Vecāki šķiras! Kā to pateikt bērnam?

Pirms prātot, kad un kā pateikt bērniem par savu lēmumu turpmāk dzīvot šķirti, vecākiem jābūt vienotiem, ka viņi tiešām šķiras un šī nav pamēģināšana dzīvot atsevišķi vai tamlīdzīgi. Tāpat ir svarīgi, ka vecāki ikdienas savstarpējos strīdos nemētājas ar tādām frāzēm kā, piemēram, “ja kaut kas nepatīk, ej prom...”, “tad šķiramies...’’ utt., jo tas bērniem var radīt lieku stresu.
 

Un tomēr visas nesaskaņas nav jāslēpj, jo konflikti ir daļa no dzīves. Ja vecāki visu laiku ir tēlojuši labas attiecības un tad pēkšņi vienā dienā paziņo – mēs šķiramies, bērniem tas ir milzīgs šoks. Viņiem ir grūti izprast, kā viss tik pēkšņi mainījies, jo nav bijusi iespēja novērot, ka vecākiem ir kādas nesaskaņas.

Sarunā piedalās abi vecāki

Ja vecāki vienojušies, ka viņi tiešām šķiras, un ir skaidrs, ka atpakaļceļa nav, tad abiem kopā ir jādomā par to, kā un kad viņi to pasaka bērnam. Pirms sarunas ir skaidri jāvienojas, kurš no vecākiem ies dzīvot citur un kāda turpmāk būs bērnu ikdiena – vai viņi dzīvos divās mājās, ies pie viena no vecākiem ciemos vai vecāks nāks pie viņa ciemos utt. 
 

Pirms sarunas ar bērniem abiem vecākiem ir jāzina skaidrs plāns, kā viņi organizēs bērnu dzīvi, īpaši tad, ja viņi vēl ir bērnudārza vai sākumskolas vecumā. 

Savukārt, ja ģimenē ir pusaudzis, vecākiem jāprasa arī viņa viedoklis un saprāta robežās jāņem vērā viņa vēlmes, taču – galavārds vienalga pieder vecākiem. 
 

Pat ja viens no pāra nav gribējis šķirties vai ir kādi citi lieli aizvainojumi, sarunā par šķiršanos būtu jāpiedalās abiem vecākiem, pēc iespējas noliekot malā savas pāra nebūšanas.

Sarunu ieteicams sākt ar vēstījumu, ka vecāki nolēmuši šķirties, protams, sakot, ka tas nav viegli, ka esat par to daudz domājuši un atvainojaties, ka jums nav izdevies saglabāt attiecības. Nevajadzētu būt garam ievadam “caur puķēm”, citādi bērni var apjukt un nesaprast, par ko ir runa. 

Runāt vajadzētu censties abiem vecākiem, lai stāstījums būtu papildinošs, nevis sacensība par to, kurš no vecākiem ir labāks un kurš – sliktāks.

Ņem vērā!

Paredzamība, skaidri noteikumi (pamatoti, ņemot vērā bērna intereses) dos bērnam lielāku drošības izjūtu un vieglāk palīdzēs pārdzīvot šķiršanos. Turpretī vecāku savstarpējās manipulācijas, mēģinājumi spēlēt uz vainas izjūtu vai atteikšanās no kontakta ar bērniem nepalīdz viņiem tikt galā ar notiekošo, bet gan rada riskus tam, ka var veidoties dažādi emocionāli traucējumi.

Nododamā ziņa – bērns nav vainīgs!

Vecāki pieņem lēmumu radīt bērnus un dzīvot kopā, un vecāki pieņem lēmumu šķirties, tādēļ vienalga, ko jūs bērniem teiktu, nododamajai ziņai ir jābūt skaidrai, ka bērni ne pie kā nav vainīgi. Jo bieži bērni tieši tā jūtas un meklē dažādus iemeslus, kādēļ vecāki varētu gribēt šķirties viņu dēļ. Parasti šie iemesli, kurus viņi atrod, ir iracionāli – ja es būtu paklausīgāks, labāk mācītos, nerunātu pretī utt. 

Vecākiem ir skaidri jāpastāsta, ka bērnu uzvedība nekādā veidā nav ietekmējusi viņu lēmumu, kas nozīmē arī to, ka vecākiem ir jāpaskaidro, kādēļ viņi šķiras. Ne detaļās un bērniem saprotamā valodā jāpasaka iemesli. 
 

Bieži vecāki teic, ka viņi pārstājuši viens otru mīlēt, bet ir jādod vēl kādi pavedieni, kas novedis pie tik nopietna lēmuma kā šķiršanās. Piemēram, mums ir grūti saprasties, atšķiras vērtības, vēlamies dažādas lietas..., vienlaikus uzsverot, ka vecāku mīlestība pret bērniem gan nemainās un nevar pazust.

Emocijas būs!

Vecākiem ir jābūt gataviem pieņemt un izturēt arī visdažādākās emocijas, kas bērniem var būt, – asaras, skumjas, kas mijas ar bailēm un dusmām. Pirms kaut kas tiek runāts un skaidrots, ir jāļauj bērniem piedzīvot un izpaust visas emocijas, kas viņos raisās, vecākiem vienkārši klātesot un mēģinot palīdzēt nomierināties, bet nekādā gadījumā neaizliedzot tās paust. “Jā, es redzu, ka tev sāp” vai “es saprotu, ka tu jūties dusmīgs, tev ir tiesības tā justies”. 

Vecāku šķiršanās gadījumā bērniem vienmēr ir emociju kokteilis. Tas ir dabiski, ka dusmas, bailes, vainas izjūta, atvieglojums mijas un jaucas kopā, radot dažādas reakcijas, starp kurām var būt norobežošanās, smiešanās, nerunāšana u.tml. Ja šķiet, ka bērnam emociju ir par daudz, svarīgi necensties tās visas izrunāt uzreiz. Galvenais, kas būtu pirmajā sarunā jāpasaka, – jāieskicē tuvākā nākotne, tas, kādas izmaiņas sagaidāmas bērna ikdienā. 
 

Vēl vajadzētu radīt sajūtu, ka esat gatavi par notiekošo runāt, jo, ja vecāki paši ir pārāk daudz savās emocijās, tad bērni to ļoti labi jūt un var izvairīties no sarunas, lai lieki neapbēdinātu kādu no vecākiem. Bērniem nevajadzētu kļūt par vecāka mierinātājiem, tādēļ ir svarīgi, lai vecākiem būtu kāds, kur viņi var saņemt atbalstu.

Ņem vērā!

Reizēm bērniem sākotnēji var būt ļoti mierīga reakcija, īpaši, ja vecāki pirms tam daudz konfliktējuši vai izvairījušies laiku pavadīt kopā, taču arī tad visbiežāk emocijas neizpaliek un izpaužas pēc kāda laika, kad pirmais atvieglojums par to, ka ikdiena kļūs mierīgāka, būs pārgājusi. 

Nereti bērnu uzvedība vai kādas citas reakcijas, kas saistītas ar šķiršanos, parādās tikai pēc kāda pusgada vai pat vēlāk, kad ikdiena nosacīti ir iegājusi sliedēs un bērns var sākt sajust un saprast, ko visas pārmaiņas viņam nozīmē.

Citu informēšana un māju sadale

Vēl vecākiem ir jāpadomā par to, kā un kad viņi pasaka citiem, ka šķiras, lai bērniem nav jāpiedzīvo nepatīkami brīži, ka vecmāmiņa, citi tuvinieki vai draugi to nezina un bērns ir tas, kurš tīši vai netīši to pavēsta. Vecākiem ir jāuzņemas atbildība par to, kā šķiršanās norit, un tas nozīmē arī citu informēšanu, tostarp skolotāju, jo šī ziņa var palīdzēt pedagogiem saprast, atbalstīt un komunicēt ar vecākiem, ja bērns skolā kļūst emocionālāks vai mainās viņa uzvedība.
 

Svarīgs aspekts, kas vēl vecākiem ir jāpārdomā – kā notiks māju samainīšana vai tikšanās ar otru vecāku, jo tas ir saspringts brīdis, pēc kura bērnam parasti ir daudz emociju, līdz ar to vecākam to nevajadzētu lieki sarežģīt ar garām atvadām, bet būt neitrālam un atbalstošam. 

Pirmajās dienās, kad bērni pārbrauc no vienām mājām uz otrām, viņi ir emocionālāki, jo viņiem jāpielāgojas videi, vecākiem, noteikumiem, kas vienmēr katrā mājā būs atšķirīgi. 

Šāda bērnu reakcija gan nenozīmē, ka otrs vecāks kaut ko sliktu nodara bērnam, lielākoties tā ir dabiska reakcija. Arī, piemēram, tāda, ka bērns var negribēt braukt prom no viena vecāka pie otra. 

Pārejas ļoti ilgu laiku var nebūt vieglas, jo tā bērnam ir papildu slodze, bet tas nenozīmē pāridarījumu vai to, ka bērns otru vecāku mīl mazāk. Visbiežāk tā ir reakcija uz to, ka dzīve notiek divās mājās un otra vecāka pietrūkst, ir grūts pats atvadīšanās process.

Svarīgās kontroles robežas

Vecākam var būt grūti pieņemt, ka viņš nezina, kas notiek ar bērnu, kamēr mazais ir prom, bet savu trauksmi un ziņkāri nevajadzētu apmierināt, zvanot bērnam. Ir jārespektē otra vecāka un bērna laiks. Tas nozīmē to, ka tad, kad bērns ir pie tēta, tad mamma nezvana un nejautā, kā iet, ko dara utt. Un otrādi. Vajadzētu spēt uzticēties, ka otrs vecāks ir spējīgs parūpēties par bērnu. 
 

Bērns gan vienmēr var zvanīt abiem vecākiem jebkurā brīdī, un šī ziņa viņam skaidri ir jānokomunicē – tu vari man zvanīt, ja tev gribas, bet es tev nezvanīšu un netraucēšu tevi tad, kad tu esi ar tēti/mammu.

Vecākiem vajadzētu būt atbildīgiem un saprast – ja viņiem ir grūti par lietām vienoties, tad laikus jāmeklē palīdzība, piemēram, mediators, ģimenes psihoterapeits. Jo nevis pati šķiršanās, bet strīdi, komentāri par otru vecāku, manipulācijas, bērnu iesaistīšana informācijas nodošanā otram vecākam, bērna noskaņošana savā labā, nespēja uzturēties ar otru vecāku tuvumā bērnam svarīgā pasākumā ir tas, kas bērnu traumē visvairāk, un šīs sekas viņš piedzīvo, vēl pieaugot. Savlaicīga un kopīga speciālistu apmeklēšana var mazināt šos riskus un, iespējams, aiztaupīt tiesāšanās darbus, kas bērniem ir sarežģīta pieredze, jo tas nozīmē lielu lojalitātes konfliktu, ko viņi piedzīvos, runājot ar bāriņtiesas speciālistiem, kuriem būs jānoskaidro bērna viedoklis.

Noteikti rīkojies! 

Ja ir sajūta, ka bērnam nepieciešams psiholoģisks atbalsts, ka ar vecākiem viņš nespēj visu izrunāt, tad ir svarīgi bērnam meklēt psihologu vai psihoterapeitu. 

Speciālistam jābūt tādam, kuram uzticas abi vecāki, jo bērns vienlaikus nevar iet pie diviem terapeitiem, kā arī speciālistu maiņa nepalīdzēs bērnam ātrāk justies labāk.

Terapeits būs bērna pusē, veidos attiecības ar bērnu, ievēros bērna tempu, un tas nozīmē, ka tikai dabiski, ka viņš var nepiekrist tam, ko vecāki saka vai sagaida.