Kā skolai, vecākiem un skolēnam kļūt par sadarbības partneriem, nevis karotājiem

Mācības skolā – tā taču ir bērna atbildība un lieta! Kāpēc vēl mammai vai tētim būtu jāmēģina sadarboties ar skolu? Vai tad viss nav jāizdara skolas profesionāļu komandai? Nē. Vislabāk, ja skolēna mācības ir trīs pušu mijiedarbība: skolēns–skola–vecāks. Turklāt savstarpēji aktīva visos virzienos.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Solvita Lazdiņa

    Solvita Lazdiņa

    Izglītības eksperte

FOTO:

Vislabāk būtu, ja gan skola, gan vecāki viens otru uzskatītu par sadarbības partneriem, kuriem ir viens mērķis – sniegt pēc iespējas labāku izglītību, zināšanas un prasmes un palīdzēt sasniegt nākotnes mērķus skolēnam.

Kas ir sadarbība?

Varētu teikt, ka sadarbība ar skolu ir kā attiecības. Ja uz sadarbību paskatāmies no attiecību prizmas, tad varam ieraudzīt tās nozīmīgumu. Bērni mācībās pavada daudzus gadus, garas stundas (klasēs vai – kā pēdējā gada laikā – pie viedierīču un datoru monitoriem), un tā ir būtiska mūsu bērnu dzīves sastāvdaļa. Kad bērnam izveidojas ļoti cieša draudzība ar kādu citu un viņi viens pie otra vēlas ciemoties un nakšņot, mēs taču gribam zināt, kas ir šā bērna vecāki, ko bērni ciemojoties kopīgi dara un kas ir tas, kāpēc mūsu bērns tik ļoti grib draudzēties tieši ar šo puiku vai meiteni. Kāpēc reizēm skolas lietas atstājam citu cilvēku – skolas personāla – pārziņā, pieslēdzoties tikai tiem jautājumiem, uz kuriem nevar nereaģēt vai kuri ir izteikti negatīvi (samaksāt 5 eiro par papīru, ierasties uz pārrunām pie skolotāja par bērna neapmierinošo uzvedību vai nesekmību u.tml.)? Tomēr sadarbība ir daudz plašāks jēdziens nekā šie gadījumi, norāda Solvita Lazdiņa. Vecāku sadarbība ar skolu sevī ietver daudz lietu. Vislabāk būtu, ja gan skola, gan vecāki viens otru uzskatītu nevis par pretējām karojošām pusēm, bet gan par sadarbības partneriem, kuriem ir viens mērķis – sniegt pēc iespējas labāku izglītību, zināšanas un prasmes un palīdzēt sasniegt nākotnes mērķus skolēnam.

 

No vecāku puses sadarbība izpaužas kā:

  • Sarunas ar savu bērnu par skolu, mācību vielu, klases biedriem, skolotājiem, jā, arī vērtējumiem, bet ne tikai. Vecāku pienākums ir ar savu bērnu regulāri sarunāties par mācībām.
  • Vecāku komunikācija ar skolu. Kā notiek sazināšanās, cik bieži, par kādiem jautājumiem. Vai vecāki zina, kā sasniegt bērna skolotāju? Šī ir ļoti būtiska sadarbības sastāvdaļa.
  • Vecāku atsaucība mācību procesam – piemēram, ja bērnam ir vajadzība pēc kļavu lapām, vecāki atbalsta viņu un atrod laiku, lai kopā tās sarūpētu. Protams, prasībām jābūt samērīgām un vecākiem par kļavu lapu nepieciešamību jāzina pietiekami laicīgi.
  • Vecāku atbalsts bērnam mācību procesā. Vislabākais atbalsts būs tāds, ja vecāks nevis steigs bērna vietā rēķināt uzdevumu, ko atvase nesaprot, bet palīdzēs ar uzvedinošiem jautājumiem – kas tieši ir tas, ko tu nesaproti, cik tālu tu uzdevumu saproti? Vecāks var palīdzēt koordinēt mācīšanos mājās, kopā ar bērnu mācīties, kā plānot – sarakstīt stundas, veicamo uzdevumu sarakstus, noteikt prioritātes, dot atgādnes.
  • Iesaistīšanās skolas dzīvē. Īpaši pirmo klašu skolēniem būs svarīgi, lai vecāki apmeklē sapulces, viņi būs priecīgi, ja tieši viņu mamma vai tētis pieteiksies audzinātājai palīdzēt sarūpēt ūdeni vai tapetes klasei.
    Pētījumi rāda, ka vecāku interese par skolu, atbalsts bērniem, kad tas nepieciešams, un iesaistīšanās mācību procesā (nejaukt ar mājas darbu pildīšanu!) bērnam rada pozitīvu interesi un motivāciju par mācībām un skolu, kas savukārt rezultējas labākā mācību sniegumā. [1] Pozitīvā interese par mācībām ir ļoti būtiska mācību procesā, tāpēc abām pusēm – gan vecākiem, gan skolotājiem – vajadzētu būt ieinteresētiem par to, lai skolēns ar aizrautību iet uz skolu un mācās. Vecāku interese par skolā notiekošo būtiski ietekmē bērna attieksmi pret mācīšanos, tā parādot, ka tas, ko dara bērns, ir kaut kas vērtīgs un nozīmīgs visai ģimenei.

 

Vai mācīties, lai mammai prieks, ir slikti? 

Reizēm bērnu mācīties mudina ārēja motivācija, piemēram, vēlme iepriecināt vecākus. Sākumā tas var būt pat ļoti noderīgi, jo ļoti ticams, ka ar laiku, aizrautīgi mācoties, izmēģinot dažādas jomas un eksperimentējot, skolēns atradīs to, kas viņu pašu visvairāk interesē, tādējādi rodot jau iekšējo motivāciju mācībām. Protams, nav vēlams, lai šāda ārējā motivācija – iepriecināt vecākus – visu laiku ir vienīgā motivācija.

 

Kā mēs savā starpā sarunājamies (vai klusējam)?

Saziņa ar skolu ir viens no sadarbības veidiem. Ļoti bieži skolas komunikācija ar vecākiem ir visai virspusēja un informatīva. Parasti tā izpaužas īsos, konkrētos paziņojumos no skolas puses par ekskursijām, mācību līdzekļiem, piemēram, 18. datumā braucam ekskursijā, nauda jāsamaksā līdz 10. datumam. “Tas ir vienkāršākais komunikācijas variants, taču tas ir absolūti nepietiekami, lai bērns skolā iemācītos visu to, ko viņš varētu iemācīties. Visbiežāk arī saziņa no skolas puses ir aktīva tajos gadījumos, kad notiek kaut kas slikts. Ar šādu saziņu vien vecākiem būs grūti kļūt par sadarbības partneriem mācību procesā,” teic speciāliste.

Tomēr ir arī citi piemēri par to, kā notiek skolas un vecāku saziņa, arī no skolām tepat, Latvijā, atklāj Solvita Lazdiņa. Ir skolas, kurās mācību gada sākumā vecāki tiek informēti par to, kā sazināties ar skolu dažādu jautājumu gadījumā. Lieliska ir prakse, kad skolā divas reizes gadā notiek trīspusējas tikšanās skolotājam ar vecāku un bērnu, kurās tiek pārrunāts tas, kas bērnam patīk un padodas, ko skolēns dara ar prieku, kādi ir viņa nākamie izaicinājumi. Tā ir iespēja ne tikai ciešāk iepazīties ar skolotāju, bet uzzināt daudz ko jaunu par savu bērnu. Pat tad, ja vecākiem šķiet, ka viņi visu jau par savu bērnu zina, ir daudz lietu, ko šādā veidā var uzzināt tieši par viņa skolas gaitām. Ļoti vēlams, lai šajā sarunā bērns jūtas varošs, lai pieaugušie runā par viņa stiprajām pusēm, par to, kā viņš ir noderīgs pārējiem. Katrs bērns ir resurss citiem bērniem! Saruna būtībā ir par to, ko skolēns var. Lieliski, ja pats bērns var stāstīt šīs lietas par sevi.
Šie ir tie labākie komunikācijas piemēri, uz kuriem vajadzētu tiekties, norāda speciāliste.

 

Komunikācijas veidi:

  • Ikdienas saziņa ar skolu – ne tikai par problēmām, bet par bērna sasniegumiem, skolotāju veiktajām iniciatīvām, vecāku sniegto atbalstu. Labus vārdus ir svarīgi dzirdēt visām pusēm.
  • Trīspusējas tikšanās divreiz gadā – skolotājs–vecāks–skolēns.
  • Individuālas tikšanās skolotājam ar vecāku, lai pārrunātu situācijas, kas radījušas bažas, bailes, šaubas vai citus jautājumus.
  • Vecāku sapulces – tās tomēr arvien mazāk tiek uztvertas kā efektīvākais saziņas veids. Tās noder, ja ir jānodod lielāks informācijas apjoms (piemēram, izrunāt lietas par mācību sākšanu, pārbaudes darbiem, izlaiduma organizēšanu).
  • Saziņa “WhatsApp” grupās – šķiet, pandēmijas laika populārākais saziņas veids, taču šādas grupas ir vērtīgas ātrai informācijas nodošanai, nevis problēmu vai sasāpējušu jautājumu risināšanai.


Skola ar mani nerunā. Kā rīkoties?

Iespējams, daudzi vecāki noplāta rokas un nodomā – bet skola ar mums nerunā un tikai atsūta informatīvas ziņas. Solvita Lazdiņa iedrošina, ka tas būtu lieliski, ja vecāks no savas puses ierosinātu jebkādas sadarbības, arī saziņas veidus – vecākam ir jāsarunājas ar skolotāju par lietām, kas viņu uztrauc vai ko vecāks nesaprot. Tas ir ne tikai vēlams, bet ļoti nepieciešams. “No vecāku puses ir jābūt sarunai! Vecākam ir jājūtas drošam par savu bērnu, un komunikācija ļaus vecākam tādam justies. Viena no lietām, ko bieži dara vecāki – viņi “rūc” uz skolu: nu, tā skolotāja neko nesaprot, ko viņa te ir sarakstījusi! Šādā veidā vecāki veido ķīli jeb plaisu starp skolu un ģimeni, taču tas galīgi nepalīdz bērnam mācīties,” stāsta speciāliste. Viņa norāda – ja ir kaut kādi sarežģījumi, vecāka pienākums ir demonstrēt bērnam, ka viņš sarunājas par to. Tajā brīdī viņš to arī māca savam bērnam – jebkura problēma ir risināma sarunas veidā. Arī tad, ja skolotājs nav atbildējis ļoti pārliecinoši, gudrs vecāks, kurš domā par sava bērna mācīšanos, neveidos plaisu vēl dziļāku, bet dos skolotājai laiku, nevis uzbruks. Tā ir nemitīga mijiedarbība – šāda vecāku komunikācija arī skolotāju padara drošāku, līdz ar to ieguvējs ir bērns, jo skolotājs kļūst pārliecinātāks.

 

Īpaši aktuāli – “WhatsApp” saziņas etiķetes 

Ļoti nevēlama ir strīdu risināšana un taisnības meklēšana “WhatsApp” grupās. Tās noder informācijas nodošanai, taču tajās dusmoties un savu taisnību pierādīt noteikti nevajadzētu. Tā vietā labāk būtu aicināt iesaistītās puses uz konstruktīvu sarunu.

 

Kā sazināties ar skolu?

Lieliski, ja skola mācību gada sākumā dara vecākiem zināmu, pa kādiem kanāliem, ar kādiem noteikumiem, par kādiem jautājumiem var sazināties ar skolas personālu. Ja ir situācija, ka saziņai paredzēts izmantot skolotāju mobilos tālruņus, noteikti jāatrunā, kādos laikos skolotāju var traucēt, vai labāk zvanīt, rakstīt SMS vai “WhatsApp” ziņu. Iespējams, ka ir pat noteiktas dienas un laiki, kad vecāki var telefoniski sazināties ar skolotāju. Robežas ir ļoti svarīgas, un tās jāievēro.
Ko darīt, ja skola šādu informāciju nesniedz? Ļoti vienkārši – vecākiem tas ir jāpajautā! “Nav svarīgi, kura puse ierosina kādu jautājumu, ja tas ir bērnu interesēs. 

Nebūs nekas slikts, ja vecāki ierosinās izveidot noteiktu kārtību, kā ikdienā sazināties ar skolotājiem. 

Ikdienas saziņā vecākiem būtu ieteicams ievērot hierarhiju – ja vecākam ir kāds jautājums noteikta priekšmeta skolotājam, vispirms ar šo jautājumu jāvēršas pie konkrētā skolotāja, nevis jādodas uzreiz pie direktora. Ja vecākam ir jautājums vai pretenzija, to vēlams sākt risināt uzreiz, negaidot, kad tā samilzīs. Iespējams, šo lietu var vienkārši un ātri atrisināt. Ja vecākam jautājumi vai pretenzijas rodas katru dienu, ieteicams tās “uzkrāt” un vērsties ar tām pie skolotājiem, piemēram, reizi nedēļā,” iesaka Solvita Lazdiņa. Ja skolai nav šādu sadarbības prakšu, vecāki var to rosināt, jo vecāks ir līdzatbildīgs par to.

 

Idejas

Kā skola var atbalstīt vecākus būt labiem sadarbības partneriem (un vecāki var lūgt skolai padomu, kā tādiem būt!)

  • pastāstīt vecākiem, kā viņi var palīdzēt bērnu mācību procesā, dot praktiskus ieteikumus darbu plānošanā, atgādņu rakstīšanā;
  • iemācīt saskatīt bērnā tās lietas, kas viņam padodas;
  • ieteikt jautājumus, ko vecākiem uzdot bērniem, kā sarunāties par mācībām;
  • aicināt vecākus mācīties kaut ko – piemēram, kā sarunāties par bērna īstenotajiem projektiem;
  • aicināt vecākus uz aktīvu sarunu par bērna mācību sasniegumiem.

 

Reklāma
Reklāma

Veiksmīgai sadarbībai – labie vārdi un savstarpējs atbalsts

Sarunai – neatkarīgi no tā, vai es kā skolotājs vai kā vecāks eju runāties – vienmēr noder labās lietas, ko pateikt. Tad saruna izveidosies rezultatīvāka. Piemēram, vecāks skolotājam var teikt – bērns ļoti priecājas par uzdotajiem radošajiem darbiem, taču termiņi tiem šķiet pārāk sasteigti. Kā mēs varam to risināt? Tāpat arī skolotājs par katru bērnu var pateikt kaut ko labu. Visiem iesaistītajiem par sevi ir tik svarīgi dzirdēt šīs labās lietas, atgādina speciāliste.
Savukārt bailes nav labs sabiedrotais, lai veidotu veiksmīgu sadarbību. Solvita Lazdiņa atzīst, ka ir vecāki, kas uz skolu nāk ar savu profesiju – daži nāk kā juristi, kā bērna tiesību pieprasītāji, kā menedžeri vai pārdevēji. Viņi nāk ar savu profesionālo tēlu un tā arī risina savstarpējās attiecības. Taču vecākiem uz skolu ir jāiet kā mammai un tētim! Ja abas puses ir sabijušās – vecāki no tā, ka skolotāja bērnam ieliks zemu vērtējumu, bet skolotāji no tā, ka vecāki kaut ko pieprasīs, – veiksmīga sadarbība nevar izveidoties. Abām pusēm ir vienai otru jāatbalsta!
 

Bet manam bērnam viss ir kārtībā!

Ir virkne gadījumu, kad bērns mācās labi, uzvedība viņam ir laba un bērns ar visu skolā tiek galā. Reizēm šiem vecākiem var būt sajūta, ka nekāda īpašā komunikācija ar skolotāju nav vajadzīga – ko tad es traucēšu skolotāju par to, kā iet manam bērnam, ja reiz e-dienasgrāmatā redzams, ka vidējā atzīme ir virs 7? Solvita Lazdiņa atzīmē – komunikācija ar skolu nav tikai tādēļ, lai risinātu problēmas. Tai ir jābūt neatkarīgi no tā, kurā klasē iet skolēns un kādas viņam ir sekmes. Tipiski ir, ka ap 5.–6. klasi skolēni tiek aizvadīti savā dzīvē un vecāki skolas lietas atstāj bērna ziņā, taču tā tam nevajadzētu būt.

Ideāli, ja skola izstrādājusi sistēmu, kā notiek komunikācija ar vecākiem, pat ja viss ir kārtībā. 

Piemēram, jau minētās trīspusējās tikšanās. Tās ir ļoti nepieciešamas arī ar to bērnu vecākiem, kuriem viss it kā ir kārtībā. Tās noder, lai attīstītu bērnā jau dziļāku interesi un virzītu viņu profesionālajās sliedēs. Var rīkot arī vecāku dienas, piemēram, divas reizes gadā, kad vecāks tiekas ar skolotāju divatā un izrunā aktuālos jautājumus, pat ja bērnam nekādu problēmu nav. “Vecākiem ir ļoti svarīgi dzirdēt par savu bērnu labus vārdus. Tradicionālās vecāku sapulces, kur tiek izrunāti organizatoriskie jautājumi, nav pilnvērtīga komunikācija ar skolu,” vēlreiz uzsver Solvita Lazdiņa.

 

Kādi ir riski, ja sadarbība netiek veidota?

Ja savstarpējā sadarbība netiek veidota, pastāv risks, ka bērns zaudē interesi par mācībām, krītas mācību rezultāti, rodas uzvedības problēmas. Ja netiek risinātas jau radušās problēmas, tās samilzt arvien vairāk. Savukārt riski ar tiem bērniem, kam viss mācībās ir kārtībā, ir tādi, ka viņi neatrod to, kas viņiem patiešām patīk un aizrauj. Ja bērns mācās labi visos priekšmetos, bez vecāku un skolas mijiedarbības var būt grūtāk atrast to nišu, kas bērnu aizrauj. Šādos gadījumos trīspusējas tikšanās ar skolotāju, skolēnu un vecāku ir ļoti nozīmīgas! 

Runājot par to, kas bērnam sanāk un īpaši padodas, ko bērns gribētu darīt nākotnē, var palīdzēt atrast nākotnes profesionālo ievirzi. 

Citādi nereti gadās, kad teicamnieki beidz skolu, taču nezina, ko tālāk dzīvē darīt. Tāpat ir risks, ka šiem bērniem, kam viss mācībās ir skaidrs, pēkšņi var rasties kādas problēmas, bet par tām neviens nerunā, neaktualizē vai laikus nepamana, jo šim bērnam jau nekad nav problēmu!

 

Kā gāja skolā? Normāli!

Jau tika minēts, ka viens no sadarbības veidiem ir vecāku sarunas ar bērnu par skolu. Vecākiem visu laiku ir jāsarunājas ar bērnu par skolu, un sarunām būtu jānorit dabiski, nepiespiesti, vislabāk – rituālu veidā, norāda eksperte. Lieliski, ja ģimenei ir rituāls pie brokastu vai vakariņu galda pārrunāt, kā vecākiem un bērniem pagājusi diena. Ir vecāki, kam ļoti patīk sekot līdzi visiem e-dienasgrāmatas ierakstiem, vērtējumiem, piezīmēm un tad pārrunāt tur esošo informāciju ar bērnu. Šādā gadījumā ieteikums būtu nevis kontrolēt bērnu, bet komunikāciju vērst uz sadarbību, nevis tikai pārrunāt, kāpēc un par ko ir konkrēts vērtējums. Ja vecāks pamana lietas, kas bērnam īpaši padodas, to var izvērst kā pamatu sarunai par mācībām. Katra ģimene var atrast savu modeli, kā runāt ar bērnu par mācībām. Ļoti ieteicams, lai šīs sarunas nav mākslīgi veidotas. Par nožēlu, bieži vien sarunas par skolu aprobežojas ar jautājumu “Kā gāja skolā?” un atbildi “Labi!” vai “Normāli!”.

Sarunas par mācībām nozīmē arī runāt par to, kādi bērnam ir nākotnes plāni, vai skolēnam ir vajadzīga palīdzība (nejaukt ar mājas darbu pildīšanu skolēna vietā). Labāk būtu sarunāties par bērna veikto darbu, piedzīvoto skolā (Vai darbs bija grūts? Kāpēc? Kā tu tiki galā?), nevis vērtējumu vai piezīmi. Šādas vecāku sarunas ar bērnu dod lielu ieguldījumu trīspusējās mijiedarbības veiksmīgā attīstībā – jo vecāks ir ieinteresētāks bērna mācībās, jo bērns ir motivētāks mācīties, bet ar mācībās motivētiem bērniem arī skolotāji kļūst par dedzīgākiem sava aroda meistariem!


Jautā vecāki

 

Vai vecākiem ir jāiet e-dienasgrāmatā skatīties vērtējumus, vai jāgaida, kad to pastāstīs bērns?
Protams, vienas pareizās atbildes uz šo jautājumu nav, un katrai ģimenei būs savs modelis, kā runāt par skolu. Ļoti svarīgi, lai e-dienasgrāmatas pārlūkošana nav tikai kontrole – cik bērns ir dabūjis pārbaudes darbā? Kāpēc tik maz? Kurā vietā bērns ir reitingā? “Būtiski, lai kontrolējot mēs meklētu veidu, kā atbalstīt bērnu un kā runāt par viņam svarīgo. Kontrole nav tikai kontroles pēc; viena pati kontrole nav rezultatīva – svarīgākais, lai ir komunikācija,” atgādina speciāliste. Un te katrai ģimenei ir savs veids, kā to panākt – būs vecāki, kas labprātāk dzirdēs no bērna, cik viņš ir dabūjis pārbaudes darbā, bet būs tādi, kam patiks to apskatīties e-dienasgrāmatā. Galvenais, lai pēc tam seko saruna.

 

Kāpēc ir svarīgi, lai bērns mācās ar prieku?
Ne visi priekšmeti bērnam radīs prieku, bet noteikti var atrast kaut ko, kas raisa pozitīvas emocijas. Piemēram, Somijas mācību standartā ir minēts, ka bērniem pirmajās klasēs no mācībām jāgūst prieks. Tas būs pamats motivācijai vēlākajās klasēs, kad mācīties kļūs grūtāk. Ja bērns ir piedzīvojis to, ka mācīšanās saistīta ar pozitīvām emocijām, ar izdošanos, ar radošu procesu, ar grūtību pārvarēšanu, vēlākajās klasēs viņam būs vieglāk saņemties uz tiem darbiem, kas prasīs lielāku piepūli. [1]

 

Kāpēc vienas skolas skolotāji komunicē tik dažādi?
Tāpat kā bērni, arī skolotāji ir dažādi. Iespējams, kādam skolotājam trūkst zināšanu, iemaņu vai prasmju, ir pārāk liela slodze vai gluži vienkārši skolotājs kautrējas īstenot kādu veiksmīgākas sadarbības formu. Taču vecāki noteikti to var rosināt, varbūt pat palīdzēt skolotājam ar kādas sanāksmes, prezentācijas vai tikšanās organizēšanu. Iespējams, tas mudinās skolotāju pat iemācīties ko jaunu! Tā būs komunikācija, kas dos ierosmi mācīties. “Nevajag vienīgi uzbrukt ar pārmetumiem, bet iet ar konkrētu piedāvājumu, kā kaut ko īstenot. Abām pusēm jāatceras, ka nav svarīgi, kurš kaut to ierosina. Nav vajadzīgs sēdēt un gaidīt, kad skola kaut ko paziņos. Vecākiem ir vērts arī atbalstīt skolotāju! Vecāks ir tiltiņš, kas var palīdzēt skolotājam tapt labākam. Tāpat var notikt arī otrādi: skolotājs var iedvesmot vecāku. Ideālā gadījumā notiek abpusēja mijiedarbība,” abas puses uz sadarbību aicina Solvita Lazdiņa.

 

Izmantotā literatūra
1. Lonka, Kirsti. Phenomenal Learning from Finland. Paperback.