"Mission impossible" jeb Kā sadzīvot ar grūtnieci

 18. februāris 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 6399

Nu jau esmu laimīga divu bērnu māmiņa, bet abas grūtniecības šķita kā mission impossible jeb neiespējamā misija... manam vīrietim.



Foto: Shutterstock.com


Viss sākās ar parastu rīta nelabumu, ko izraisīja kafijas smarža. Skaidrs, mīļā, tavā klātbūtnē kafiju nedzeršu un pat nepieminēšu, ka tādu vēlos. Varbūt.
 
Šādus nelabumus nejutu bieži, bet, ja jutu, tad "vaininieks" tika vai nu izsvēpēts no mājas, vai tam tika veltīts skatiens ar "baltu aci". Reizēm šķērmi metās no kartupeļiem, reizēm no gaisa atsvaidzinātāja vai no topošā tēta smaržām.
 
Jāatzīst, ka topošais tētis jaunos apstākļus prata izmantot savā labā. Darbā viņš bija viens no retajiem, kam mājās vēl nebija atvasītes vai vismaz grūtnieces. Bet nu viņš tika uzņemts topošo un esošo tētu pulciņā un tika izskolots pēc pilnas programmas. Viņam pat uzdāvināja grāmatiņu par tēmu, kā sadzīvot un izdzīvot, ja mājās ir grūtniece! Ak, laimīgais! :)
 
Nu viņš tika uzņemts topošo un esošo tētu pulciņā un tika izskolots pēc pilnas programmas. Viņam pat uzdāvināja grāmatiņu par tēmu, kā sadzīvot un izdzīvot, ja mājās ir grūtniece!
 
Tikai manām hormonu vētrām un gastronomiskajām izvirtībām bija vienalga, ir tāda grāmatiņa vai nav, daba prasa savu!
 
- Mīļum, man ļoti, ļoti, ļoti gribas marinētus gurķīšus. Nu, tos, ko pārdod uz svara RIMIkā...
- Zaķīti, zini, gurķīšus tomēr negribas, man gribas Gotiņas un kādas trīs lielās paciņas ar želejkončām.
- Ai, nē, piedod, es tomēr gribu arī tos gurķīšus un vēl saldējumu ar šokolādes mērci. Jā, ēdīšu to visu kopā, kādēļ jautā?
 
Tādas vēlmes bebis izteica, kad biju apmēram piektajā grūtniecības mēnesī.
Sestais sākās ar ekskursiju pa pilsētas labierīcībām. Topošais tētis jau piedāvāja iegādāties abonementu, sanākšot lētāk. Ak, šie vīrieši!
Septītais mēnesis atnesa sev līdzi hormonu orkānu. Sirsnīgus smieklus sekunžu laikā nomainīja asaru plūdi, kam par iemeslu varēja būt pat multfilmas Toms un Džerijs kārtējā sērija. Nabaga pelīte, ko tas runcis uz viņu uzēdies???
 
Bet vistrakāko hormonu orkānu uz savas ādas izjuta topošais tētis...
- Mīļum, tu čuči?
- Mhmmm...
- Zaķīti, man gribas zemenes...
- Minci, paskaties, cik ir pulkstenis, jau pustrīs naktī. Man negribas tagad pa tumsu iet lejā uz dārzu pēc zemenēm. Pacieties līdz rītam, labi?
- Tu mani vairs nemīlī-ī-ī-ī.... (Šņuksti.) Es esmu resna, tāpēc tu negribi iet pēc zemenēm... (Asaru plūdi.)
- Tu ko? Tu esi skaista. Mans mīļais bumbulītis. Nu, neraudi, iesim čučēt, un no rīta es atnesīšu tev zemenes, labi?
- Labi... (Šņuksti.) Arlabunakti, mīļum.
- Arlabunakti, minku.
...lieki piebilst, ka no rīta zemenes man vairs nevajadzēja. Kārojās siļķi, marinētu gurķi un želejkonfektes. :)
 
Iesūtījusi Vita Strode, konkursa Vai viegli būt tētim? dalībniece.


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk