Bīstamais perfekcionisms jeb Pārcentīgie skolēni

Kas īsti ir perfekcionisms?

Perfekcionisma jēdziens ir it kā vienkāršs – augstas prasības, vajadzība pēc ideālā un paškritika. Tomēr iedziļinoties tas būtībā atklāj ko vairāk, un īpaši svarīgi ir par to runāt bērnu kontekstā – ja vēlamies izprast savu bērnu un viņam palīdzēt, ir būtiski pamanīt dziļākās nianses. 

Perfekcionismu raksturo nevainojamības, izcilības meklējumi un pārmērīgi kritisks jeb zems pašvērtējums. Paškritika ir dusmas uz sevi par nepilnībām. 

Perfekcionisms iekļauj augstu prasību kombināciju par to, kādam cilvēkam pašam ir jābūt un jākļūst. Precīzāk, tā ir “jāvārdība” – jāvar, jādara, jāgrib, jāsasniedz. Perfekcionisms ir kategorisms. 

Runa nav par to, ko es gribu, bet par to, kas ir jādara, jo kāds to prasa, un tas ir pareizi. Sākumā tas “kāds” ir, piemēram, kritizējošs vecāks, bet vēlāk tas “kāds” ir cilvēks pats. Iezīmējas divi virzieni – procesi, kas notiek cilvēkā pašā, un procesi, kas notiek ārpus viņa – intrapersonālā un interpersonālā perfekcionisma komponente. Intrapersonālā komponente ir iekšējie personības procesi – uz sevi vērstais perfekcionisms – augstas prasības pret sevi. Interpersonālā komponente ir par attiecībām, un dalās divās daļās: uz citiem orientētais perfekcionists ar augstām prasībām pret citiem un sociālais perfekcionisms – apkārtējie sagaida, ka būšu perfekts. 

Perfekcionisms beigās kļūst par vajadzību, no kuras nevar izbēgt; fonā vienmēr būs sajūta – galvenais ir nekļūdīties. Fantāzija par perfekto rada viltus drošības sajūtu. 

Vēl termins, ko apraksta, ir perfekcionistiskās raizes – bažas, ka nebūs perfekti. Tās ir saistītas ar neadaptīvas uzvedības modeļiem un lielāku psihiskās veselības traucējumu risku. Depresijas, trauksmes, obsesīvi kompulsīvu traucējumu, ēšanas un psihosomatisku traucējumu gadījumā viens no cēloņiem ir perfekcionisms. Bērni perfekcionisti iekšēji nepārtraukti cīnās ar iekšējo un ārējo spiedienu un biežāk nekā vienaudži jūtas bēdīgi, dusmīgi, apkaunoti, vainīgi, bezspēcīgi, bezpalīdzīgi.

Kā tas izpaužas?

Perfekcionisms var izpausties dažādās formās. Tipiski skolas vecumam ir fokuss uz mācībām: vajadzība iegūt labākos vērtējumus, pārdzīvojums par saņemtu “sliktu” vērtējumu un tam sekojoša sevis sodīšana – neiešu ēst vai nodarboties ar savu hobiju, kamēr nebūšu visu kārtīgi izmācījies. 

Bērns var būt pedantisks, pārlieku tīrīgs. Iespējams, dažiem vecākiem būs pārsteigums (un ja tā, tad tā ir daļa jūsu artavas bērna perfekcionismā) – 

normāli bērnam nevajadzētu mīlēt kārtību, viņam arī skolas vecumā patīk spēlēties (tātad – neiespringt uz nekārtību), veltīt laiku draugiem, sportam un hobijiem, nevis istabu pārvērst par pieczvaigžņu viesnīcas tīrības paraugu. 

Taču ne vienmēr perfekcionistam būs pedantiska kārtība. Var būt iezīmes, ka grāmatām jāstāv tieši tā un ne citādi, un bērns ļoti dusmojas, ja nav iespējams perfekti tās salikt vai kāds cits ir izjaucis šo kārtību. Perfekcionismu raksturo fleksibilitātes trūkums, rigiditāte. Bērns it kā iestrēgst kādā darbā vai darbībā, cenšas to izdarīt līdz galam, līdz nevainojamībai, un nespēj atiet, ja ir kāda neveiksme – domā vai runā par to, ko nespēja, sevi kritizē, ieslīgst galējībās, piemēram, ja es nebiju labākais, tad nekad tāds nebūšu!

Šādās reizēs apkārtējie nereti saka “beidz pārdzīvot/ atslābsti/ cik var mācīties, ejam kaut ko jautru padarīt u.c.”. Bērnam perfekcionistam spontanitāte rada trauksmi, lai gan no dabas bērni ir gana spontāni – viņiem interesē jaunas lietas, ir vēlme izzināt, satikties. Ja pamanāt, ka spontānas, neplānotas idejas bērnam sāk raisīt trauksmi vai intensīvas dusmas, svarīgi pārrunāt, kas šo izjūtu rada.

Medaļas otra puse – darbu atlikšana

Sākotnēji šķiet, ka cilvēks perfekcionists visu darīs un izdarīs labi, taču ne vienmēr tas tā ir. Uz perfekcionismu var paraudzīties kā uz trauksmi, kas ir nepatīkama notikuma pareģojums kopā ar izvaires uzvedību. Perfekcionisma gadījumā cilvēks paredz izgāšanos un neizdošanos, kā rezultātā piedzīvos, piemēram, kaunu, vainas izjūtu, pamestību, vilšanos, un viņš sāk darīt visu, lai to nepiedzīvotu. 

Prokrastinācija jeb atlikšana arī ir tipiska perfekcionisma pazīme – tā ir medaļas otra puse. Cilvēks gaida perfektos apstākļus, lai paveiktu darāmo. 

Ir nevēlēšanās sākt tad, kad ir it kā laiks un vieta. Un te atkal ir stāsts par trauksmi. Iekšējā prasība ir tik augsta, ka tā šķiet nesasniedzama, tātad liela iespēja, ka neizdosies; tas rezultēsies ar virkni nepatīkamu emociju, un automātiski nostrādā izvaires uzvedība – nedarīšu, jo tad nebūs jāpārdzīvo nepatīkamās izjūtas! 

Sākas vāveres ritenis. Izvairoties no nepatīkamās izjūtas, cilvēks arī izvairīšanās laikā jūt tādas. Kļūst arvien grūtāk pieķerties darāmajam. Ja perfekcija ir pret sevi, tā neizbēgami būs arī pret citiem. Reizēm tas notiek diezgan atklāti – bērns var būt dusmīgs, ja skolotājs laikus nav pabrīdinājis par mājasdarbu, ja vecāks ir kaut ko aizmirsis utt. Prasības pret citiem var manifestēties slēpti. Ar aizvainojumu par netaisnīgu izturēšanos, skumjām un gaidām pēc novērtējuma un atzinības (citiem bija jāredz, ka es esmu spējīgs, un viņiem man tas bija jāpasaka, mani neviens nenovērtē).

Kas bērnam rada apstākļus kļūt par perfekcionistu?

Bērniem perfekcionisms sākas agrīni. Pirms vairākiem gadiem uzskatīja, ka tikai aptuveni 10–12 gadu vecumā parādās perfekcionisma pazīmes, tomēr šobrīd jau pierādīts, ka bērni perfekcionisti ir krietni agrākā vecumā. 

Pašos pamatos tā ir izvairīšanās no sāpīgām emocijām. 

Bērni negrib, lai uz viņiem dusmojas, negrib sajust atstumšanu, vilšanos, naidīgumu, izsmieklu, nicinājumu, apvainošanos par sevi un savām rīcībām. 

Tās ir smagas jūtas, ko bērns saņem savā virzienā. Ja bērnam tuvie, nozīmīgie pieaugušie (vecāki, skolotāji) šādi jūtas bieži bērna klātbūtnē, viņam veidojas uztvere, ka tas ir viņa nepietiekamības dēļ – neesmu gana labs. Bērnam var rasties pārmērīga vainas izjūta, kauns, bailes. Darbā ar pacientiem bieži dzirdamas šādas frāzes: “Es ar savu nevarēšanu apgrūtināju vecākus.”; “Man bija sajūta, ka es esmu vilšanās.”; “Vienmēr esmu dzīvojis ar apziņu, ka viss, ko daru, ir nepietiekami un nepareizi.” 

Tās ir smagas jūtas, kuras sevī turēt. Ar šādām izjūtām dzīvojot, arī ir grūti kādam par tām izstāstīt, jo es jau tā esmu nasta citiem ar savu nevarēšanu, šīs manas domas un izjūtas arī ir nevarēšana, un kā tad es vēl vairāk apkārtējos apgrūtināšu. Lai tas paliek pie manis, es centīšos darīt visu iespējamo, lai būtu nevainojams, tad varbūt būšu normāls citu (bet īstenībā tikai savās) acīs. 

Cilvēkam, kurš nav perfekcionists, atzīmes 9 vai 10 rada gandarījumu un prieku. Perfekcionistam atzīme 9 vai 10 ir norma, nevis izcilība. 

Un te jau varat apdomāt, ko jūs kā vecāki sagaidāt no sava bērna, kā un vai reaģējat uz bērna sasniegumiem un kas jums pašiem ir sasniegumi. 

Perfekcionisms rodas bērna personības mijiedarbībā ar apkārtējo vidi – vecākiem un skolotājiem. Bērni, kuri ir emocionāli jūtīgi, ir lielākā riska grupā, jo viņiem fizioloģiski nepieciešams mazāks negatīvais stimulu daudzums, lai sajustos nepatīkami. Un kā aizsardzība rodas vēlme neradīt apstākļus, kur savā virzienā saņemt ko nepatīkamu. Runājot par apkārtējās vides ietekmi, uzsvars jāliek uz vecākiem, bet paralēli aicinu domāt arī par skolotājiem, kuri ir bērnam nozīmīgi un daudz klāt esoši.

• Stingrie un atklāti prasīgie vecāki 

Ir vecāki, kuri atklāti bērnam prasa sasniegumus – tev jābūt labākajam klasē, tev jābūt spējīgākajam komandā, mēs esam no stipras ģimenes un vārguļi te nedzīvo utt. Ja bērns atnāk pēc futbola spēles un nav bijis labākais, tad vecāks pārstāj runāt, kritizē un pārmet vai pat noper. 

Daļa vecāku rīkojas slēptāk – tev kontroldarbā 8? Varēji jau pacensties un dabūt 9 vai 10. Bērnam šī informācija saglabājas kā – neesmu pietiekami centies, nespēju iepriecināt vecākus, esmu nepietiekams. Vēl klāt nāk salīdzināšana ar citiem. Tev ir 9? Un kā pārējiem? Ā, pārējiem ir zemāk? Tad labi. Vai, ja visiem ir 9, tad jau tas nav nekas īpašs. 

Izglītības sistēma pēc būtības Latvijā ir vērtējoša, nevis motivējoša. Tā bērnam nepalīdz pamanīt un izkopt spēcīgo, nepalīdz iemācīties pieņemt nepilnības. 

Gan ģimenes, gan izglītības sistēmas vide burtiski iedzen perfekcionismu kā dzīves normu un bailes no soda, pazemojuma, kaunināšanas. Diemžēl ir ģimenes, kur bērni skaļi tiek salīdzināti viens ar otru un pēc atzīmēm vērtē bērnu kā cilvēku. Piemēram, tas jau mums ir četrinieku karalis. Vai – viņa mums ir teicamniece un izcilniece. Bet tas neko nepasaka par bērnu kā personību. Varbūt četrinieku karalis ir empātisks un radošs, kurš ar savu harismu pulcē apkārt vienaudžus. Un varbūt teicamniecei un izcilniecei ir talants rakstīšanā, bet viņai “jāiet uz ārstiem, jo viņa ir gudra”. Šādā ģimenes struktūrā vienmēr ir kāda veida sods par prasību (lasīt: neadekvātu un ar bērna personību nesaskaņotu prasību) nesasniegšanu. 

Sodi plešas amplitūdā no vecāku sabēdāšanās, nerunāšanas, moralizēšanas, kritizēšanas, salīdzināšanas, bļaušanas un beidzot ar fizisku ietekmēšanu. Bieži vecāki salīdzina bērnu ar sevi it kā tajā pašā vecumā – es tavos gados varēju vairāk. Bet vai vecāks atceras, kā viņš jutās tajā laikā? Vai ar prieku ravēja kilometrīgās vagas dārzā vai varbūt tomēr labāk būtu gribējis spēlēties ar kaimiņu bērniem un ar skaudību skatījās, kā citās ģimenēs atpūšas? 

Bieži vien vecāki teic, ka viņiem bail, kas notiks, ja šo robežu nevilks, ja neprasīs labas atzīmes. Šādas rīcības pamatā ir rūpes par bērna nākotni, tomēr aicinu tās pārvirzīt uz veselīgu un konstruktīvu gultni un mēģināt bērnam dot vairāk brīvības. Īpaši grūti ir vecākiem, kuru spējas arī reāli ir lielākas nekā bērnam, – kuriem temperaments ļauj apvienot dažādas lietas, ir daudz vēlmju un izdošanos. Ja bērna temperaments ir mierīgāks, viņš ir inertāks, vecāks pat nepamana, kā uzliek bērnam prasību būt tādam pašam kā viņš. 

Bērns reāli nespēj attīstīties vecāka tempā. Tādēļ spējīgajiem vecākiem nākas sevi piebremzēt un pamanīt bērna individualitāti.  

• Labu gribošie jeb pārcentīgie un pret sevi prasīgie vecāki

Šobrīd vecākiem pieejama plaša informācijas bāze par audzināšanu, sākot jau no grūtniecības laika. Tie, kuri šo informāciju meklē, vēlas būt labi vecāki, un tas ir atbalstāmi līdz brīdim, kad labs pāraug perfektā. Perfekts reālos dzīves apstākļos nav iespējams.

Perfektajiem vecākiem ir bail radīt emocionālu vai kāda cita veida traumu, tādēļ viņi cenšas darīt visu, lai tā nebūtu. Tikai te sākas otrs grāvis. Mēs nevaram izaudzināt bērnu bez traumām. Un arī nevajag. Pasaule ir netaisnīga un reizēm skarba, svarīgi ģimenē gūt pieredzi nepatīkamām izjūtām un apgūt veidu, kā par to runāt, kā šīs izjūtas paust, kā izturēt grūtības un neizdošanos. Uzliekot sev prasību nekad netraumēt bērnu, tātad nekad nekļūdīties kā vecāki, mēs izdarām lāča pakalpojumu viņam. 

Mēs arī bērnam rādām, ka nav labi kļūdīties. Perfekcionistiski vecāki ļoti pārdzīvo par kādu stingrāk pateiktu vārdu, jūtas vainīgi, ja dodas atpūsties un bērnus atstāj pieskatīt kādam citam. Bērns aug siltumnīcas apstākļos. 

Vecāku vainas izjūta rada vainas izjūtu arī bērnam – manis dēļ mamma pārdzīvo, es esmu nepietiekams, pats nespēju tikt galā. Ja es spētu tikt galā, tad mamma nepārdzīvotu. Man jābūt labākam. 

Šādi vecāki bērnu nereti tikai slavē – gan par reāli slavējamām lietām, gan par mazāk svarīgām. Un arī tas bērnam ar laiku rada trauksmi. Tātad man visu laiku ir kaut kas jāsasniedz, es nevaru atslābt.

• Visu atļaujošie jeb emocionāli klāt neesošie un haosu radošie vecāki 

Var rasties sajūta, ka perfekcionisms ir tikai pārmērīgu robežu, noteikumu, gaidu izvirzīšanas gadījumā. 

Ārsta kabinetā bieži dzirdu vārdus: no manis neviens neko neprasīja, mani nekritizēja, nepārmeta. Man bija pilnīga brīvība – varēju darīt, ko gribu, iet, kur gribu, mācīties, kā gribu. Neviens mani nekontrolēja. Kāpēc tad es esmu tāds perfekcionists? 

Atbilde slēpjas bērna psihes attīstības priekšnosacījumos. 

Bērnam no vecākiem vajag robežas, novērojumus un atspoguļojumu par viņa reālajām stiprajām un vājajām pusēm. Ir svarīgi, lai vecāki liek saprātīgas robežas, piemēram, par mācību nozīmi, ēdienreizēm, drošību. 

Robežas mēs galvenokārt spraužam, balstoties uz drošības pamata; ja rīcība neapdraud bērna drošību (fizisku/ emocionālu/ sociālu), tad šī robeža ir vairāk par vecākiem pašiem, nevis par bērnu. 

Un tāpat ir jāspoguļo, uz ko bērns ir spējīgs, lai motivētu viņu kaut kur pacensties un izdarīt vairāk un kaut kur atslābt, jo var izdarīt tik, cik var. Ja bērns aug visatļautībā, viņa acīm tas ir haoss. Bērnam vajag, lai vecāks ierāda telpu, un tad viņš izdomā, kā šo telpu – fizisku vai emocionālu – piepildīt, balstoties uz vēlmēm un iespējām. Ja vecāks šo telpu, robežu nenosprauž, bērns pats sāks šīs robežas likt, lai radītu stabilitāti. 

Bieži vien bērni izvirza nesasniedzamas prasības pret sevi un dzīvi – jābūt tikai labākajām atzīmēm, istabai jābūt perfektai utt. Tas rezultējas trauksmē, depresijā, paškaitējumā, ēšanas traucējumos u.c. Blakus vēlmei pēc stabilitātes un paredzamības pievienojas vēlme pēc vecāku klātesamības un iesaistes bērna dzīvē – varbūt tagad vecāki mani pamanīs, man pievērsīsies. Pieredze rāda, ka ar šādi radušos perfekcionismu ir sarežģītāk sadzīvot un to koriģēt.

Kas ir adaptīvais perfekcionisms? 

Perfekcionisms var būt personības pazīme, kas traucē ikdienā un palielina risku rasties psihiskiem traucējumiem, un tajā pašā laikā nedaudz perfekcionisma vajag mums visiem, lai mēs spētu sasniegt ko vairāk. Tātad adaptīvs perfekcionisms ir palīdzošs – ir motivācija pacensties, cerība, ka izdosies. 

Bērni ar perfekcionistiskām tieksmēm (nevis perfekcionismu) ir empātiskāki, spēj izveidot patīkamas attiecības ar vienaudžiem, ir atbalstoši. 

Adaptīvais perfekcionisms ir būtisks, lai sasniegtu labākus dzīves apstākļus un nokļūtu līdz izvirzīto mērķu piepildīšanai.

Kā rīkoties, ja bērnam ir perfekcionisma iezīmes?

Vispirms jāsāk pašiem ar sevi! Jāizvērtē, kā jūs audzināt bērnu, kā izsakāties un ko prasāt paši no sevis un no saviem partneriem, apkārtējiem cilvēkiem. Iespējams, attiecībās ar bērnu esat audzināšanas piemērs, bet attiecībā pret sevi vai dzīvesbiedru – pilnīgi pretēji. Varbūt nemitīgi esat trauksmē, ka darbā neko nevar paspēt, jūtaties nedroši par savu pozīciju un spējām. Bērns to pamana un neapzināti pielāgo savu izturēšanos tam, lai uz sevi nesaņemtu to, ko sakāt sev vai citiem. 

Tiešā vai netiešā veidā perfekcionisma rašanos ietekmē pieredze par veiksmi, sasniegumiem un izgāšanos. Kā jūs tiekat pāri savām neizdošanās reizēm un kļūdām? Ar vieglu skatu, ka tā var gadīties, vai pretēji – vainojat sevi, apkārtējos, ilgi turat ļaunu prātu? Vai paši spējam paskatīties uz dzīvi tik viegli, kā gribam, lai bērns skatās?

Vēršoties pie bērna un mēģinot viņam palīdzēt, jebkurā dzīves situācijā jāatceras par interesi. Mēs reizēm savās raizēs, bažās, rūpēs, dusmās un citās emocijās aizmirstam vienu no pamatemocijām – interesi. Ja tā nenāk dabiski, to var iedzīvināt. Interesēties, kā bērns jūtas un kas viņu motivē pārcensties, kas rada vēlmi sasniegt un būt labākajam, kādus ieguvumus bērns no tā redz, un kas viņu biedē? 

Tā gan uzzināsiet, kā jūtas bērns un kāds ir viņa domu gājiens, gan arī mācīsiet bērnam iedziļināties viņa paša izjūtās arī tad, kad nebūsiet blakus. Ja bērnam ir vēlme pēc sasniegumiem un būt labākajam, to var iegrozīt vēlamā gultnē – bez salīdzinājuma ar citiem, ar savu stipro pušu attīstīšanu un empātijas veicināšanu pret citiem. Ar piemēriem rādiet vai stāstiet, kā var tikt galā ar kļūdām, kā no tām var mācīties un ka reizēm šķietama neizdošanās tomēr ir bijusi neatsverami vērtīga un pavērusi durvis jaunām iespējām. 

Pamanot grūtības skolā vai ar vienaudžiem, svarīgi iesaistīt skolotāju. Konsultācija ar audzinātāju var palīdzēt ieraudzīt sfēras, kur perfekcionisms kaitē. 

Trauksmes situācijās gan pašiem, gan bērnam vajadzētu rādīt šādu domu ķēdīti: kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Kā tu justos? Kā tas ietekmētu pārējo? Cik reāli ir, ka tas notiktu? Vai tā ir bijis ar citiem? Vai un kā šī negatīvā doma par izgāšanos tev palīdz? Ko šādā situācijā tu teiktu savam draugam? Ko tu saki pats sev? Kā tev šķiet, ko draugi tev teiktu? Un mainīt domu no “nevaru” uz “varu mēģināt un skatīšos, kas tur sanāks”! 

Lai bērnam palīdzētu, noder spoguļošanas tehnika. Jūs esat kā spogulis bērna psihoemocionālajam tēlam. Spogulis nevērtē. Spogulis tikai rāda, kas tur ir. Vērtējumu piešķiram mēs paši, balstoties uz savām pieredzēm. Rādiet, ko bērns spēj, kas viņam izdodas, rādiet viņa mērķtiecību un izdošanos. Spoguļojiet procesu, mazāk rezultātu. Ja šādā sarunā rodas vēlme bērnam pārmest, kaunināt, noniecināt viņa sasniegumus, tad sevi jāapstādina un tā vietā jāatceras par interesi. Ja ir grūti to iedarbināt un krītat kritizēšanas lokā, noderīgi ir vērsties pie speciālista, piemēram, ārsta psihoterapeita, jo, iespējams, jūsu personības faktori pastiprina bērna perfekcionismu. 

Šī laikmeta prasības un temps ir fantastiski apstākļi, lai vairotos perfekcionisms. Vienīgi jautājums, vai mēs ļaujam tam kā nezālei izplesties un pārņemt mūsu un mūsu bērnu personību, vai arī spējam to atstāt kā vienu no komponentēm savā personībā, kas ik pa laikam dod priekšrocības sasniegt ko vairāk un labāk?

Meklē palīdzību! 

Ja redzi, ka bērnam attīstās trauksmes, depresijas, ēšanas traucējumu, paškaitējuma simptomi, svarīgi iespējami ātrāk vērsties pie bērnu psihiatra vai ārsta psihoterapeita.

Izmantotā literatūra:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7312165/
https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Dokumenti/prezentacijas/vpa_2019/Jokste1.pdf
https://www.childpsychologist.com.au/resources/perfectionism-in-children-top-8-strategies
https://www-sciencedirect-com.db.rsu.lv/science/article/pii/S0191886915000422
https://www-sciencedirect-com.db.rsu.lv/science/article/pii/S0191886917301587
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6742684/
https://www.verywellfamily.com/what-to-do-when-your-child-is-a-perfectionist-4147432