Atbildības uzņemšanās

Atbildību cilvēks uzņemas teju ik uz soļa – gan par to, ko gatavos vakariņās, gan saistībā ar dažādām iestādēm, gan arī attiecībās ar ģimeni. Vai ir iespējams kļūt pārāk atbildīgam? Vai atbildības neuzņemšanās liecina par vāju raksturu? Vai cilvēks jau piedzimst atbildīgs, vai tomēr šo svarīgo prasmi iemācās laika gaitā? Un kas saistībā ar tematu “atbildība” ir jāzina tiem, kas veido ģimeni?
  • Laura Valaine

    Laura Valaine

    Ārste psihoterapeite

FOTO:

Ir cilvēki, kas ir pāratbildīgi, un arī tādi, kuri no atbildības izvairās. Arī bailes no atbildības veidojas ģimenē. Viens no iemesliem ir neadekvātu pienākumu uzticēšana bērnam.

Kas ir atbildība?

Uzņemties atbildību nozīmē nevis pateikt “jā” vai “nē” kādā situācijā, bet gan mācēt sadzīvot ar lēmuma radītajām sekām. Tātad saprast: katram pieņemtajam lēmumam būs sekas jeb rezultāts. Tas ir līdzīgi kā uzņemties kredītsaistības, kas ir finansiāla atbildība vairāku mēnešu vai gadu garumā.
Katram lēmumam ir vairāki apsvērumi. Pieņemot lēmumus, ne vienmēr tiek izvērtēti visi faktori jeb riski, un tas ir lielākais klupšanas akmens, kāpēc bieži vien atbildība kļūst par smagu nastu. Cilvēka dabā ir tiekties pēc patīkamā, pēc tā, kas sagādā prieku. Arī, uzņemoties atbildību, tā visbiežāk tiek balstīta uz pozitīvām emocijām, nevis racionāliem apsvērumiem. Piemēram, jauns pāris izvēlas iegādāties nekustamo īpašumu. Viņi ir tik pārņemti viens ar otru un sapni par kopīgu mājokli skaistā vietā, ka nepadomā par tādām ikdienišķām lietām kā sabiedriskā transporta vai veikala pieejamība, vai attālumu līdz darba vietai. Tikai, kad īpašums iegādāts, pāris sāk apzināties monētas otru pusi, ko sauc par lēmuma sekām. Ja šajā situācijā vēlmes ir bijušas spēcīgākas un rezultējušās ar negatīvu iznākumu, tas nozīmē, ka pāra starpā var sākties konflikti, arī vienam otra vainošana par nepatīkamajām sekām. Kāpēc tā notiek? Cilvēkiem nereti ir grūti uzņemties atbildību par neprognozētiem un nepatīkamiem savu lēmumu iznākumiem. Vienkāršāk ir meklēt vainīgo, nevis atzīt savu kļūdu.

 

  • Ilgi un laimīgi
    Laulājoties jaunais pāris dod viens otram solījumu, kura viens no pamatakmeņiem ir atbildības uzņemšanās – es būšu ar tevi kā priekos, tā bēdās, kā veselībā, tā slimībā. Lai romantiskās attiecības noturētos ilgstošas un stabilas, ir nepieciešama empātija un intimitāte. Gan empātija, gan intimitāte ir atkarīga no atbildības sajūtas. Tieši atbildība ir tā, kas būtiski ietekmē pāra attiecību kvalitāti un līdz ar to – arī ilgi un laimīgi.


No atbildības līdz iestigšanai perfekcijā

Līdz kopdzīvei un arī laulībai pāri nonāk tādā kā sava veida pašplūsmā. Taču lēmums par bērnu plānošanu tik plūstoši mēdz nenotikt, un tas ir normāli – ģimenes plānošana ir viena no lielākajām atbildībām.
Visbiežāk pāris bērnu radīšanu uztver kā loģisku ģimenes turpinājumu – ka tā tam vienkārši ir jābūt, jo, skat, arī brālēnam ir bērni un izveidojusies lieliska ģimene. Taču no citu ģimenes dzīves mēs redzam tikai vienu medaļas pusi – parasti to skaisto, kad viss ir lieliski un pēc kuras ilgojas arī citi. Taču reti kurš dalās ar otru medaļas pusi. Cik gan daudzi ģimenes salidojumā stāsta par grūtībām, savienojot darbu un mazu bērnu audzināšanu un vecāku starpā nepazaudējot mīlošas attiecības? Ja lēmums par bērnu plānošanu pamatā tiek balstīts uz citu veiksmīgo pieredzi, tad bieži notiek tā, ka jaunajiem vecākiem ir vilšanās savā lēmumā vienam pret otru. 
Teikt, ka neviens tā īsti nekad nav gatavs bērna ienākšanai ģimenē, arī nebūtu objektīvi. Ir pāri, kuri vēl nedomā par bērniem, jo vēlas izveidot karjeru, padzīvot sev vai otram, apceļot pasauli un tikai pēc tam plānot ģimeni, jo šādā veidā pāris ir kontaktā ar savām vēlmēm un realitāti. Bet reizēm mēdz notikt ieslīgšana otrā galējībā – pāris nespēj uzņemties jaunu atbildību. Tā latiņa, kas nosaka gatavību ģimenes pieaugumam, tiek pacelta arvien augstāk un augstāk – ienākumu līmenis, dzīvojamā platība, auto... Tā soli pa solim, līdz pāris iestieg perfekcijas grāvī – nepieciešams radīt ideālu vidi un tikai tad var radīt bērnu. Notiek iekrišana galējībās – savu ekspektāciju dēļ. Protams, apsveicami, ka vecāki vēlas savam bērnam visu to labāko, tomēr bērnam no praktiskām lietām nevajag nemaz tik daudz – būtiskāka ir emocionālā tuvība. 

 

  • Kas ir perfekcionisms?
    Perfekcionisms ir, kad visu gribas izdarīt maksimāli perfekti. Tas nozīmē, ka vienmēr jābūt simtprocentīgi gatavam jebkurai situācijai, nekas nedrīkst noiet greizi. Katram lēmumam ir jābūt pareizam, netiek atstāta vieta kļūdām, taču... tās ir nepieciešamas personības attīstībai. Šī perfekcionisma radītā nasta kļūst arvien smagāka un smagāka, līdz ieslēdzas domāšana, kas balstīta uz melnā un baltā principu – visu vai neko!

 

Kur rodas (bez)atbildība?

Nav konkrēta gēna, kas noteiktu atbildības veidošanos un kas ietekmētu, ka cilvēks piedzimst pārāk atbildīgs vai pārāk bezatbildīgs. Atbildību iemācās ģimenē, un to apgūst jau no mazotnes.
Atbildības sajūtu ietekmē arī sabiedrības mantojums, ko esam guvuši no paaudzes paaudzē. Pastāv teiciens: vīrietis var uzcelt māju, bet māju sajūtu un siltumu tajā spēj ienest sieviete. Alu laikmetā vīrietis bija tas, kurš pārnesa medījumu, bet sieviete rūpējās, lai ar to visiem pietiktu līdz nākamajam medījumam. Laiki ir mainījušies, tomēr šāds pienākumu sadalījumu modelis daudzās ģimenēs arvien ir sastopams. Lielu ietekmi uz cilvēka spēju uzņemties atbildību ir atstājuši arī kari, epidēmijas un – Latvijas gadījumā – arī okupācijas laiks. Vīriešiem bija jādodas karot,  kamēr sievietes audzināja bērnus un rūpējās par mājas soli. Saprotams, ka atbildību pret ģimeni no karavīra nevarēja prasīt. 
Tāpat no šiem laikiem ģenētiski līdzi tiek nesta trauksmes sajūta, nedrošība un bailes no nosodījuma – trauksme no nezināmiem notikumiem, kas varētu sekot, bailes no nosodījuma un pieļautām kļūdām, kuru dēļ varētu sekot sankcijas. Bailes justies brīvi. Pagātnes notikumus mēs nevaram mainīt, taču ir jāmācās nebūt arī pārlieku atbildīgiem. Liekas atbildības uzņemšanās ir visai liela nelaime. Uzskatāms piemērs ir partnera zāģēšana par sīkumiem. Ja cilvēks nepieļauj iespēju, ka varētu kļūdīties pats, tad neļauj to darīt arī saviem tuvākajiem. Tā vietā, lai ikdienišķās situācijās partneri viens otru pieņemtu un cieņpilni izrunātos, pārlieku atbildīgais partneris jau situācijas sākumā izslēdz kļūdas iespēju, paņemot atbildību sev. Piemēram, sieva palūdz vīram palīdzību rasola gatavošanā, taču rezultātā visu izdara pati, jo, lūk, vīrs kartupeļus griež “nepareiza” izmēra kubiņos, gurķi nav nomizojis un noteikti pieliks par daudz majonēzes. Diena noslēdzas ar sievas neapmierinātību, jo visa diena aizvadīta virtuvē. Lai gan varēja rīkoties šādi: vai nu pieņemt rasolu ar tādiem gabaliem, kādos to sagriež vīrs, vai nu vīram ierādīt, kā labāk visu sagriezt, un iegūto laiku izmantot sev. 

 

Reklāma
Reklāma
  • Kā ar atbildības uzticēšanu rīkojies tu?
    Uzticot partnerim atbildību, to jādara pilnībā – ļaujot kļūdīties un no kļūdām mācīties. Pretējā gadījumā partnera iniciatīva tiks nocirsta saknē.

 

Kur rodas bailes no atbildības

Ir cilvēki, kas ir pāratbildīgi, un arī tādi, kuri no atbildības izvairās. Arī bailes no atbildības veidojas ģimenē. Viens no iemesliem ir neadekvātu pienākumu uzticēšana bērnam. Piemēram, ģimenē aug bērns, kam ir pieci gadi. Šis ir vecums, kad bērns saprot jau gana daudz, var palīdzēt mājas darbos un ir kļuvis lielā mērā patstāvīgs. Viena no lietām, kas viņam vēl nav skaidra par pasaules lietu kārtību, ir cēloņu un seku sakarība. Bērns ir izmētājis savas mantas, mamma vai tētis palūdz sakārtot savu istabu. Viņš kaut ko sev saprotamā veidā sakārto un turpina spēlēties, jo tas ir daudz interesantāk nekā kārtot. Šajā situācijā uz kārtību uzstāj vecāki, tas nav bērna lēmums. Kas mēdz notikt tālāk? Atnāk mamma vai tētis un ir dusmīgi, jo pieaugušā acīs mantas joprojām nav sakārtotas, un sākas pārmetumi jeb vecāku aizvainojuma izpaušana. Šī ir neadekvāta situācija, jo piecu gadu vecumā bērnam visu vēl patīk darīt kopā ar vecākiem. Ja šādas situācijas turpinās, tas tikai veicina izvairīšanos no atbildības. Šis pats piecgadnieks pusaudžu vecumā var būt jau tiktāl iebiedēts ar neapmierinātību, ka viņā var veidosies trauksme par katru lēmumu, savukārt kā pieaugušais atbildību uzņemties vairs nespēs.

 

Pazīmes, kas var liecināt par bailēm no atbildības 

Tendence, kas var liecināt par bailēm no atbildības, ir izvairīšanās no maziem darbiem, sīkām lietām, piemēram, atbildēšana uz e-pastu. Tas, iespējams, prasa tikai trīs minūtes, bet kādam aizņem nedēļu. Nespēja tikt galā ar sīkumiem var būt saistīta ar bailēm no atbildības vai, konkrētāk, bailēm no kritikas. Lielās lietas šāds cilvēks, iespējams, izdara perfekti, jo tās ir skaidri saprotamas, taču katrs sīkums ir sava veida apdraudējums. Tamlīdzīgas situācijas rodas neadekvātu prasību dēļ, kas ir uzliktas jau bērnībā. Kā tas notiek realitātē? Piemēram, pie terapeita atnāk raudoša mamma un ir izmisumā par to, ka netiek galā ar savu pusaudzi. Pats bērns ir apjukumā, jo nesaprot mammas pārdzīvojumus. Viņš pie sevis prāto, ka mamma raud viņa dēļ, jo skolas jautājumi ģimenē vienmēr ir bijuši par strīdu iemesliem, un turpmāk cenšas perfekti mācīties, bet mamma joprojām nav apmierināta. Problēma, izrādās, nav pusaudzī, bet pašā mammā, kurai ir pārlieku augstas prasības pret bērnu un sevi. Šim pusaudzim pieaugušā vecumā tas var rezultēties situācijā, ka, lai cik ļoti viņš censtos, viņš vienmēr jutīsies kā niecība, jo nekad nebūs bijis gana labs savai mammai. Mēs kā vecāki ļoti bieži uzticam saviem bērniem dažādus pienākumus, kas ir normāli, bet jāsaprot, ka viņi joprojām ir tikai bērni un dažkārt var pat nesaprast, ko un kā mēs no viņiem īsti gribam sava pārspīlētā prasīguma dēļ. Bērnam ir jāļauj kļūdīties, augt un saprast savas kļūdas. Ir jāmācās rast kompromisu – nebūt uzreiz dusmīgiem un kritizējošiem, bet pamācīt, jo tikai tā bērni iemācīsies uzņemties veselīgu atbildību. Neļaujot bērnam kļūdīties, mēs neļaujam augt un mācīties.

 

  • Veselīga izpratne par atbildību
    Jāmācās rast kompromisu starp prasībām un reālajām iespējām, jo tikai tā varam veicināt veselīgu izpratni par atbildību.