Meitene, kuru tētis nes uz muguras! "Ielēcu ūdenī un vairs nevarēju pakustēties"

Ar Eliju un viņas ģimeni tiekamies Upesciemā, viņu mājā, kas šo divu gadu laikā ir pielāgota meitenes vajadzībām, tāpēc pārvietošanās īpašas grūtības nerada. Tiesa, Elijai allaž bijusi un ir liela atbalsta komanda – tētis Rihards, mamma Zane, brālis Marks un māsa Estere, arī ome ar opi, kuri dzīvo blakus mājā. Ārpus ģimenes tie ir viņas daudzie draugi un skolas biedri, kuri gatavi, piemēram, uz otrā stāva klasi skolā uznest gan pašu Eliju, gan viņas ratiņkrēslu. Jā, šogad Elija skolu apmeklēja klātienē un devās arī uz savu 9. klases izlaidumu. Viņas un arī mammas Zanes skatienā manāms lepnums un vienlaikus pateicība – tas ir izdevies! Turklāt nu Elija kļuvusi par tādu kā vēstnesi, stāstot, ko realitātē nozīmē muguras smadzeņu bojājumi, kas radušies pēc dažādos veidos gūtām traumām. Latvijā gadā tādu cilvēku esot ap 400, daļa no viņiem – pēc lēkšanas ūdenī. Un vēl Elija ir aktīva sociālo tīklu lietotāja, taču ne tāpēc, lai padižotos, bet gan tādēļ, lai iedvesmotu. Meitene saka: “Manuprāt, tas ir labākais, ko cilvēks var darīt, – likt video rullīšus soctīklos, stāstot par savu dzīvi, pieredzi. Rādot, kā pagājusi viņa diena, ko jaunu iemācījies. Ja šādu video noskatās cilvēks ratiņkrēslā, kurš dzīvojas tikai mājās, nezinot, ka var arī citādi, tas viņu pamudina kaut ko izmēģināt.” 

Elija ar ģimeni patiesi iedvesmo daudzus, tostarp draugus, paziņas, radus, jo viņu sejās vienmēr redzams smaids, acis dzirkstī priekā un enerģija burtiski laužas ārā. Vienalga, cik grūti bijis pirms minūtes...

Liktenīgā diena

2023. gada 15. jūnijs Elijas atmiņā iegūlis spilgti. Todien kopā ar diviem draugiem, omi un diviem suņiem devušies uz netālo Langstiņu ezeru peldēt. “Kādu pusstundu lēcām ūdenī, peldējāmies,” Elija stāsta. “Es teicu, ka vēl pēdējo reizi ielēkšu, tad iesim. Viens draugs bija dziļi ūdenī, otrs pārģērbās krastā, un ome turpat netālu staigāja ar suņiem. Visticamāk, man paslīdēja kāja, tāpēc sanāca ielēkt diezgan seklā vietā, kur ūdens man bija apmēram līdz viduklim.” 

Elija nejuta ne sāpes, ne kādas citas fiziskas reakcijas, tikai saprata, ka nevar vairs pakustēties. Tikai rokas mazliet klausīja un balss, tāpēc meitene sauca palīgā, bet krastā esošais draugs, kurš viņu redzēja, neesot sapratis, kas īsti notiek un ko meitene saka. Elija slīka – 20 sekundes. Tad pieskrēja ome un viņu izvilka. “Atceros, ka es raudāju, bet ome zvanīja ātrajai palīdzībai un laikam vecākiem,” saka Elija, bet viņas mamma papildina: “Tika piezvanīts Elijas tēta brālim, kurš tobrīd apguva pirmās palīdzības kursus, un viņš uzreiz piekodināja, ka Eliju nedrīkst kustināt. Labi, ka tā. Kad atbrauca ātrā palīdzība, mediķi visu izdarīja, kā vajag.” 

Bērnu slimnīcā meiteni jau gaidīja vecāki, Elijai veica daudz dažādu izmeklējumu, operēja, un tad sekoja laiks intensīvās terapijas nodaļā. Uz vecāku izmisīgo jautājumu, vai meita varēs staigāt, saņemta atbilde – situācija ir ļoti nopietna. Viss. Zane atminas, ka tad, kad uz slimnīcu atbraucis vīrs, Elija uzreiz aizvesta uz operāciju zāli, un tad viņa sabrukusi. “Nokritu ceļos pie durvīm un sapratu, ka es neko nespēju palīdzēt. Tad aptvēru, ka situācija laikam ir nopietna. Visu atdevu Dieva rokās, daudziem aizrakstīju, lai lūdz, un kopā ar vīru gaidījām. Operācija ilga vairāk nekā četras stundas. Atnāca ārsti un pateica, ka tā bijusi salīdzinoši veiksmīga, tomēr bija skarts centrālais nervs, un tobrīd vēl nevarēja pateikt, cik ļoti. Māsiņas teica, lai esam gatavi uz visu.”

Kad saproti, ka neko nevari izdarīt…

Pēc pamošanās no narkozes Elija nav varējusi pakustināt gandrīz neko, bet mazliet vēlāk it nemaz nav jutusi savu ķermeni no vēdera vidusdaļas uz leju. Slīkstot arī ūdens bija sarīts plaušās, taču to izdevies veiksmīgi izvadīt no elpceļiem. “Citiem atveseļošanās process ir sarežģīts tieši šī iemesla dēļ,” skaidro Zane, “elpceļos rodas iekaisums pēc iekaisuma, bet Elijai viss noritēja veiksmīgi.” 

Nākamajā dienā pēc operācijas kustību joprojām īsti nebija, taču Elija jau sāka mācīties turēt rokā karotīti un mazliet kustināt galvu. Bija arī cītīgi jāveic cimdā pūšanas vingrinājumi, lai no elpceļiem izvadītu slīkstot sarīto ūdeni. “Bijām atsevišķā palātā un likām tikai kristīgo mūziku, visu laiku skaļi teicām, ka viss būs labi, un kopā centāmies darboties. No pirmās dienas masējām viņu, kustinājām kājas, pirkstus. Nezinājām, vai to vajag, bet darījām. Jo nākamajā dienā pēc operācijas Elija aptvēra, kas patiesībā bija noticis, un emocionāli sašļuka,” atceras Zane. Meitene apliecina mammas teikto: “Jā, pirmā diena pēc operācijas bija vissmagākā. Kad saproti, ka neko nevari izdarīt...” 
 

Pēc nedēļas uzlabojumi bija acīmredzami, un Eliju uzreiz nosūtīja uz rehabilitācijas centru Vaivari. Parasti esot vajadzīgs ilgāks laiks, taču meitene veiksmīgi, kā viņi paši saka, tika vaļā no visiem aparātiem, kas palīdzēja veseļoties, un varēja pāriet nākamajā atlabšanas līmenī. 

“Vaivaros uzzinājām ļoti daudz noderīgas informācijas. Bērnu slimnīcā ir maza pieredze ar šādiem gadījumiem, parasti tādas traumas gūst jau pieaugušāki cilvēki. Te sākās īstā dzīve. Mācījāmies gan mēs, vecāki, gan Elija – kā pagriezties, kā pareizi karoti turēt, kā pareizi roku celt un daudz, daudz citu lietu, kas niansēs ir ļoti būtiskas,” atceras Elijas mamma. Lai nepārtraukti varētu būt kopā ar meitu, viņa aizgājusi no darba. “Sešus mēnešus man bija slimības lapa, tad uzrakstīju atlūgumu un stājos bezdarbniekos. Tagad man nav nekāda statusa, taču ceru rudenī atsākt aktīvās darba gaitas,” saka Zane.
Elija iestarpina, ka mammas klātbūtne bijusi ļoti vajadzīga, jo “sanitāres un māsiņas jau palīdz, aprūpē, bet viņas nevar būt blakus visu laiku. Un mamma ir mamma. Viņai varu uzticēties par visiem 100 procentiem, varu visu stāstīt”. Šī iemesla dēļ arī mīļajai omei, kura ļoti centusies visādi palīdzēt un gribējusi kādas reizes aizvietot Zani, paliekot ar mazmeitu, tomēr pateikts nē. “Lai cik mīļa būtu ome, man vajadzēja mammu!”

Katru dienu pa mazam brīnumam

Vaivaros pavadīti trīs mēneši, kuru laikā sasniegti daudzi mazie mērķi. Pirmais no tiem – iemācīties iesēsties ratiņkrēslā un to pārvaldīt, lai varētu pārvietoties. Nākamais mērķis bijis aizbraukt līdz jūrai. “Atceros, ar Eliju domājām, ka mēs nepārdzīvosim par notiekošo, neraudāsim, tikai iesim uz priekšu, un tad būs reize, kad tiksim līdz jūrai. Un tur tad izliksim savas emocijas. Bet… Pie jūras bijām un vakarā sapratām, ka nemaz nevajadzēja raudāt. Jo tu priecājies, ka lēnām viss notiek. Pa kripatiņai, pa milimetram – pacelt roku vairāk, pašam apsēsties, tikt ārā līdz parkam, sauļoties. Katru dienu pa mazam brīnumam,” teic Zane.  

Un tad, pēc trīs mēnešiem, pienākusi diena, kad ārsts teicis – jādodas mājās, mērķis ir sasniegts! “Prasīju, kā tā – sasniegts? Elija taču nestaigā! Tikai tad sāku iedziļināties, kādas patiesībā ir sekas Elijas gūtajai traumai. Sapratu, ka mums ir ļoti paveicies, taču tajā pašā laikā man bija tikai viena doma – viņa vēl nestaigā, bet ir jāstaigā!” 

Tomēr realitātē Elijai nebija nekādu kustību kājās, un Zane emocionāli atkal mazliet salūza. “Lūdzu Dievu, jo mēs visu šo laiku dzīvojām tikai paļāvībā, par katru dienu teicām paldies, arī par to, kurā nemaz tik labi negāja. Pēc tādas traumas organisms kopumā ir novājināts. Tā ir liela pārslodze ķermenim, arī asinsrite un citas funkcijas ir izmainītas, tāpēc bija visādi iekaisumi, krasas temperatūras svārstības. 

Atceros, ārā bija plus 30 grādu, Elijai temperatūra – četrdesmit! Viņa vēl negribēja, lai to saku ārstam, jo tad ved uz slimnīcu, un tas nozīmē pārtraukumu fizioterapijā. 

Katra diena bija atšķirīga, un tajā reizē es teicu – Dievs, tā mēs nebijām vienojušies!” Un kā apliecinājums Zanes ticībai jau nākamajā dienā bija meitas pēkšņi sacītais: “Paskaties, man liekas, ka bija kustība kājā!” Zane atzīst, ka tas bijis ļoti spēcinoši. “Atguvu pārliecību – man vienalga, ko kurš saka, ir tikai jādarbojas!” 

Un mājās viss kļuvis vēl labāk. “Ne velti saka, ka mājas sienas arī dziedē. Elijai vajadzēja pielāgoties, iespringt, kā, piemēram, tikt uz savu istabu vai izdarīt kādas citas lietas. Viņa kļuva patstāvīgāka, drosmīgāka.” Elija ar smaidu piebilst, ka nu viņai bija dota legāla atļauja datorspēlēm, jo tās esot labas pirkstu vingrināšanai. Šim nolūkam arī daudz liktas puzles un talkā ņemtas visādas citas nodarbes, kur nepieciešamas intensīvākas pirkstu, roku kustības.

Azarts

Kad cītīgu treniņu rezultātā pievienojušās arvien jaunas kustības, radies pat
azarts. Ja nevarēja kaut ko paveikt, izdomāja, kā tomēr to izdarīt. “Kaut vai rāpojot,” smej Elija. Katras brīvdienas viņu apciemojuši draugi, klasesbiedri, nākušas arī skolotājas. “Mēģināju pielāgoties jaunajai dzīvei.” Tā paša gada Ziemassvētkos Elija pie eglītes stāvēja pati uz savām kājām. Atbalstoties uz kruķiem un ar ģimenes palīdzību, bet stāvēja. Zane atminas – vēl laikā, kamēr abas bijušas Vaivaros, ome stāstījusi, ka jaunākā meita ļoti stipri lūgusi Dievam, lai Elija Ziemassvētkos būtu mājās un visi varētu pie eglītes nobildēties. “Man tas palika sirdī un deva spēku – ja jau bērns to lūdz, tad tam noteikti ir jāpiepildās!” 

Arī skolas lietās pamazām viss sakārtojās – iepriekšējo mācību gadu Elija veiksmīgi pabeidza mājmācībā, savukārt 2024. gada rudenī atsāka skolas gaitas klātienē. Sākumā tas bijis izaicinājums, bet ar klasesbiedru palīdzību viss izdevies. Un ģimenei izdodas arī visur būt un ceļot kopā. Lai gan parasti tiekot domāts, vai iecerētais galamērķis ir piemērots arī Elijai un viņa varēs pārvietoties, tomēr nav bijis tādas reizes, kad plāni atcelti iespējamu šķēršļu dēļ. “Mēs vienkārši braucam un mēģinām paši pielāgoties,” mamma un meita teju reizē izsaucas. “Ja Elija galīgi kaut kur netiek ar ratiņkrēslu vai kruķiem, kas ir vēl grūtāk, tad tētis viņu nes uz muguras, bet mēs pārējie stiepjam ratiņus vai kruķus. Galvenais, ka varam būt kopā jebkur. Visi pieci.”

Bailes atstātas Norvēģijā   

Redzot, cik mērķtiecīgi ģimene darbojas un kāds progress ir Elijai, Vaivaros viņai piedāvāts doties uz nometni Norvēģijā, kuru divreiz gadā rīko turienes specializētā klīnika. Dalībniekiem nedēļas garumā ir iespēja ne tikai izmēģināt dažādus sporta veidus, bet arī pārvarēt savas bailes un iemācīties, piemēram, pieveikt kādu šķērsli, pārvietojoties ratiņkrēslā, vai apgūt citas prasmes, kuras traucē paveikt tieši bailes. Kā saka Elija, tur iemāca paņēmienus, kā labāk pielāgoties videi. Nometnē apgūto saukli – nesaki, ka nevari izdarīt, kamēr neesi pamēģinājis – tagad ielāgojusi visa ģimene un cits citam atgādina, kad nepieciešams. “Pēc šīs nometnes Elija atbrauca mājās kā pilnīgi cits cilvēks. Viņa pa īstam pieņēma savu jauno stāvokli un saprata, ka arī tagad visu var,” par izmaiņām priecājas Zane. Elija dedzīgi papildina, sakot, ka šajā nometnē pat slēpojusi no kalna uz speciāli pielāgotas sēdslēpes un iemācījusies pārvarēt bailes no kritieniem. “Kad piecas reizes nokritu, man pietika, bet tas bija tik forši – braukt ļoti, ļoti ātri.”  

Nometnē satiktie cilvēki, lai arī bijuši dažādi, tomēr vienādi, un tas ļāvis tā pa īstam saprast, ka dzīve neapstājas, ja esi ratiņkrēslā. “Un tikai šie cilvēki saprot, par kādām problēmām vai lietām es runāju, jo viņi saskaras ar to pašu.”  

Motivētājs numur viens – tētis 

Abas manas sarunbiedres atzīst, ka nedomā par to, kāpēc tas notika. Zane ir vaļsirdīga: “Tagad varam godīgi pateikt, ka tam tā bija jānotiek. Pirms tam mums gāja visādi, bija dažādas pusaudžu grūtības un tamlīdzīgi, bet, kā runājām ar vīru, šis notikums mūs kā ģimeni vēl vairāk saliedējis, iemācījis cienīt citam citu, novērtēt. Lai kā tas skanētu, bet mēs pat esam pateicīgi par šo notikumu. Daudzas lietas vairs neuztveram kā pašsaprotamas, vērtējam citādi.”

Savukārt Elija uz manu jautājumu, vai būšana ratiņkrēslā nerada kompleksus, sliktu attieksmi no vienaudžiem, nevilcinoties saka: “Es vispār nedomāju, ko par mani padomās vai teiks. Man ir vienalga, kā es izskatos ratiņos. Kāda starpība? Tikai jocīgāka sajūta, kad mazs bērns apstājas un skatās uz tevi.” Meitene turpina treniņus un ir atteikusies no zālēm pret spastiku muskuļos (stāvoklis, kad ir neparasti palielināts muskuļu stīvums vai muskuļu tonuss – red.) “Citiem tā traucē, ir sāpes, bet es varu sadzīvot.” 

Vēl viņa atklāj, ka ar kājām īsti nejūt ne karstumu, ne aukstumu, taču ledaini aukstā ūdenī kājas gribot tā kā sarauties, bet ļoti karstā esot sajūta, ka tās atslābinās, taču nepatīkami. 
 

Ja kādā reizē viņai gribas paslinkot, motivētājs numur viens esot tētis. Arī visi pārējie neļaujot atslābt, tostarp mazā māsa. Taču retas ir dienas, kad Elijai nepieciešams pamudinājums darboties. Viņa ir apņēmības pilna sasniegt iecerēto – atkal staigāt.

Un vēl viņai ir jauns vaļasprieks – kērlings. “Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pieejami dažādi sporta veidi, tikai jāpamēģina, lai atrastu savējo,” saka Elija un atklāj, ka viņas sapņu sports patiesībā ir regbijs: “Bet Latvijā tas nav pieejams.” Toties savas izglītības ieceres gan viņa var realizēt tepat. “Mācības plānoju turpināt vai nu vidusskolā, vai tehnikumā, mācīties interjera dizainu,” Elija atklāj savus plānus.