Kā būt gudram ģimenes cilvēkam

Kāds reiz teica, ka var izlasīt 100 grāmatas par to, kā būt laimīgam, bet tā arī visu mūžu šo sajūtu neiemantot. Līdzīgi ir ar mākslu būt labam ģimenes cilvēkam – to mācāmies mūža garumā ar cerību, ka kaut daļēji katram no mums tas izdodas. Nav vienas ideālās formulas, kurā, ierakstot visus zināmos lielumus, var izrēķināt, kā kļūt par gudru ģimenes cilvēku. Tomēr ir gudrības, ko der ielāgot!
  • Inta Zīle

    Inta Zīle

    ārste psihoterapeite

FOTO:

Katram mīlestība nozīmē kaut ko citu – vienam tās ir čības un silta zupa uz galda, citam – buča uz vaiga katrreiz satiekoties un atvadoties. Jo labāk savas mīlestības valodas nianses tiks izkoptas jau attiecību sākumā, kad vēl bioloģija diktē vēlmi iepazīt vienam otru tuvāk, jo vieglāk diviem cilvēkiem būs vēlāk kopdzīvē.

Tāpat kā hokejā vai futbolā viens nav spēlētājs un nevar būt uzvarētājs, arī veiksmīgā un laimīgā ģimenē svarīga ir saspēle. Un spēlēt ir jāmācās. Jo skaidrs taču, ka arī par izcilu sportistu neviens nekļūst bez regulāra darba, dažādu gudrību un knifiņu apgūšanas, ka arī prieka par to, kas tiek piedzīvots. Šeit 10 gudrības topošajiem un esošajiem ģimenes cilvēkiem.

 

1. gudrība
Pamatvērtību kopsaucējs abiem viens

Mēdz teikt, ka zemapziņai pietiek ar pirmajām 7–10 sekundēm, lai saprastu, vai satiktais cilvēks būs piemērots partneris ģimenes radīšanai. Sākumā parādi diktē bioloģija – rodas iekāre, tad veidojas piesaiste, interese, vēlme rūpēties vienam par otru, un, ja starp abiem vienojošā ir vairāk nekā atšķirīgā, veidojas attiecības, raisās domas par ģimenes radīšanu. Tomēr pat  vislabākajās attiecībās nemēdz būt tā, ka partneris par visiem 100% atbilst iecerētajam ideālam. Katram savi trūkumi, savi mīnusi, var atšķirties uzskati, bet attiecībā uz būtiskāko un pamatvērtībām starp diviem cilvēkiem jābūt kopsaucējam. Tādēļ attiecību sākumā sarunas ir vērtīga investīcija topošās ģimenes nākotnē, lai saprastu, vai ar partneri sakrīt vērtības. Ja tikai viens partneris gribēs runāt, bet otrs – pārsvarā klusēt, vismaz tas būs skaidrs uzreiz. Jāizrunā arī tas, kāda katram bijusi personīgā bērnības pieredze, augot savā ģimenē. Ar ko katram ģimene asociējas? Vai abiem svarīgi reģistrēt attiecības, vai arī šis jautājums šķiet mazsvarīgs? Vai partneris nākotnē savā ģimenē vēlētos bērnus? Kā viņus audzinās? Ko katrs saprot ar vārdu “uzticība” – vai pieņemamas šķiet tikai monogāmas attiecības, vai tajās var valdīt zināma brīvība? Nav viena pareizā ģimenes modeļa – ideālā ģimene veidojas tad, ja tajā tiek apmierinātas visu ģimenes locekļu vajadzības un sakrīt vērtības.

 

2. gudrība
Radīt savu mīlestības valodu

Tikpat labi to var dēvēt arī par sava partnera “lietošanas instrukciju”, kas būtībā nozīmē vienīgi to, ka pazīstam savu cilvēku visos niekos un sīkumos, pārzinām, kurus tematus kurā brīdī nedrīkst cilāt, kad otram jādod savs laiks un telpa, kad jāliek mierā un jāļauj atpūsties, kad jāsamīļo, zinām, kā rīkoties, ja mīļotais cilvēks dusmojas. Katram mīlestība nozīmē kaut ko citu – vienam tās ir čības un silta zupa uz galda, citam – buča uz vaiga katrreiz satiekoties un atvadoties. Jo labāk savas mīlestības valodas nianses tiks izkoptas jau attiecību sākumā, kad vēl bioloģija diktē vēlmi iepazīt vienam otru tuvāk, jo vieglāk diviem cilvēkiem būs vēlāk kopdzīvē.

 

Viens no grābekļiem, uz kuriem uzkāpj ļoti daudzi jauki pāri, tiekot pie sāpīga puna pierē, ir savu problēmu ignorēšana līdz brīdim, kad vadzis lūzt, sasāpējušais gāžas pār abiem kā Niagāras ūdenskritums un normāla saruna vairs nav iespējama.

 

3. gudrība
Prasmīgi risināt strīdus

Sadzīviski strīdi ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un velti lolot cerības, ka no tiem izdosies izvairīties. Nav iespējams, ka divi cilvēki visās situācijās jūtas un reaģē identiski, tāpēc abiem pārī jāapgūst spējas risināt konfliktus. Patiesībā daudz svarīgāk ir pavisam kas cits – tā ir divu pieaugušu cilvēku prasme strīdēties tā, lai bērni vecāku konfliktos nekad netiktu iesaistīti. Vissliktākais scenārijs ir tad, ja vīrs un sieva nav spējīgi savstarpēji runāt par kādu sasāpējušu jautājumu, tāpēc vidutāja loma tiek uztiepta bērnam, sakot: “Aizej, dēliņ, pasaki mammai to, ka....” Tā mēs savu bērnu dzīves pieredzes bagāžā līdzi ņemšanai nākotnē iesaiņojam to, ka, visticamāk, arī viņi, kādreiz veidojot savas attiecības, tieši tikpat ļoti nemācēs sarunāties ar savu partneri, kā savulaik to nepratām mēs – tētis un mamma jeb vīrs un sieva. 
Protams, arī prasmi risināt konfliktus mācāmies ģimenē no saviem vecākiem, bet vinnētāji būs tie, kuri ar partneri jau laikus būs pārrunājuši  savus krīzes menedžmenta instrumentus un zinās, kā iespējamie strīdi nākotnē tiks risināti. Vai, izlīgstot mieru, vēlēsies, lai tevi apskauj, vai gluži pretēji – lai liek mierā? Vai sēdīsieties pie apaļā galda, lai visu pārrunātu, vai gluži pretēji – paklusēsiet, apdomāsiet, lai vēlāk apsēstos un vēsu prātu pabeigtu sarunu?

 

4. gudrība
Ja “nedrīkst”, tad bērns to dzird no abiem vecākiem

Un vēl gudri ģimenes cilvēki zina, ka, audzinot bērnus, būtiskākajos jautājumos abiem vecākiem jāievēro vienprātības princips. Proti, ja tas ir “nē, nedrīkst”, tad lai šis “nē” skan no abiem. Pretējā gadījumā bērni ātri iemācās izmantot situāciju savā labā un manipulējot panākt to, ko vēlas. Īstermiņā varbūt tas atvasei pat liekas izdevīgi, bet ilgtermiņā bērna psihiskajai attīstībai nodara kaitējumu, jo, negūstot pieredzi, ka ir arī vēlmes, ko nevar piepildīt, bērns neiemācās pieņemt robežas un iekšēji justies droši. Turpmākā dzīvē tas viņam var radīt ne vienu vien traumējošu situāciju.

 

5. gudrība
Iepazīsti partnera ģimeni

Tautā saka – ja gribi zināt, kāda būs sadzīvošana ar sievu vai vīru, iepazīsti tuvāk partnera vecākus. Tas nav pārspīlēti, jo tas, kādas attiecības katram bijušas bērnībā, augot savā ģimenē, būtiski ietekmēs šā cilvēka priekšstatu par to, ko nozīmē būt ģimenē. Tomēr arī tad, ja bērns audzis viena vecāka ģimenē, nav teikts, ka viņa priekšstats par ģimeni veidojas nepilnīgs. Iespējams, ģimenē bijusi lieliska omīte vai opis, tante vai onkulis, jebkurš cits pretējā dzimuma kārtas pārstāvis, kas bērnam bijis lielisks piemērs, aizstājot trūkstošo vecāku. Krietni sarežģītāka situācija veidojas tad, ja kāds no partneriem nāk no tāda ģimenes modeļa, kur jau no paaudzes paaudzē bērnus audzina viens no vecākiem, parasti sievietes. Ja trūkst pieredzes, kā veidot pāra attiecības, nākotnē būs sarežģītāk likt pamatus savai ģimenei, jo sajūtās neapzināti dominē viena vecāka vadīta un izlemta sadzīve, trūkst iemaņu neskaitāmiem ikdienas kompromisiem.
Uzmanīgākam jābūt cilvēkam, kurš audzis ģimenē, kurā allaž bijuši strīdi, vardarbība vai alkohols. Šādā vidē audzis cilvēks labi zina, kā tādā ģimenē jūtas bērni, un visdrīzāk savu ģimeni tieksies veidot ar stingru pārliecību “es tā nekad nedarītu”. Te rodas risks, ka jebkāda konfliktu vai nesaskaņu iespēja tiks noliegta vai ignorēta, bet arī tas nav veselīgi, jo emociju ilgstoša apslāpēšana rada labvēlīgu augsni gan fiziskas, gan emocionālas vardarbības visplašākajām izpausmēm, kā arī somatizācijai – emociju izteikšanai ar ķermenisku simptomu starpniecību.

 

Reklāma
Reklāma

6. gudrība
Nemācīt bērnam, ka viņš ir svarīgākais pasaulē

Kaut arī vecākiem savs bērns ir vismīļākais un vissvarīgākais, būt viedam ģimenes cilvēkam nozīmē bērnu audzināt tā, lai viņš justu mīlestību, bet vienlaikus zinātu robežas un pienākumus, mācētu dalīties, spētu būt empātisks, reizēm arī pieņemtu sev neērtas dzīves situācijas, jo tās arī ir būtiska dzīves sastāvdaļa. Tas viss noderēs, lai nākotnē jaunajam cilvēkam pašam nerastos grūtības izveidot savu ģimeni un būt gudram ģimenes cilvēkam. Tādam, kurš bērnībā saviem vecākiem bijis vienīgais acuraugs, visas dzīves centrs, gluži kā mazs princītis tronī, neapzinātā līmenī veidojas greizs priekšstats, ka ģimene nozīmē vienīgi to, ka visi rūpējas tikai par vienu – par mani! Šādi audzinātam cilvēkam nākotnē var būt sarežģīti  izveidot funkcionālu ģimeni, stabilas ilgtermiņa attiecības, jo, tiklīdz kaut kas nebūs pa prātam vai radīsies neērtības, tā viņš pacels cepuri un būs prom!

 

7. gudrība
Nekad neatlikt neērtās sarunas uz vēlāku

Viens no grābekļiem, uz kuriem uzkāpj ļoti daudzi jauki pāri, tiekot pie sāpīga puna pierē, ir savu problēmu ignorēšana līdz brīdim, kad vadzis lūzt, sasāpējušais gāžas pār abiem kā Niagāras ūdenskritums un normāla saruna vairs nav iespējama. Tad sāpi var tikai izkliegt uz otru. Lai tas nenotiktu, nevajag vilcināties, bet jārunā katrreiz, kad būtiskos jautājumos rodas sajūta, ka kaut kas rada aizvainojumu vai hronisku neapmierinātību. Ja sasāpējušo neizdodas atrisināt vai pārrunāt savstarpēji, vērts aiziet pie pāru psihoterapeita uz konsultāciju vai vismaz iegūglēt un izlasīt kādu vērtīgu rakstu par to, kā risināt konfliktu ģimenē. Brīdī, kad vienam no partneriem dusmas vai aizvainojums būs samilzis tik tālu, ka tas pārsniedz sarkano līniju, lūzuma punktu, nekas vairs šīs attiecības nesalabos, pat ja otrs partneris būs gatavs darīt jebko attiecību saglabāšanas labā. Nedrīkst ļaut šai situācijai nobriest tik tālu.

 

8. gudrība
Uztvert ģimeni kā stipru komandu

Cilvēks nav vientuļa sala, un nav arī tā, ka ģimeni veido tikai divi. Aiz katra no mums stāv visa kuplā saime – vecāki, brāļi, māsas, vecvecāki, bet ieguvēji vienmēr ir tie, kuri savu kodola ģimeni (vecāki + bērni) spēj uzlūkot un novērtēt kā vienu stipru komandu. Tāpat kā hokejā vai futbolā viens nav spēlētājs un nevar būt uzvarētājs, arī veiksmīgā un laimīgā ģimenē svarīga ir saspēle. Prasme būt komandā, sadarboties, sniegt viens otram palīdzību noderēs, lai veiksmīgi izturētu un pārvarētu jebkuru krīzi vai grūtību, kas katru piemeklē laiku pa laikam. Jāapzinās, ka bērnības ģimenes mantojums ar disfunkcionāliem risinājumiem var aktualizēties krīzes laikā un katram no partneriem jāuzņemas atbildība par šā mantojuma pārvaldīšanu, lai atgrieztos pie tagadnes ģimenes komandas vērtībām un problēmu risinājumiem.

 

Aiz katra no mums stāv visa kuplā saime – vecāki, brāļi, māsas, vecvecāki, bet ieguvēji vienmēr ir tie, kuri savu kodola ģimeni (vecāki + bērni) spēj uzlūkot un novērtēt kā vienu stipru komandu. 

 

9. gudrība
Apzināties arī savus trūkumus

Tāds cilvēks, kurš spēj būt paškritisks pret sevi, pieņemt domu, ka arī viņam ir savas nepilnības, pie kurām jāpiestrādā, būs spējīgs pieņemt arī sava partnera trūkumus, augt un pilnveidoties, esot attiecībās. Tāda veselīga attieksme jebkurām attiecībām piešķirs tik nepieciešamo vieglumu, jo būt  gana labam ģimenes cilvēkam nenozīmē būt perfektam, bet gan censties noturēties ceļam pa vidu, neiekrītot ne vienā, ne otrā grāvī, kur vienā ceļa pusē ir sevis šaustīšanas un problēmu meklēšanas grāvis, bet otrā – patmīlība, pašapmierinātība un nesamērīgi augsta pašpārliecība. Zelta ceļš kā allaž ir pa vidu.

 

10. gudrība
Labot kļūdas nekad nav par vēlu

Pat, ja mūža otrajā pusē atskārt, ka ir kas tāds, ko nav izdevies sniegt vai iemācīt saviem bērniem, vēl nekas nav zaudēts. Veic kļūdu labojumu savā dzīves scenārijā un tagad, lolojot mazbērnus, dāvā viņiem to, kas gājis secen saviem bērniem. Tas palīdzēs izlabot arī tevis kā vecvecāka iekšējos pārdzīvojumus, ja saviem nu jau pieaugušajiem bērniem atradīsi drosmi pateikt: “Kad tu augi, man nelikās svarīgi pateikt, ka tevi mīlu, ņemt klēpī, sabučot, jo arī mani vecāki tā nebija audzinājuši. Toties tagad priecājos šos vārdus teikt saviem mazbērniem un arī tev. Kaut arī ar nokavēšanos.” Ieguvēji būs visas paaudzes.
Turklāt, atgriežoties pie gudrības apzināties savu ģimeni kā stipru komandu... Te vecvecākiem der atcerēties, ka brīdī, kad ģimenē piedzimis mazulis, šis ir īstais laiks, kad viņu atbalsts un palīdzība tiek laipni gaidīta. Tikai, lūdzu, ne formā – “es zinu labāk, kā vajag!” un vicinot rokā leģendāro Bendžamina Spoka grāmatu “Bērns un tā kopšana”. Daudz atbilstošāks formāts būtu jautāt: “Saki, kā varu tev palīdzēt?” Omes un opja statuss nevienu nepārvērš par supervaroni, tāpēc drīkst arī atzīt, ka agrāk bērnu audzināšanā viss bija citādi, bet tagad viss ir mainījies. Un arī vecvecāki nezina, kā ar mazajiem pareizi apieties, bet... mūžu dzīvo – mūžu mācies.