Ēšanas paradumi veidojas ģimenē

Nespiest un nesasteigt

Lai bērniem radītu interesi par ēst gatavošanu, viens no svarīgākajiem noteikumiem ir nepiespiest. Lai izvairītos no tā, ka atvases nevēlas atrasties virtuvē un piedalīties procesā, vislabāk būtu pakāpeniska pieeja. Piemēram, kad gatavojat vakariņas, paaiciniet bērnu būt blakus un uzticiet kādus mazus darbiņus – kaut ko nomizot, sagriezt, nomazgāt. Līdztekus runājiet savā starpā, izstāstiet, no kurienes katrs produkts ir radies, cik ilgi tas aug, kā vislabāk to pasniegt un kādos vēl ēdienos tas tiek pievienots. Runājiet par garšvielām, tostarp, kāpēc un cik daudz nepieciešams sāls, kā tā apjomu samazināt un kā aizstāt ar citām garšvielām. 

Vēl būtiski, ka bērni uzdotos uzdevumus var veikt paši savā tempā un mēs viņus nesteidzinām. Lai gan paši esam “piešāvuši roku”, atvasēm pirksti un fiziskā atmiņa nav tik attīstīti, tāpēc svarīgi, ka notiek mācīšanās process, kas iepriecina, nevis liek saspringt un visu darīt ātri. Ar laiku situācija uzlabosies un bērns varēs daudz veiklāk paveikt uzticēto darbiņu.

Veidojiet kopīgus paradumus! Ja esat iesākuši svētdienās cept brokastu pankūkas, aiciniet piedalīties arī bērnus šajā procesā. Protams, pārliecinoties par to, ka viņiem uzticētie pienākumi atbilst vecumam. Ja sākumā bērnu var iesaistīt mīklas gatavošanā, ar laiku viņš varēs jau pārņemt arī cepšanu utt. Šāda attieksme veido arī uzticamas attiecības un ļauj saprast to brīdi, kad atvase ir gatava virtuvē darboties patstāvīgi.

Gatavais ēdiens – izņēmuma gadījums

Nav noslēpums, ka pēdējos gados ļoti attīstījusies ēdienu piegādes joma, kas nozīmē, ka jebkādu pasaulē atzītu maltīti varam saņemt īsā laikā un vietā, kur atrodamies. No vienas puses, tas, protams, ir ērti, bet no otras – pazūd gatavošanas process, kas māca bērniem par to, kādi produkti un sastāvdaļas ir ēdienā. Taču arī šajā situācijā svarīgi ir runāt savā starpā – skaidrot, ka ēdienu pagatavoja pavārs, kurš par to saņem algu, vēl nepieciešama elektrība, degviela piegādei, kurjera serviss utt. Šajā gadījumā vēl svarīgāk ir zināt, no kurienes konkrētie produkti ir nākuši – ko izaudzējis zemnieks, ka pienu slauc no gotiņas, kā rodas milti utt. Manuprāt, gatava ēdiena pasūtīšanai vajadzētu būt kā izņēmuma gadījumam, nevis ikdienai, jo arī ēdiens ir kultūra un to vajadzētu baudīt, nevis patērēt. 

Lielākās veikalu ķēdes un ražotāji piedāvā arī daļēji gatavus ēdienus, ko iespējams uzsildīt mājās. Ja bērniem ir ļoti aizņemta ikdiena, šāda pieeja var palīdzēt noorganizēt kvalitatīvas un siltas maltītes, bet noteikti nedrīkst aizmirst arī pašu gatavošanas procesu no sākuma līdz ēšanas brīdim. 

Jaunas tendences un pieejas

Mūsdienās ļoti daudzi ēst gatavot mācās no sociālajiem medijiem, kā arī interneta, kur var atrast ļoti daudz dažādas receptes, knifus un citu noderīgu informāciju. Taču, manuprāt, ļoti svarīgi ir veidot gan ēšanas paradumus, gan arī organizēt pašu procesu  no pamatiem un tikai tad domāt par trikiem utt. Es kā pavārs ik dienu brīnos par to, kāpēc dažādi blogeri un cilvēki, kuri domā, ka māk gatavot ēst, regulāri sabojā labas receptes. Piemēram, kruasāna būtība ir būt gaisīgam un gardam, bet internetā tos spaida un liek pat vafeļu pannās. Tā ir ēdiena sabojāšana. Ja bērnam uzreiz iemāca to, kā un kāpēc ēdiens ir radies, tad viņi nebūs ieinteresēti sabojāt šo Francijas virtuves vērtību! Tas pats attiecas arī uz citiem ēdieniem, kurus mēdz sabojāt, nevis uzlabot. 

Bērniem patiesībā garšo “tīrs” un “nepārspīlēts” ēdiens, tāds, kura sastāvdaļas ir saprotamas. 

Nav noslēpums, ka atvase daudz labprātāk izvēlēsies dārzeņus, kas salikti atsevišķi, nevis iemaisīti salātos. Tas pats attiecas arī par gaļas ēdieniem – jo vienkāršāki tie būs, jo bērns būs ieinteresēts pagaršot. 

Eksperimentējiet un ļoti ātri sapratīsiet, kā un ar ko ieinteresēt savu meitu vai dēlu par konkrēto ēdienu. 

Pavāra profesija kā aicinājums

Pirms daudziem gadiem pavāra profesijas prestižs bija krietni zemāks nekā tagad. Toreiz tehnikumos bieži varēja dzirdēt, ka jaunietis uzsācis mācības, lai gan ēst gatavošana nav īstais aicinājums un kaut kur vajadzēja mācīties. Mūsdienās tā tas vairs nenotiek. Visbiežāk topošie pavāri apzinās, ka šī profesija pieprasa ne tikai radošumu, bet arī garas un fiziski smagas darba stundas. Taču tas, kas ir pats svarīgākais – vēlme radīt un gatavot! Un šī vēlme rodas tikai tādā gadījumā, ja jaunietis regulāri bijis virtuvē, bijis iesaistīts procesā un saprot, kā veidojas kvalitatīva maltīte. Protams, šī profesija pieprasa arī mūžizglītību, jo jāzina ne tikai jaunākās receptes, bet arī dažādas tehnikas un tehnoloģijas.

Patlaban skolās bērni mācās gatavot ēst vidēji divas reizes gadā mācību stundā “Dizains un tehnoloģijas”. Kādā skolā tas tiek darīts uz vietas, ja ir izveidota pietiekami plaša virtuve, kur bērni var darboties, citas skolas uzdod šo procesu veikt mājās kāda pieaugušā uzraudzībā, lai pēc tam prezentētu rezultātus. Pārrunājot ēšanas paradumus ar skolēniem, esmu pārliecinājies, ka viņiem ir samērā labas zināšanas par veselīgu uzturu, taču ne visi zina, no kurienes rodas produkti un kā tos pareizi “savietot” receptēs. 

Manuprāt, lai veidotu tādus paradumus, kas atbalsta bērna ikdienu viņa izaugsmē, svarīgi ir izskaidrot, kāpēc skolas pusdienas ir nozīmīgas. Tās sniedz gan enerģiju, gan organismam nepieciešamās vielas un vitamīnus. Ja bērns nav paēdis, tad koncentrēties mācībām ir grūti. Tas pats attiecas uz ārpusskolas nodarbībām. Aicinu vecākus ļoti atbildīgi plānot atvašu darba dienu un maltītes, lai nenodarītu pāri bērnu organismiem.

Novērtēsim pavārus!

Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācija jau ceturto gadu pēc kārtas organizē konkursu “Labākais skolu ēdinātājs Latvijā”. Tas ir novērtējums skolu pavāriem, kuri ik dienu rūpējas par mūsu bērnu enerģiju un attīstību. Aicinu vecākus izmantot iespēju un pateikties gan skolām, gan arī pašiem pavāriem par to, ka viņi rūpējas par mūsu atvasēm un dara to ne tikai ierobežota finansējuma apstākļos, bet arī nesavtīgi un radoši, lai tādējādi mūsu mazie ēdāji būtu iepriecināti! Vairāk par konkursu “Labākais skolu ēdinātājs” var uzzināt šeit.