Saruna ar profesoru Elmāru Rancānu par pēcdzemdību depresiju: ģimenes pamatā ir sieviete un vīrietis. Nevis mamma un tētis!

Psihisko traucējumu gadījumā uz laukuma ir pieci spēlētāji: pirmais ir slimība, otrais pacients, trešais ģimenes locekļi, ceturtais profesionāļi, piektais – sabiedrība. Ir jautājums, kāda veida koalīcija izveidojas? Ideāli, ja visi četri apvienojas pret slimību. Reālajā dzīvē bieži tā tas nenotiek. Ko mēs prasām no sabiedrības? Ja ne palīdzēt, tad vismaz nejaukties. Nevērtēt, nenosodīt. Būt iejūtīgiem, saprotošiem, pieņemt, ka tādas lietas notiek; ka depresija nav slinkums, rakstura vājums. Ja nāk dusmas uz kādu, kam ir depresija, tad drīzāk pašam sev jāpajautā: kāpēc es tā reaģēju?

Kādi ir jūsu novērojumi, pārdomas par sabiedrības spēju tolerēt pēcdzemdību depresiju?

Traģiski, ar pēcdzemdībām saistīti notikumi norisinās ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pēcdzemdību periodā pašnāvības ir lielākais mirstības faktors, tas veido 20 % no visiem mirstības iemesliem šajā periodā. Tātad piektā daļa sieviešu, kas pēc dzemdībām kādu iemeslu dēļ, piemēram, sepses, placentas atslāņošanās utt., ir mirušas, ir nomirušas tieši pēcdzemdību depresijas iespaidā. Latvijā katru gadu mirst 5–8 mātes; agrāk šie statistikas rādītāji bija lielāki.

Sabiedrībā pastāv lieli stereotipi par to, kā ir jājūtas jaunajai mammai – lieliski, piepildīti, pozitīvi! Ja pēkšņi kāda sieviete tā nejūtas, tad nav nemaz tik viegli to pieņemt ne sabiedrībai, ne arī pašai mammai. Statistika ir nepielūdzama: desmitajai daļai mammu, kurām bērns ir piedzimis fizioloģiskās dzemdībās, var attīstīties pēcdzemdību depresija, kas var sākties 4–6 nedēļu laikā pēc dzemdībām – pēc jaunās pieejas par pēcdzemdību depresiju uzskata arī to, kas ir radusies gada laikā pēc dzemdībām. Savukārt vienai no tūkstoša var attīstīties pēcdzemdību psihoze, kad sajūk realitāte ar iedomām; to var pavadīt murgi, var būt pat halucinācijas. Šobrīd Latvijā gadā ir aptuveni 14 000 dzemdību*, 10 % no šā skaitļa ir 1400 sievietes. 

Katras dzemdības sievietei ir milzīgs fizioloģisks un vienlaikus arī emocionāls stress – pat tām, kurām šīs nav pirmās dzemdības. 

Jā, ar otro, trešo vai nākamo bērnu ir zināms, ko ar viņu darīt, un nav sajūtas, ka mazulis ir it kā no stikla, tomēr bērns ir piedzimis un jāatgriežas dzīvē, kur priekšā ir vecākie bērni un nu jāspēj aprūpēt viņus visus. Visai ģimenes sistēmai ir jāpārkārtojas. Kā vecākie bērni reaģēs, cik lielā mērā bērnu aprūpē ir iesaistīts partneris, vai ģimenei ir savs atbalsta tīkls?

Psihiatrs, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, profesors Elmārs Rancāns.

Tāpat ar katru nākamo bērnu var būt cita ģimenes situācija – emocionālais noskaņojums, finansiālais stāvoklis utt. 
Jā, un kāds ir sabiedrības uzstādījums? Ka pēc dzemdībām uzmanības centrā jābūt bērnam. Un aizmirstam, kas ir svarīgs sievietei pašai. Fizioloģiskās pārmaiņas, liekie kilogrami, kā atgriezties ikdienā. Katrs bērns ir izaicinājums arī pāra attiecībām.

Tiek aizmirsts, kas ir ģimenes pamatā. Sieviete un vīrietis! Nevis mamma un tētis. Sievietes un vīrieša attiecības, uz kā tiek būvēts nākamais līmenis. Kas notiek, ja pamatu pamats sāk izplēnēt? Es nerunāju tikai par seksuālām attiecībām. Jā, bērns vecāku lomas tur kopā, bet, kad bērni aug, pāri sāk šķirties – situācijās, kad ir pazudis pats pamats: sieviete un vīrietis. Tas, ka sieviete un vīrietis ir ģimenes pamats, ir jāatceras abiem partneriem. 
Pēc bērna piedzimšanas sabiedrība sagaida: fokuss ir bērns; laba mamma ir tā, kurai bērns ir pirmajā vietā. Bet kam tad jābūt pirmajā vietā?
 

Pašam sev ir jābūt pirmajā vietā.
Tieši tā. Pēcdzemdību periods ir ne tikai fizioloģisks process, kas saistīts ar zīdīšanu, celšanos naktī, autiņbiksīšu nomaiņu utt., bet arī emocionāls un psiholoģisks, un sieviete nonāk zem milzīga spiediena. 
Kā tu drīksti justies slikti?! Tu nedrīksti! Tavai mammai tā bija, tavas mammas mammai tā bija; sievietes liktenis ir mīlēt un ciest! Līdz ar to sievietes par savām grūtībām nemāk, neiedrošinās runāt. Ir pat aprakstīti gadījumi, kad sievietei riebjas zīdainis. Viņa izjūt riebumu, nepatiku – ja viņa nespēj ne ar vienu par to parunāt, tad ko tas šai sievietei nozīmē! Viņa sevi ļoti šausta par to. 

Pēcdzemdību periods ir biopsihosociāls process, kam sieviete iet cauri, un ne katras sievietes organisms to spēj izturēt, un tas dod šo depresīvo reakciju.

Kad cilvēkam ir iekšējs diskomforts, tas vēršas vai nu uz āru, vai uz iekšu. Uz āru izreaģējas kā dažādas emocijas, piemēram, dusmas. Savukārt tiem, kam raksturīgi vērst emocijas uz iekšu, var rasties depresīvas reakcijas. Ir svarīgi apzināties, ka tādas lietas mēdz pastāvēt, saprast, ka depresija nav nevarēšana un negribēšana, bet tā mēdz būt. Tāpēc apkārtējai pasaulei ir jābūt uzmanīgai, iejūtīgai, saprotošai, mēģinot palīdzēt šo stāvokli noskaidrot un apzināties.

Ir zināms, ka 60–70 % sieviešu pirmo nedēļu laikā pēc dzemdībām var izjust pēcdzemdību skumjas, distīmiju jeb baby blues. 

Tas netiek uzskatīts par medicīnisku stāvokli, un galvenā palīdzība ir atbalsts, nodrošināšana, lai mamma var atpūsties, izgulēties u. tml. Ja šis stāvoklis ieilgst, ja depresīvā simptomātika ilgst divas trīs nedēļas un vēl ilgāk, tad jāsāk aizdomāties, vai šī nav depresija.

Nākamais jautājums ir: kāda veida ir pieejamā palīdzība? Grūtniecības uzraudzības palīdzība no medicīniskā viedokļa ir sakārtota – grūtnieces valsts programmā stājas uzskaitē, piedzemdē, un 4.–6. nedēļā pēc dzemdībām ir valsts apmaksāta vizīte pie ginekologa. Ja nav medicīnisku sarežģījumu, šajā brīdī dzemdību speciālists savu darbu ir pabeidzis. Kur pēc tam paliek šīs mammas?

Māmiņu aprūpe un palīdzība pēc dzemdībām – šis process Latvijā nav līdz galam sakārtots un apzināts. 

Pēc būtības mammām ir jānonāk ģimenes ārsta uzraudzībā. Latvijā ļoti atšķiras situācija, cik ļoti ģimenes ārsts ir bijis informēts par grūtniecības uzraudzības procesu, cik ir informēts par pēcdzemdību procesu un vai māmiņa vēršas pēc palīdzības un pati atzīst simptomus. Valstiski svarīgi ir šīs lietas sakārtot sistēmiski; ģimenes ārsti vieni šo darbu paveikt nevar. Viena no idejām bija, ka mammu uzrauga viens speciālists, iespējams, vecmāte. Ja vecmāte pamana kādas problēmas, ievirza sievieti sistēmā – sakārtotā sistēmā –, lai viņa spētu saņemt savlaicīgu atbalstu.

Ja apspriežam sievietes psihisko veselību, tad runa nav tikai par pēcdzemdību periodu. Pasaulē sen saprot, ka visam perinatālajam periodam – no grūtniecības iesākšanās līdz dzemdībām un vēl gadu pēc tam – ir jābūt vienotai sistēmai, kur sievietei sniedz atbalstu visos tā posmos. Par psihisko veselību ir jādomā visā grūtniecības laikā, un tās sievietes, kam jau pirms dzemdībām ir bijuši konstatēti kaut kāda veida psihiskie traucējumi, pēcdzemdību periodā ir jānovēro jo īpaši. Jo pat mūsu pašu nelielo pētījumu dati liecina, ja sievietei ir bijuši traucējumi pirms grūtniecības iestāšanās vai parādījušies grūtniecības laikā, tie rada krietni lielāku risku visam: var būt sarežģītākas dzemdības, problēmas ar augli, ar jaundzimušo, var rasties pēcdzemdību depresija utt.

Lai mammām sniegtu savlaicīgu atbalstu, nav jāizgudro ritenis no jauna: ir labi piemēri, ko paņemt no citām valstīm. Piemēram, mums ir sadarbība ar Masačūsetsas  Universitātes psihiatrijas klīniku, un pirms astoņiem gadiem tur izstrādāja kompleksu aprūpes programmu, kas ir tieši vērsta uz grūtniecības un pēcdzemdību periodu. Tajā psihiatrs darbojas kā konsultants ginekologiem, dzemdību speciālistiem, vecmātēm, ģimenes ārstiem. Konsultēšana lielākoties notiek attālināti. Projekts ir pierādījis savu efektivitāti un tagad ir paraugs Amerikas Savienoto Valstu citiem štatiem.

Jāatceras, ka pēcdzemdību depresija var novest arī pie pašnāvības. Pabeigta pašnāvība ir traģisks gala iznākums, un, paldies Dievam, tas nenotiek tik bieži. Taču ir jārēķinās, ka domas par pašnāvību vai noteiktas rīcības, uzvedības var tikt novērotas visā grūtniecības laikā. Un tas ir nopietni jāmonitorē. Amerikas Savienotās Valstis to dara, un viņu dati liecina, ka pēdējā desmitgadē sabiedrībā domas par pašnāvību nevis mazinās, bet pieaug. Tie ir kopējie sociālie sabiedrības procesi, kas ir jāņem vērā – domas vien ir risks pabeigtai pašnāvībai.

Ko darīt ar pēcdzemdību depresiju? Ja tā ir, tad tā ir jāārstē pie kvalificēta speciālista, izmantojot atzītas metodes. Var rasties jautājums: ko darīt, ja mamma vēlas barot ar krūti, bet ir jālieto medikamenti? Nav viegls jautājums, taču ieguvums no tā, ka māte atlabst un jūtas labi, ir krietni lielāks, nekā, ja viņa turpina bērniņu barot ar krūti, taču pati aizvien ir depresijā. Ir pierādījumi par to, ka depresīva māte ietekmē gan bērna fizioloģisko, gan emocionālo attīstību, piesaistes veidošanos utt. Ja ar šo mammas stāvokli nav iespējams tikt galā ambulatori, jādodas uz stacionāru, jo, esot profesionāļu uzraudzībā, risks, ka mamma kaut ko izdarīs ar sevi, būtiski samazinās.

Mamma ir pieaudzis cilvēks, viņa var atteikties doties terapijā. Ko var darīt?
Mammu nevar piespiest. Tajā pašā laikā likumā ir divi punkti, kas ļauj cilvēku ārstēt pret viņa gribu: tad, ja viņš draud ar pašnāvību, un tad, ja sava stāvokļa dēļ pats nonāk bezpalīdzīgā stāvoklī vai viņa aprūpē esošs cilvēks nonāk bezpalīdzīgā stāvoklī. Tas gan tiek izmantots ārkārtējās situācijās, bet svarīgākais ir panākt, lai cilvēks nonāk profesionāļu redzeslokā. 
 

Ja jaunā māmiņa kaut kādās situācijās sāk pieminēt pašnāvību, kas ir pirmie soļi, kuri līdzcilvēkiem būtu jāveic?
Tas ir aizspriedums, ka par pašnāvību cilvēks nedrīkst runāt, jo tas šo ideju pastiprinās, veicinās. Nē, tieši otrādi. Lielākā daļa cilvēku, kuri aiziet no dzīves pašnāvībā, faktiski vēlas atrisināt kādu savu samilzušu problēmu. Viņi neredz citu veidu, kā to var izdarīt. Šāda saruna ar otru cilvēku dod iespēju izvērtēt problēmu, iespēja it kā aiz diedziņa pavilkt cilvēku atpakaļ, saprast, ko varam darīt lietas labā. Izrunāt, nenosodīt, mēģināt saprast, atbalstīt un virzīt uz risinājumu. Ne vienmēr tā būs problēmas atrisināšana, bet tas var būtiski mainīt skatu uz šo problēmu.

Cilvēki mēdz teikt, ka runas par pašnāvību ir tikai šantāža, jokošana. Nē, pret šo vienmēr ir jāattiecas nopietni. Vajadzētu mēģināt izprast cilvēku un nesalīdzināt ar sevi. 

Mēģināt saprast cilvēka domu nopietnību un smagumu un, izejot no tā, rīkoties. Piemēram, ir krīžu tālruņi (diennakts krīzes tālrunis 116123, Skalbes.lv), uz kuriem var mudināt mammu zvanīt vai pašam piezvanīt, jautājot pēc padoma, kā būtu pareizāk tālāk rīkoties.

Ja cilvēks draud ar pašnāvību, ir nekavējoties jāzvana NMPD (tālrunis 113). Prioritāte uz pašnāvību ir tādā pašā līmenī kā pēkšņa sirds apstāšanās. Tālāk risks tiek novērtēts profesionāli. Nevis mierināt mammu un cerēt, ka viņai drūmās domas pāries un pašnāvību vairs nekad nepieminēs, bet atbalstīt, uzklausīt.
 

Mēģināt izprast, vai šiem vārdiem ir pamats, nevis apklusināt. Atgādināt sev, ka tas ir viņas redzējums, nevis manējais, tāpēc nenosodīt, uzklausīt. Pirmkārt, pieņemt – cilvēkam palīdz jau uzklausīšana vien. Otrkārt, mēģināt izprast, kur virzīt pēc palīdzības, nemēģinot paša spēkiem atrisināt profesionāļu jautājumus. 
Citkārt cilvēki mēdz domāt – vai tiešām saukt ātro palīdzību? Bet kā jūs jutīsieties nākamajā dienā, kad uzzināsiet – ir jau par vēlu? Ja ir suicidāla uzvedība vai pat rīcība, uz to noteikti ir jāreaģē.  

Uzziņai: skrīninga instrumenti depresijas noteikšanai

Depresijai ir arī skrīninga instrumenti, vienīgais Latvijā validētais, bet ne specifiski pēcdzemdību depresijai, ir PHQ-9. Tas ir instruments, ko jebkurš var aizpildīt trīs minūšu laikā – pieejams elektroniski depresija.lv. Pēc skrīninga aizpildīšanas uzreiz tiek piedāvātas rekomendācijas, ko darīt – ja ir 10 punkti un vairāk, tad jāvēršas pie profesionāļa, lai viņš izvērtētu, vai tā ir vai nav depresija. 
Ir vēl viens instruments, netipiskāks, taču jutīgāk un labāk atpazīst pēcdzemdību depresiju, – Edinburgas pēcdzemdību depresijas skala (EPDS). Latvijā eksistē dažādos tulkojumos, taču pie mums tas nav validēts. Šī skala darbojas ar 80 % precizitāti.

* Oficiālās statistikas portāla dati, pieejams stat.gov.lv