Kā noskaidrot, vai mans pusaudzis pietiekoši zina par izsargāšanos?

 17. jūnijs 2020 11:20 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Raksts

Reizēm vecāki mēdz gaidīt, kad beidzot bērni paši jautās par seksu un izsargāšanos, tomēr bieži gadās, ka bērni nejautā. Tas rada bažas, vai un ko pusaudzis vispār zina par šo tematu. Kā vecākiem runāt ar pusaudžiem par izsargāšanos un kas būtu tie jautājumi, kam pievērst pastiprinātu uzmanību, sarunā ar Mammamuntetiem.lv stāsta klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un Edgars Haritončenko, psihologa asistents.



Foto: Shutterstock.com

Labā prakse vecākiem būtu ne tikai pastāstīt, kas ir prezervatīvs, bet arī tīri tehniski parādīt, kā to lietot


Vecākiem paļauties uz to, ka šie jautājumi tiks apgūti veselības mācībā vai anatomijā, nevajadzētu. Kristīne Balode norāda, ka, lai arī cik neērtas ir šādas sarunas, vecākiem būtu jāvar par to runāt ar saviem pusaudžiem, jo tieši vecāki ir atbildīgi, lai izglītotu savus bērnus šajos jautājumos.
 
Izsargāšanās – lielais vecāku jautājums
Kā stāsta Kristīne Balode, seksuālajai audzināšanai nevajadzētu sākties tikai bērna pusaudža gados, kad parādās pirmās pazīmes, ka bērnam sāk rasties interese par attiecību veidošanu vai pirmās simpātijas. Tomēr ir jāsaprot, ka nebūs noteikta testa vai kontroljautājumu, kas vecākiem sniegs atbildes, ka pusaudzis par kontracepciju zina visu. “Bērna seksuālā audzināšana sākas jau bērnībā ar pašaprūpi, pašcieņu un vēlāk jau fizioloģijas skaidrošanu. Svarīgi, lai bērns vispirms izprot savu ķermeni un savus dzimumorgānus. Būtībā mums nevajadzētu pēkšņi pusaudzim sākt skaidrot tieši dzimumaktu, stāstīt par izsargāšanos, biedēt ar grūtniecību un slimībām. Pusaudžiem vajadzētu skaidrot, ka vispirms viss sākas ar attiecībām. Izsargāšanās ir tikai pavisam neliels, praktisks jautājums, par kuru vecākiem vajadzētu saviem pusaudžiem izstāstīt. Tas ir svarīgi, protams, taču ir virkne daudz būtiskāku lietu seksuālās veselības jomā, par kurām jauniešiem vajadzētu stāstīt. Un pēc tam jau kontekstuāli un saprātīgi no sākotnējajiem jautājumiem izriet jautājums par dzimumaktu un izsargāšanos,” stāsta K. Balode.
 
Izsargāšanās ir tikai pavisam neliels, praktisks jautājums, par kuru vecākiem vajadzētu saviem pusaudžiem izstāstīt.
 
Tomēr nereti ir novērots, ka tieši vecākiem lielais un svarīgais jautājums šķiet izsargāšanās. Vecāki baidās par savu nepieaugušo bērnu nevēlamu grūtniecību un seksuāli transmisīvajām slimībām. Ja ir sajūta, ka pusaudzim kaut kas varētu būt nezināms un ja vecāki atskārst, ka sarunai ir pienācis laiks, to atlikt noteikti nevajadzētu.
 
Labāk parādīt!
Atbildot uz vecākiem aktuālo jautājumu par pusaudžu kontracepciju, K. Balode iezīmē, ka drīzāk tas nav tik daudz jautājums par to, vai jaunietis zina, kas ir prezervatīvs: “Domāju, ka pusaudžu vidū ir zināms, kas ir prezervatīvi, bet tas drīzāk ir jautājums, vai jaunieši zina, kā to pareizi lietot. Varbūt kāds domā, ka tas jātur vienkārši kabatā! Tāpēc labā prakse vecākiem būtu ne tikai pastāstīt, kas ir prezervatīvs, bet arī tīri tehniski parādīt, kā to lietot. Nav obligāti uzrullēt to uz banāna, var vienkārši attaisīt to vaļā, izpētīt. No savas pieredzes varu teikt, ka ne vienmēr tas ir pašsaprotami, ka bērns zina, kā to darīt. Tāpat jāņem vērā, ka, uzsākot romantiskas attiecības, jaunieši arī piedzīvo stresu un uztraukumā viņi arī var nezināt, kā tad īsti to prezervatīvu atvērt vai uz kuru pusi uzrullēt. Tāpēc labāk, ja jaunieši pirms tam to visu ir izpētījuši un guvuši kaut kādu priekšstatu par to.”
Lai padarītu sarunu mazāk nekomfortablu, vecāks noteikti var arī pusaudzim pajautāt, vai bērns grib vienatnē visu izpētīt vai labāk to darīt kopā. Iespējams, ka saruna raisīsies tālāk un būs iespējams pārrunāt arī citus, attiecību jautājumus, nevis fokusēties tikai uz kontracepciju. 
 
Tāpēc labā prakse vecākiem būtu ne tikai pastāstīt, kas ir prezervatīvs, bet arī tīri tehniski parādīt, kā to lietot. 
 
Izskaidrot fizioloģiju
K. Balode stāsta, ka prakse rāda, ka bieži jaunieši nodarbojas ar dzimumaktu, nesaprotot īsti, ko viņi dara. “Par to liecina kāds gadījums manā praksē, kad jauniete ir bijusi satraukusies, ka viņa ir stāvoklī, jo viņa ir mazgājusies ar to pašu švammi, ar kuru ir mazgājies viņas puisis. Šādi gadījumi pierāda to, ka šie jautājumi nav pašsaprotami ir jauniešiem tie vienkārši ir jāizskaidro. Vecākam ir atbildība seksuāli izglītot savu bērnu,” atgādina K. Balode.
Speciāliste iesaka par šiem jautājumiem runāt bez liekas ceremonijas. “Par seksu ar bērnu es runāju tāpat kā par pankūkām. Nevis veidoju ģimenes sapulci, bet iekļauju šīs sarunas ikdienā. Es varētu, piemēram, teikt: “Klau, tev pienāks tā diena, kad tev būt attiecības un šī būs tēma, kas tevi skars vienatnē, un es tev blakus nebūšu. Nāc, es tev pastāstīšu tās lietas, kas tev par to būtu jāzina un jāsaprot, jo man rūp tava veselība – fiziskā un emocionālā.” Tad es atveru anatomijas grāmatu vai sameklēju informāciju internetā, parādu, kā izskatās katra dzimuma dzimumorgāni. Šī tēma ir jānovienkāršo un jānoceļ no pjedestāla! Vislabāk ir, ja ar bērniem sarunājamies procesā,” vecākus iedrošina psiholoģe, atgādinot, ka dzimumorgānus ir vislabāk saukt to fizioloģiskajos nosaukumus, nevis par apzīmējumiem lietot krāniņus un vāverītes.
 
Par seksu ar bērnu es runāju tāpat kā par pankūkām. Nevis veidoju ģimenes sapulci, bet iekļauju šīs sarunas ikdienā.
 
K. Balode atgādina, ka bēram ir ļoti svarīgi saprast savi fizioloģiju un ar laiku arī ir būtiski saprast otra dzimuma fizioloģiju – šīs zināšana pavērs lielāku iespēju veselīgai attieksmei pret seksualitāti un attiecībām. Viņa mierina, ka nav svarīgi, vai šo skaidrojošo darbu dara mamma vei tētis – lai to dara tas vecāks, kurš jūtas drošāks un kompetentāks šajos jautājumos.
 
Paldies, es visu zinu!
Ir arī gadījumi, kad pusaudzis izvēlas neklausīties šajās audzināšanas lietās un vecākiem uzsver – Paldies, es visu zinu, tavus skaidrojumus man nevajag! Tomēr K. Balode neieteiktu uz to paļauties: “Nevarētu teikt, ka jauniešiem ir liela izpratne seksualitātes jautājumos, tāpēc uz to paļauties nevajadzētu, ka viņi visu zina. Reizēm viņi domā, ka visu zina, bet īsti nesaprot. Tāpēc par to runāt ir vecāku atbildība.” Arī Edgars Haritončenko apstiprina – visticamāk, jaunieši nav tik zinoši šajos jautājumos, kā izliekas savu vecāku priekšā. Viņš norāda, ka reizēm vecāki it kā uzsāk formālu sarunu par šo tēmu, bet atviegloti nopūšas, ja bērns paziņo, ka visu jau zina un saruna izpaliek.
K. Balode norāda, ka tas ir pilnīgi pieļaujams un saprotams, ka arī vecāks šādas sarunas laikā jūtas neērti. Reizēm palīdz, ja arī vecāks atzīst savu satraukumu un nodod bērnam ziņu, ka arī viņam tas nav viegli – tas var šo sarunu pagriezt vienkāršākā, cilvēciskākā gaisotnē. “Jā, es saprotu, ka man sanāk tizli, es arī nejūtos super ērti, un es saprotu, ka tev arī nepatīk šī saruna, bet man ir ļoti svarīgi, lai tu to zini, apskaties vai noskaties šo filmiņu, lai tu zinātu šīs lietas – tas ir tieši tik vienkārši, pateikt to bērnam. Bet ja vecāki no tā taisa kaut kādas šausmas, tad, visticamāk, šie jautājumi arī nostājas starp bērniem un vecākiem. Tas ir normāli iet grūtībām cauri kopā – arī kaunam, arī neveiklībai.”
 
Ķeram kontekstu un runājam par niansēm
Jautāta, kad būtu piemērots vecuma posms, kad runāt par bērniem par seksuālu mijiedarbību, tai skaitā, izsargāšanos, K. Balode min, ka tas noteikti būs brīdis, kad jaunietis izrāda interesi par attiecībām vai jebkurš moments, kas ir kontekstuāls: “Tas ir dabiski skatīties to lietu kontekstā. Piemēram, kad meitenes skatās MTV mūzikas klipus, kur dziedātājas veic neiedomājamas ķermeņa kustības, kur sieviete var tikt gan strauji satverta, griezta, tiek rautas nost drēbes, strauji piespiestas pie sienas, un meitenes šīs kustības televizora priekšā vēro – tas ir piemērots brīdis, lai uzsāktu sarunu par to! Klau, meitiņ, ja tu gribi ko šādu piedzīvot, iespējams, tas sāpēs un nepavisam nebūs tā kā tas izskatās ekrānā!” speciāliste iezīmē vienkāršu piemēru, kas var būt par pamatu plašākai sarunai.
K. Balode aicina arī vecākus nepārdzīvot, ja seksuālā audzināšana bērnam nav bijusi jau no mazotnes, bet tomēr aicina apzināties tās nozīmīgumu un pārrunāt šos jautājumus ar saviem bērniem, lai radītu viņiem iespēju gūt jau daudz pozitīvāku attiecību pieredzi. “Mēs arī mācāmies būt par vecākiem un neesam ideāli, tomēr ir svarīgi savus bērnu atbalstīt,” atgādina psiholoģe.
 
Tāpēc es ieteiktu runāt vairāk par mīļumu, maigumu, iejūtību. Lai pusaudži nedara viens otram pāri, lai veido savas pirmās seksuālās attiecības tā, lai viņiem ir patīkamas atmiņas.
 
Lai veidojas patīkamas atmiņas
Ir vērts padomāt, kā runāt ar bērniem par seksualitāti, lai nenodotu savu negatīvo attiecību pieredzi. “Daudziem no pieaugušajiem pirmā seksuālā pieredze ir bijusi visai nepatīkama, bet jauniešiem tā bieži vien ir neapzināta – dzimumakts notiek, bet viņiem nav īsti skaidrs, kas tikko notika. Tāpēc es ieteiktu runāt vairāk par mīļumu, maigumu, iejūtību. Lai pusaudži nedara viens otram pāri, lai veido savas pirmās seksuālās attiecības tā, lai viņiem ir patīkamas atmiņas. No attieksmes būs atkarīgs, vai sekss būs patīkams un vai kāds apstāsies, kad otram būs nepatīkami. Tas ir tas, kas vecākiem noteikti būtu jāpastāsta saviem bērniem, tomēr jāatceras, ka bērns nav jānoslogo ar lieku informāciju par paša vecāka pieredzi,” stāsta K. Balode.
Daudzas vardarbīgas pieredzes notiek alkohola reibumā un, kā norāda psiholoģe, alkohols notrulina maņas, tāpēc arī šis ir sarunas vērts temats ar jauniešiem. “Man nav ilūziju par pirmā dzimumakta pieredzēm – lielai daļai tās ir tādas atmiņas, ko negribas atcerēties. Vairojam to, lai mūsu bērniem veidojas atmiņas, ko gribas atcerēties. Tā taču ir pirmā reize! Būtu labi parūpēties par to, lai pirmā seksuālā pieredze, kas iebruģē akmeni nākotnei, būtu pozitīva,” iedrošina speciāliste.
 
Citi jautājumi, ko vērts pārrunāt ar pusaudzi un atcerēties pašiem
  • Sekss vispirms ir veselības jautājums – gan garīgās, gan fiziskās un tikai tad tas ir pašrealizācijas un baudas jautājums, tāpēc ir svarīgi mācīties izprast savu ķermeni un zināt otra dzimuma fizioloģiju;
  • Ir jāiemāca meitenēm apzināties savu ķermeni un sajust to, ko meitene katrā brīdī vēlas un apzināties, ka meitenes nav priekšmeti. Ir dabiski, ka vīriešiem ir lielāka seksuālā spriedze, un puiši būtu jāiemāca saprast, ka viņu seksuālā spriedze ir viņu pašu, nevis meiteņu, atbildība;
  • Ir vērts atcerēties, ka seksā iespējamas arī mehāniskās vai emocionālās traumas nevis tikai infekciju traumas vai nevēlama grūtniecība. Dažādas traumas var rasties gan meitenēm, gan puišiem, tāpēc, lai tās nerastos, ir ļoti svarīgi pārzināt savu ķermeni un zināt gan sava, gan otra dzimuma uzbudinājuma pazīmes. Tāpat jāatceras nedarīt neko, ja nav dota partnera piekrišana;  
  • Vienmēr izturēties pret savu un otra ķermeni ar cieņu un empātiju;
  • Attiecībās neiztikt bez dialoga, un seksuālās attiecībās – bez seksuālā dialoga. Arī, ja tās ir vienas dienas attiecības – tās ir attiecības. Seksuālais dialogs ir būtiska seksuālu attiecību sastāvdaļa. Lai varētu otram dot (tas ir – no brīvas gribas dāvināt nevis upurēt!) patīkamas sajūtas, vispirms ir jākomunicē, lai saprastu, kas otram patīk un iepriecina un jāstāsta par savām sajūtām;
  • Vienmēr izturēties ar empātiju pret otru arī jūtu aspektā – izprast, kādas ir otras puses jūtas un vēlmes gan seksuāli, gan emocionāli;
  • Padomāt par to, ka pasaule kopumā ir cietusi no seksuālās izglītības trūkuma un baudas kā pozitīvas pieredzes noliegšanas, un tomēr iet citu – seksuālās kompetences un apzināšanās ceļu.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas