Emocionālās veselības higiēna

Kļūstot par ģimeni, atbildība pret savu veselību ir arī atbildība pret savu ģimeni. Tas, lai tu būtu vesels, vairs nerūp tikai tev pašam – tas rūp arī visai ģimenei, kura tevi mīl un sagaida, ka būsi spēka pilns un možs, lai par ģimeni gādātu un lolotu to.
  • Artūrs Utināns

    Artūrs Utināns

    RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents

FOTO:

Tātad cilvēks ar labu mentālo veselību spēj sasniegt savus dzīves mērķus, jo viņa uzstādītā mērķu latiņa nav ne par zemu, ne par augstu.

Emocionālā veselība palīdz būt veselam ķermenim un dara možu cilvēka garu. Tieši emocionālā labsajūta ir kā atslēga laimīgai, priekpilnai dzīvošanai – arī kopā dzīvošanai –, taču tā ir jālolo, lai krīzes brīdī neapdullinātu apjausma, ka mūsu mentālā veselība ir gaužām sasirgusi, jo nav pienācīgi aprūpēta.

 

Kā zināt, ka ar mentālo veselību viss kārtībā?

Ir daudz dažādu teoriju un kritēriju, pēc kurām vērtēt mentālo veselību. Šajā rakstā aplūkota Amerikas Psihiatru asociācijas noteiktie mentālās veselības kritēriji, kuru pamatā ir divi galvenie punkti un to apakšpunkti.


1. Es patība.
Apakškritēriji:

  • identitāte – cilvēks saprot sevi, savas emocijas, spējas, apzinās talantus un dzīves motīvus. Viņam nav šaubu par savu seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, viņš zina, ko vēlas dzīvē sasniegt, un atpazīst plašu emociju gammu. Cilvēkam ir tā sauktā emocionālā inteliģence.
  • mērķtiecība – cilvēks saprot, ka, piemēram, varētu būt labs mūziķis, un viņš spēj realizēt šo savu ieceri. Tātad cilvēks ar labu mentālo veselību spēj sasniegt savus dzīves mērķus, jo uzstādītā latiņa nav ne par zemu, ne par augstu.


2. Interpersonālās attiecības.
Apakškritēriji:

  • empātija – spēja pareizi saprast citu cilvēku motīvus un emocijas, rīkojoties tā vai citādi. Piemēram, sabiedrībā populārās sazvērestības teorijas apliecina, ka daudziem ir sliktas empātijas spējas, jo tiek nepareizi interpretēta citu cilvēku rīcība, iespējamie motīvi, mērķi u.tml. Empātijas kritērijā ietilpst spēja pieņemt cita cilvēka viedokli pat tad, ja tas ir krasi atšķirīgs no paša uzskatiem. Empātija nozīmē arī to, ka cilvēks saprot – viņa uzvedība ļoti tieši ietekmē to, kā citi attieksies pret viņu. Piemēram, saprot, kāpēc otrs ir apvainojies, negrib sazināties vai ir kādas citas reakcijas. Pretējs piemērs, kad cilvēks saka – mani neviens nemīl! Tas atspoguļo nesapratni par to, kāpēc mani neviens nemīl, kāpēc ar mani neviens nevēlas veidot attiecības. Ģenētiski visi cilvēki taču ir vienādi – visiem ir galva un kājas, visiem ir smadzenes, bet mani neviens nemīl. Tad jāuzdod sev jautājums, ko tu tādu dari citiem, ka neviens negrib ar tevi draudzēties? Un godīgi jāatbild.
  • intimitāte jeb spēja atklāties, atvērties. Dziļākais intimitātes kritērijs ir romantiskajās attiecībās, un tā ir spēja atklāt sevi partnerim pat visslēptākajās detaļās. Cilvēks ne tikai saprot, apzinās savas pozitīvās un negatīvās emocijas, bet var arī tās atklāt partnerim – savas fantāzijas par nākotni, mīlestības un seksuālās fantāzijas. Visu.
    Ja minētie četri kritēriji labi funkcionē, var teikt, ka cilvēkam ir laba mentālā veselība.

 

Emocijas jāizmanto tikai kā signāli, kā orientieris sev – gluži tāpat kā izmantojam bada vai slāpju signālus.

 

Kā zināt, ka tomēr nav labi?

  1. kritērijs – pozitīvo emociju pārsvars. Ja labā, patīkamā ir daudz vairāk nekā sliktā, tad situācija ir laba. Katrs cilvēks piedzīvo arī visu negatīvo emociju gammu, taču pozitīvajam ir jābūt dominējošam. Ja notiek otrādi un ikdienā pārsvaru gūst negatīvās emocijas gan sajūtās, gan attiecībās, tas ir bīstams signāls. Varētu teikt, – jo vairāk negatīvo emociju, jo vairāk cilvēks attālinās no ideālās psihiskās veselības kritērijiem. Bīstamās emocijas: bailes, trauksme, kauns, vainas apziņa, dusmas, bieža apvainošanās, greizsirdība, skaudība, nicinājums vai riebums pret apkārtējiem.
    Kādam prevalēs vienas emocijas – riebums, nicinājums, citam dominēs kauns, vainas apziņa vai, piemēram, bieža apvainošanās. Tas liecina par emocionālo nelabsajūtu. Vēl šai kategorijai var pievienot ne mazāk svarīgo interpersonālo labsajūtu. Ja cilvēks ir neapmierināts ar sevi un arī ar savu partneri, draugiem, kolēģiem, priekšnieku, tad ir pamats uzskatīt, ka viņa mentālā veselība ir apdraudēta.
  2. kritērijs – nespēja atpazīt savas emocijas vai arī spēja savas emocijas atpazīt daļēji. Šādā gadījumā cilvēkam ir slikta emocionālā inteliģence. Parasti šādi trūkumi izpaužas somatiski. Tas ir situācijās, kad cilvēks iet pie ārsta ar kādām sūdzībām, bet nekādas organiskas saslimšanas viņam neatrod – asinsrite ir normāla, arī holesterīna un cukura līmenis asinīs ir normas robežās, nav ne onkoloģisku slimību, ne kādas citas nopietnas kaites, pat D vitamīns ir pietiekams, taču cilvēks jūtas slikti. Tā ir psihosomatika.
  3. kritērijs ir uzvedības traucējumi – tā nav progresīva, uz pozitīviem mērķiem vērsta, bet ir: *pašdestruktīva – anoreksija, alkohola lietošana, smēķēšana u.c., tostarp pat suicidāli draudi, piemēram, vēnu griešana, riskanta braukšana ar auto, riskants sekss u.tml.
    *destruktīva pret citiem – fiziska vai verbāla agresija, greizsirdība, kas izpaužas fiziskā varmācībā, partnera kontrolēšana un citā riskantā uzvedība, kad cilvēks dažādos veidos pakļauj briesmām savu un līdzcilvēku veselību.

 

Svarīgs mentālo problēmu signāls 

Alkohols, arī smēķēšana, mantkārība, narkotikas, ēšanas atkarības vai azartspēļu atkarība, kādas seksuālās atkarības, tostarp ekshibicionisms (virinātāji), pedofilija un citas īpatnējas seksuālās uzvedības – tas liecina, ka cilvēks nespēj gūt labu garastāvokli tikai no attiecībām, saviem sasniegumiem dzīvē, darbā, mīlestībā. Lai labi justos, viņam ir nepieciešama kāda blakuslieta, atkarība, un tas ir nopietns signāls par viņa mentālo neveselību.

 

Dusmas un dusmošanās

Dusmas ir viens no vieglākajiem un līdz ar to biežāk lietotajiem veidiem, kā censties panākt sev vēlamo rezultātu, ja citi līdzekļi, piemēram, verbāla komunikācija, nelīdz. Vispirms gan jānodala divi jēdzieni – izjust dusmas un izpaust tās. Savukārt, runājot par bērniem, ir jānodala stingrība no dusmām, kas tiek paustas agresīvā balss tonī. Dažos gadījumos tas ir pieļaujams. Piemēram, ja bērna dzīvība ir apdraudēta – viņš lien pie akas vai pie elektrības kontakta u.tml. Tā ir vienīgā situācija, kad ir akceptējama kliegšana uz bērnu, jo tas glābs viņa dzīvību, taču visās pārējās situācijās pieaugušais var runāt stingrā balss tonī, taču ne dusmīgā un ne kliedzot. Savukārt vienīgais brīdis, kad var kliegt uz savu partneri, ar kuru ir mīlas attiecības, ir tad, kā mēdzu jokojot teikt, ja viņam rokā ir pacelts nazis, acīs redzams dīvains spīdums, un viņš tuvojas jums.

 

Kāpēc uznāk dusmas un gribas paaugstināt balsi

Reklāma
Reklāma

Agresijas, dusmu instinktīvais mērķis ir otru iebiedēt un panākt, lai viņš pakļaujas. Uz bērniem tas darbojas, viņi tiešām nobīstas, jo mīļais cilvēks, kuram ir uzticējušies visvairāk, nu šausminoši kliedz... Ja sāk bļaustīties pieaugušie viens uz otru, tiek panākts pilnīgi pretējs efekts, jo pieaugušais nevis nobīstas, bet apvainojas. Ja cilvēks apvainojas, arī viņš pieslēdz dusmas, sāk kliegt pretī vai sāk distancēties. Ieslēdzas mehānisms – jo vairāk tu kliedz, jo mazāk darīšu to, par ko tu kliedz. Tāpēc, ja kāds grib, lai viņu neklausa, ir jākliedz pēc iespējas skaļāk.
Tipisks piemērs – vīrietim ir alkohola problēmas, un sieviete viņu par to “zāģē”, bet ar “zāģēšanu” alkoholismu var izārstēt tikpat efektīvi, cik cukura diabētu vai miokarda infarktu. Drīzāk šo problēmu var vēl vairāk saasināt, nevis samazināt. Cilvēkam jāmeklē profesionāla palīdzība, jāārstējas, un morāles lasīšana, dusmošanās, kliegšana noteikti nepalīdzēs.

 

Ko darīt, lai otrs sadzird

Atslēgas vārds ir saruna. Piemērs saredzams situācijā, kad sieviete stāsta – vīrs man nepalīdz mājas darbos. Jā, jo viņa nav palūgusi palīdzību. Bieži sievietei ir neadekvāti pieņēmumi, ka vīrietim pašam būtu jāiedomājas, ko un kā darīt. Jāuzmin sievietes domas! Uzminēt domas vajadzēja mammai, kad bijāt zīdaiņa periodā un mazliet vēl pēc tam, un tas bija vienīgais laiks, kad bez verbālas pateikšanas jāuzmin, vai bērnam sāp vēderiņš, vai viņš ir sabēdājies, dusmīgs uz kādu u.tml. Uzminot bērna emocijas un nosaucot tās vārdā, bērnam tiek iemācīts pašam atpazīt savas emocijas. Pieaugušā vecumā nevienam nekas nav jāuzmin, jo mums ir dota valoda, ar kuru paust visu, kas uz sirds.

 

Sarunājieties! Lielā mērā tā ir atslēga 

laimīgai dzīvošanai.


Vēl viens tipisks piemērs – es viņam vienreiz pateicu, ka, piemēram, man vajadzīga palīdzība mājas darbos, un tagad, pēc mēneša, es atkal gaidu, ka viņš turpinās palīdzēt! Lai tā notiktu, ir speciāli jāizvēlas un jāapprec tāds vīrietis, kurš visu laiku pats pēc savas iniciatīvas palīdz mājas darbos. Tas nozīmē, ka vēl randiņu laikā vajadzēja izjautāt, vai viņam patīk gatavot ēst, mazgāt traukus utt. Ja apprecēts vīrietis, kurš uzskata, ka viņa atbildība ir mājsaimniecība un naudas pelnīšana, tad lielākoties šim vīrietim gluži dabiski nebūs motivācijas palīdzēt pašam pēc savas iniciatīvas. Tas savukārt nozīmē to, ka ikreiz ir jāpalūdz viņam izdarīt kādu darbiņu, piemēram, izmazgāt grīdu istabā. Varbūt pat jālūdz dažādi darbi piecas reizes dienā. Viņš izdarīs, ja zinās, ka to vajag.
Tāpēc – vienam ar otru jāsarunājas!

 

Kā būt līdzās niķīgiem bērniem, “nepaklausīgam” dzīvesbiedram un nepazaudēt savu emocionālo veselību

Cilvēks ir sociāla būtne, līdz ar to labsajūta, laimes sajūta lielā mērā ir atkarīga no attiecību kvalitātes. Protams, cilvēkam jābūt arī autonomam, lai vajadzības gadījumā kādu laiku spētu funkcionēt viens, piemēram, ja piedzīvota šķiršanās. Un cilvēkam ir jāprot veidot attiecības, risināt konfliktsituācijas mierīgā, pārrunu veidā.
Ir trīs pamata lietas, kas palīdzēs justies labāk un saglabāt veselīgu līdzsvaru ikdienā:


1. Empātija. Jau iepriekš minēts, ka tai ir liela loma – prasmei ielikt sevi partnera kurpēs, lai saprastu, kāpēc viņš rīkojas vai runā tieši tā.


2. Pozitīvo lietu teikšana. Ļoti būtiski ir pievērst uzmanību tam, cik bieži abi partneri viens otram saka pozitīvo. Attiecību saglabāšanā tam ir liela nozīme, tāpēc, ja līdz šim pozitīvais ikdienā teikts maz, tas apzināti jādara vairāk, kā arī jāmudina arī partneri mācīties pamanīt un pateikt labo. Ne velti ir ieteikums vadītājiem – pirms izsakāt kritiku saviem darbiniekiem, vajag pateikt kādu pozitīvu lietu, tad kritizēt un pēc tam atkal pateikt vismaz trīs pozitīvas lietas. Pozitīvajam jābūt pārsvarā.
Savukārt negatīvās emocijas, dusmas jāmācās izpaust neuzbrūkošā veidā.

 

3. Pārmetumiem – nē. Ja kaut kas notiek ačgārni, parasti cilvēkā rodas negatīvas emocijas – aizvainojums, dusmas, greizsirdība u.c. Tas ir normāli, bet svarīgi saprast, ka notikušo vairs nevar padarīt par nebijušu. Ļoti daudzi, un jo īpaši sievietes, šajā ziņā grēko, izsakot pārmetumus partnerim par gadu vai pat desmit gadu seniem notikumiem. Taču notikušo nav iespējams mainīt! Emocijas jāizmanto tikai kā signāli, kā orientieris sev – gluži tāpat kā izmantojam bada vai slāpju signālus. Jā, arī emocijas signalizē – šī situācija man nepatika, šeit manas vajadzības netika piepildītas, ievērotas. Tāpēc ir būtiski izrunāt, kā es vēlētos, ja līdzīga situācija atkārtojas nākotnē, tātad, ņemot vērā emociju signālus, jārunā par nākotni. Piemēram: “Es vēlētos, lai nākamajā reizē, ja notiek tas un tas, tu izdari tā un tā...” Jāpastāsta piedzīvotās sajūtas noteiktā situācijā un kāda būtu vēlamā partnera rīcība turpmāk. Piemēram, viens partneris atklāj, ka ballītē vēlētos, lai otrs partneris pasākuma laikā viņam ik pa brīdim pienāktu un apjautātos, vai nav vientuļi. Aizvainojums, pārpratumi un citas šādas emocijas noteikti būs, no tām nevar izvairīties, taču varam sarunāties par tām. Veselīgās attiecībās abas puses būs ieinteresētas, lai attiecības būtu pozitīvas, un ņems vērā sava partnera teikto.

 

Sarunāšanās veidi

Uzbrūkošs veids ir tad, kad tiek lietots vārds “tu” – tu neizdarīji to un to vai tu nepievērsi man uzmanību utt.  
Neuzbrūkošs veids ir tad, kad neapmierinātība tiek izteikta kā savas vēlmes – “es vēlētos” vai “man bija sāpīgi, es gribētu, lai tu darītu tā un tā”. Tas ir kā priekšlikums, lai mēs abi labāk justos, nevis pārmetums – tu esi tāds un šitāds.