Prasme vienoties un strīdēties

Bērnu pasakās iemīlējušies jaunieši tikai līdz kāzām piedzīvo ārējas grūtības un šķēršļus, pēc kuru pārvarēšanas nodzīvo dzīvi kopā kā cimds ar roku, līdz nāve viņus šķir. Dzīves realitāte ir pavisam cita – pirmie iepazīšanās mēneši vai pat gads paiet rozā miglā, tikai pēc tam sākas attiecības, kurās neizbēgami ir strīdi. Vai mēs protam veselīgi strīdēties un vienoties, lielā mērā ir atkarīgs no ģimenes, kurā esam izauguši, un ko tajā esam iemācījušies.
  • Iveta Apine

    Iveta Apine

    sistemātiskā trenere

FOTO:

Tieši savstarpēja saruna ir ceļš, lai izprastu un pāraugtu tos attiecību paternus jeb uzvedības modeļus, kurus mēs katrs neapzināti nesam sevī – kā savu vecāku bērni.

Pāris sākas ar divu pieaugušu cilvēku apzinātu izvēli būt kopā, stāsta sistēmiskā trenere Iveta Apine. Pirmais impulss notiek neapzināti – mūs pievelk pazīstamas sajūtas, ko esam pieredzējuši savā bērnības ģimenē. Izdzīvojot vētraino iemīlēšanās posmu, seko partnerattiecību spirāles nākamais posms, kur divi cilvēki saskaras viens ar otru un apkārt esošo realitāti. Mēdz gadīties, kas tas ir pārāk liels pārbaudījums attiecību turpinājumam. Tad pāris pašķiras un nododas nākamās iemīlēšanās sajūtas meklējumiem.

 

No neapzinātas izvēles līdz apzinātam lēmumam

Attiecības bieži sākas ar iemīlēšanās fāzi. Tā ir neapzināta partnera izvēle, ķermenī plosās hormoni, un lēmumus vada vētraini smadzenēs notiekoši bioķīmiski procesi. Mēs iemīlamies cilvēkā, kuru pilnībā nepazīstam, un strīdi šajā laikā visbiežāk beidzas ar izlīgšanu, jo vadmotīvs ir – “mēs taču mīlam viens otru”. Taču daba ir iekārtojusi tā, ka iemīlēšanās posms neizbēgami beidzas, un pēc rozā briļļu nokrišanas atklājas, ka ir lietas, kuras mani neapmierina otrā, un otram kaut kas nepatīk manī. 
Ko darīt tālāk? Vai izvēlēties šo cilvēku tādu, kāds viņš ir? Vai mēs vispār esam kopā? Cik nopietni mēs esam kopā? Vilšanās otrā, atskārsme, ka šis cilvēks ir citāds, nekā biji gaidījis, ir dabisks pāra attīstības ceļš. Ja pāris lemj palikt kopā, rodas nākamie jautājumi, uz kuriem būs kopīgi jāmeklē atbildes. Tie ir jautājumi, kuri skar abus partnerus, viņu kopīgos bērnus, bērnus no iepriekšējām attiecībām un izcelsmes ģimenes. Kurš tagad pieder un kurš nepieder ģimenei? Kura no visām ģimenēm ir pirmajā vietā? Partneru kopīgi veidotā jaunā ģimene, kas tālāk turpināsies bērnos, vai partnera un viņa vecāku ģimene, vai otra partnera ģimene? Ir jāsāk sarunāties, jāspēj paust savu viedokli un sadzirdēt otra viedokli.

 

Taču daba ir iekārtojusi tā, ka iemīlēšanās posms neizbēgami beidzas, un pēc rozā briļļu nokrišanas atklājas, ka ir lietas, kuras mani neapmierina otrā, un otram kaut kas nepatīk manī. 

 

Vienam vai abiem no pāra nākot no ģimenes sistēmām, kurās vecāki nav mācējuši veidot dziļu savstarpēju kontaktu, dalīties ar savām pārdomām, jūtām, būt ievainojami un atbalstīt viens otru, šīs prasmes nebūs bijusi iespēja iegūt arī viņu bērniem. Šādi pāri turas kopā tik ilgi, kamēr viens otrā ir iemīlējušies, vai tik ilgi, kamēr viņi viens otram ir materiāli vai emocionāli izdevīgi, pat ja neviens no partneriem nejūtas labi. Partneriem vienmēr ir iespēja apgūt to, ko viņi nav varējuši apgūt izcelsmes ģimenē. Savstarpēja komunikācija par svarīgo ir pirmais solis.


Veidojot partnerattiecības, pārim būs jāmeklē veids, kā būt savstarpējā apmaiņā. Labas attiecības veidojas starp diviem līdzvērtīgiem cilvēkiem, ne vienādiem vai dažādiem, bet tieši vienlīdz vērtīgiem. Ļoti būtiski ir atklāt un atzīt savstarpējo līdzvērtību. Pretējā gadījumā attiecībām būs dramatisks raksturs, kur partneri mainīsies lomām attiecību laikā – viens no partneriem būs vērtīgāks, otrs savukārt mazāk vērtīgs, un tad tas, kurš jutīsies mazāk vērtīgs, centīsies šo situāciju mainīt. Šādas attiecības var radīt augsni krāpšanai vai – ja kādu iemeslu dēļ krāpšana nav iespējama vai pieļaujama – tās var eskalēt līdz vardarbībai. Tas ir pēdējais brīdis, kad jāmeklē profesionāls atbalsts. Pāris ir attiecību forma, kur katrs no partneriem var pētīt savu vajadzību pēc kopības un autonomijas, nepieciešamību pēc ietekmes un varas, izprast, cik daudz nopietnības un cik prieka būs šajās attiecībās. Tieši savstarpēja saruna ir ceļš, lai izprastu un pāraugtu tos attiecību paternus jeb uzvedības modeļus, kurus mēs katrs neapzināti nesam sevī – kā savu vecāku bērni.

 

Latviešu ģimenēs par jūtām nerunā

Klasiskā latviešu ģimenē par jūtām nerunā. Neizrunātas tēmas un noslēpumi rada milzīgu smagu bagāžu nākamajām paaudzēm. Tā vietā, lai runātu par attiecībām pārī, latviešu ģimenes fokusējas uz bērnu audzināšanu, viņu sasniegumiem. No bērniem sagaida daudz, liek lielas cerības un gaidas. Bērniem tas ir par smagu. Tad pret bērniem attiecas tā, it kā viņi būtu vienā līmenī ar pieaugušajiem, saviem vecākiem. Interesanti, ka ģimenes sistēmā, lai tajā būtu iespējama mīlestības plūsma, pastāv noteikta kārtība. Bērniem nav nepieciešama beznosacījuma mīlestība, viņiem ir vajadzīgi vecāki, kuri kā pieauguši cilvēki spēj rūpēties par sevi, cienīt otru no vecākiem un ļauj bērniem būt tiem, kas viņi ir – bērni, kuri tikai mācās būt par pieaugušiem cilvēkiem. Ja bērnus audzina kā sev līdzvērtīgus, viņos ir milzu lojalitāte pret ģimeni, bet trūkst mīlestības. Mēdz būt ģimenes, kurās vārds “mīlestība” netiek pieminēts. Tālāk šādi bērni līdzīgā veidā veido savas attiecības – partneri mainās, bet nekļūst skaidrs, kas ir mīlestība un kas ir attiecības starp partneriem, kuras balstītas mīlestībā, cieņā un sapratnē vienam pret otru.  

 

Reklāma
Reklāma

Par ko jāvienojas pārim

  1. Vai mēs izvēlamies viens otru
    Pirmie divi gadi ir iemīlēšanās laiks, kad pārim ir jāpieņem ļoti svarīgs lēmums – līdz galam un apzināti jāizvēlas vienam otru. Lielākā daļa strīdu un vienošanos notiek par to, vai mēs patiešām izvēlamies viens otru. Iepazīstoties izvēle notiek neapzināti, bet lēmumam palikt kopā ir jābūt apzinātam. Parasti šajos strīdos rīkojamies tā, kā rīkojās mūsu vecāki. Ja vecāki nerunāja par savām jūtām un vajadzībām, līdzīgi varam rīkoties arī mēs. Bet, ja mēs sākam runāt, pastāv iespēja, ka mēs dzīvosim labāk. Izveidosim veiksmīgāku, mīlošāku ģimeni, mainīsim iepriekš pieņemtos neefektīvos uzvedības modeļus. Lai to darītu, ir jāapzinās situācija. Ar to pieaudzis cilvēks atšķiras no bērna, ka viņš sāk saprast, ko viņš dara, nemeklē vainīgo un attaisnojumus, uzņemas atbildību, meklē savstarpējo saikni ar otru, spēj dalīties ar to, kas viņam ir būtiski. Ienest dvēseles resursu divu cilvēku attiecībās. Jaunā ģimenē, kurā viens otru mīl, vispirms atzīst sev un otram: “Es šo cilvēku izvēlos tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu es iedomājos, kāds viņš varētu būt, vai tādu, kādu es no viņa uztaisīšu.” Kamēr viens no partneriem ir nolēmis otru izglābt, mainīt vai padarīt par “kārtīgu cilvēku”, nekas labs partnerattiecībās nav gaidāms.
  2. Vai mēs dzīvojam saskaņā ar savām vērtībām 
    Tas, par ko pārī kaismīgi strīdas pirmos desmit kopābūšanas gadus, parasti ir strīdi par uzvedības modeļiem, vērtībām un uzskatiem. Un šie strīdi ir tik būtiski. Tieši iesaistoties apmaiņā, ciešā kontaktā un strīdoties, mēs mācāmies izprast sevi un partneri. Un, kas vēl būtiskāk, mēs kā partneri veidojam kopīgu lauku savai jaunajai ģimenei. 
    Ģimene sākas ar partnerattiecībām – vispirms partneris un tad bērni. Vērtības, uzskati un uzvedības modeļi, par kuriem strīdamies pirmajos gados, ir veids, kā mēs neapzināti atklājam savu piederību izcelsmes ģimenei un mācāmies no tās atdalīties. Ja tas izdodas, izrādās, ka nav “pareizo” un “nepareizu” vērtību, uzskatu, uzvedības modeļu. Partneri var vienoties par pieņemamo un nepieņemamo savās attiecībās, paši pieņemt savus lēmumus.
  3. Vai mēs cienām savus un otras puses vecākus 
    Partnerattiecībās svarīgs attīstības posms ir pieņemt sava partnera vecākus, necenšoties tos mainīt, pamācīt, vērtēt. Mēs izvēlamies partneri, kura vecāki būs mūsu bērnu vecvecāki. Pieaugšana nozīmē, ka mēs sākam aptvert, ka varam izvēlēties dzīvot atšķirīgi, pieņemot un cienot to, no kurienes nākam. Cieņa pret partnera vecākiem liek pārvērtēt arī attieksmi pret saviem vecākiem. Pieaudzis emocionāli nobriedis cilvēks spēj redzēt, kas ir izdevies viņa vecākiem, un pieņemt to, kas nav izdevies. Visi vecāki ir labi, katrs ir izdarījis labāko, ko spējis. Resurss pāra veidošanai rodas no izpratnes, ka mēs atdalāmies no saviem vecākiem (nevis aizbēgam no viņiem, cerot, ka vīrs vai sieva iedos mums to, ko neiedeva vecāki), veidojot paši savu ģimeni. Savukārt šķiršanās iemesli bieži ir saistīti ar vilšanos, ko piedzīvo partneri, atklājot, ka otrs partneris nekad nevarēs un viņam nav jāvar sniegt to, ko otrs nav saņēmis no vecākiem. Partnerattiecības nav par beznosacījuma mīlestību. Tās ir par izvēli būt kopā ar otru cilvēku – tādu, kāds viņš vai viņa ir.
  4. Vai otras puses vecāki pieņem mūsu partneri
    Partnerattiecību veidošanai ir svarīgi, lai partneri pieņem otra partnera vecāki. Ja viens otru nepieņem, cilvēks “iesprūst” starp savu otru pusi un savu vecāku ģimeni. Viņam ir vecāki, ko viņš mīl, un dzīvesbiedrs, kuru vecāki nepieņem. Savukārt vecākiem ir jāsaprot, ka tad, kad viņu bērns izvēlas partneri, vairs nav īstais brīdis viņu sākt audzināt. Savu jau pieaugušo bērnu audzināšanas process ir noslēdzies. Vecākiem svarīgi saprast, ka bērna partnera pieņemšana ir ļoti svarīga viņu bērna emocionālajai labsajūtai un veiksmīgu partnerattiecību veidošanai.

 

Strīdi – postoši vai konstruktīvi

Strīdēties var produktīvi, nonākot pie konstruktīviem risinājumiem, un strīdēties var bez jēgas un risinājuma, postot attiecības un zaudējot cieņu vienam pret otru. Un galu galā mīlestības pamatā ir cieņa, atgādina Iveta Apine. 
Konstruktīvs strīds ir tāds, kurā viens otru uzklausa, nenoraida un nevērtē. Kamēr viens runā, otrs klausās. Abi pārī saprot, ka abu viedoklis ir vienlīdz svarīgs. Pāra strīdi ir jārisina pāra iekšienē. Konfliktsituāciju risināšanā iesaistot radiniekus vai draugus, viņi tiek “ievilkti” attiecībās, kurās nekādi nevar būt objektīvi. Sākas viedokļu cīņas, ilgtermiņā pāris zaudē savstarpējo saikni un potenciālu risinājumu atrašanai.
Emocionāli strīdi ir neproduktīvi. Arī ilgstoši strīdi ir neproduktīvi. Ar vārdiem var aizskart, ievainot un emocionāli pazemot. Ja partneri strīdu laikā pamana un spēj atzīt, ka vēlas otru aizskart personīgi, būtu ieteicams meklēt atbalstu konfliktu risināšanai. Pieauguši cilvēki, kas gatavi atzīst savas kļūdas vai vēlas kaut ko attiecībās uzlabot, kopā ar profesionāli var atrast labus risinājumus.

 

  • Konfliktu veiksmīgai risināšanai nav tik svarīgi, ko katrs strīda laikā saka, bet gan – ar kādu motivāciju šie strīdi notiek.
  • Mīlošu attiecību strīds izklausās šādi: “Es redzu tavus trūkumus, bet zinu, ka tevi ļoti mīlu un gribu ar tevi būt šajās attiecībās.”
  • Strīds, kas posta attiecības, izklausās šādi: “Tu esi kretīns, un es tev pierādīšu, ko tu dari nepareizi!”
  • Emocionāli līdzatkarīgu attiecību strīds ir šāds: “Es tevi nevaru ciest, bet nevaru arī bez tevis dzīvot!”

 

Cik tālu var meklēt kompromisus

Vai kompromiss ir labu attiecību ķīla? Ilgstoši – ne! Kompromisu risks slēpjas apstāklī, ka, visu laiku piekāpjoties, abi no pāra paliek ilgstoši neapmierināti. Auglīgāk ir meklēt veidus, kā apmierināt abu vajadzības ik pa laikam. Tiesa, nevajadzētu arī rēķināties, ka pārī abiem un visu laiku ir iespējama nepārejoša laime. Drīzāk orientieris varētu būt, vai šis pāris redz iespēju pāraugt ierastās ģimenes lomas un atbildības, pieņemt viens otrā arī ēnas puses, veidot dziļu dvēseles saikni un būt kopā kāda lielāka mērķa labā, kalpojot dzīvei tādā plašākā nozīmē. Tā būtu nobriedušu partnerattiecību formula. Ko mēs varam dot pasaulei, nevis – kā vēl mēs varam viens otru un citus izmantot.


Attiecības neveidojas, ja: 

  • Kāds no partneriem nav atrisinājis savas iepriekšējās attiecības 
    Sākot nākamās attiecības, ir jāizšķiras ar iepriekšējo partneri ne tikai uz papīra, bet arī emocionāli. Tikpat būtiski, lai arī iepriekšējie partneri uzskata, ka šīs attiecības ir beigušās. Ja esošās attiecības kāds no partneriem salīdzina ar iepriekšējām, tās joprojām nav pabeigtas, jo sirdī glabājas aizvainojums. Arī sūdzēšanās par bijušo partneri varētu liecināt par to, ka attiecības emocionāli nav beigušās.
  • Nav sakārtotas attiecības ar bērniem
    Pieaudzis cilvēks var veidot tik partnerību, cik viņš vēlas. Pieaudzis cilvēks var radīt tik bērnu, cik viņš vēlas, bet ar katru jaunu attiecību sistēmu jāpieņem jauni lēmumi. Bērni ir atkarīgi no šiem lēmumiem, savukārt pieaudzis cilvēks ir atbildīgs par visiem saviem bērniem neatkarīgi no tā, kurās attiecībās viņi ir dzimuši. Sākot jaunas attiecības, jārisina jautājums, kur šajās jaunajās attiecībās ir vieta bērnam no iepriekšējām attiecībām. Jo plašāka sistēma, kurā ir bērni no iepriekšējām attiecībām, jo sarežģītāka tā kļūst. Un ikvienā gadījumā ir iespējams atrast labus risinājumus.
  • Nav izpratnes par partnerību un šķiršanos
    Šķiršanās faktu nevajadzētu dramatizēt, mūsdienu pasaulē šķirtu pāru kļūst arvien vairāk. Pasaules tendences rāda, ka, visticamāk, nākotnē partnerattiecības neturpināsies visu mūžu. Svarīgi ir kas cits – apzinātība, iesaistoties partnerībā, līdzatbildība, to veidojot, un atbildības uzņemšanās šķiroties, īpaši, ja ģimenē ir kopīgi bērni. Mēs varam izšķirties no partneriem, ar kuriem nevēlamies būt kopā, bet nekad nevarēsim pārstāt būt savu bērnu vecāki.