Šis par pēcdzemdību depresiju ir jāizlasa ikvienai jaunajai mammai un tētim

Pēcdzemdību depresija visā pasaulē skar 10–15 % jauno māmiņu, tas nozīmē – desmitā daļa mammu var piedzīvot šo psihisko traucējumu. Depresija grūtniecības laikā vai īsi pēc dzemdībām ir riska faktors mātes pašnāvībai, kas ir galvenais nāves cēlonis sievietēm pēcdzemdību periodā un izraisa līdz 20 % nāves gadījumu [1; 2]. Pētījumi rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā pēcdzemdību depresija jaunajām māmiņām ir sastopama arvien biežāk [3]. 

Lai gan tas nav vienīgais psihiskās veselības traucējums, pēcdzemdību periodā mammas var saskarties ar:

• pēcdzemdību skumjām – sastopamas līdz pat 80 % sieviešu, tas ir ļoti izplatīts, bet pārejošs stāvoklis [6];
• pēcdzemdību psihozi – diezgan reti sastopama, 1–2 gadījumi uz 1000 sievietēm, taču šim traucējumam ir augstāks letālu iznākumu risks [4], un psihoze noteikti ir jāārstē.

Atšķirība pēcdzemdību depresijai no pēcdzemdību skumjām

Laiks pēc bērna piedzimšanas var būt visai haotisks, nakts miegs var būt traucēts, var būt lielāka satraucamība, jo viss ir jauns, un var apjukt šajās izjūtās un emocijās.

Daudz sieviešu pirmajās divās nedēļās pēc dzemdībām sastopas ar pēcdzemdību skumjām [5], un tas nav tas pats, kas pēcdzemdību depresija. Pēcdzemdību skumjas ir emocionāls stāvoklis, kas sākas pirmajās dienās pēc dzemdībām, – hormonālu pārmaiņu dēļ jaunās māmiņas saskaras ar garastāvokļa svārstībām, miega grūtībām, palielinātu raudulību un satraucamību, bet visi šie simptomi pāriet paši no sevis un tiem nav nepieciešama medicīniska iejaukšanās. Sievietei šajā periodā vienkārši ir vajadzīgs apkārtējo cilvēku papildu atbalsts. 

Taču, ja māmiņai ilgstoši ir nomākts garastāvoklis un pazudis dzīvesprieks, tad gan ir jāaizdomājas, vai tā nav pēcdzemdību depresija. Tā var sākties sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām. 

Tai atbilst visi tie paši simptomi, kas standarta depresijai. Lai diagnosticētu depresiju, speciālisti parasti meklē pamatsimptomus, kuri ilgst vismaz divas nedēļas.

Pēcdzemdību depresijas pamatsimptomi ir:

• nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla;
• pazeminātas intereses un spēja izjust prieku;
• nogurdināmība, enerģijas trūkums.

Taču depresijai var būt arī citi papildu simptomi:

• pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas izjūta;
• pazemināts pašvērtējums;
• suicidālas domas vai uzvedība;
• kognitīvo funkciju traucējumi – neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties;
• atmiņas traucējumi, domāšanas gausums;
• psihomotorās aktivitātes traucējumi – nemiers ar spēcīgu uzbudinājumu vai kavēšana;
• jebkādi miega traucējumi;
• pazemināta apetīte. [7]

Kāpēc rodas pēcdzemdību depresija?

Ir vairāki faktori, kas nosaka, kāpēc cilvēkam var attīstīties psihiski traucējumi, to skaitā depresija:

• bioloģiski; 
• psiholoģiski; 
• sociāli.

Tas nenozīmē, ka katrs šis faktors atsevišķi var liecināt, vai jaunajai māmiņai būs pēcdzemdību depresija. Visi šie faktori kopumā nosaka, vai šie traucējumi attīstīsies. Piemēram, ja sievietei ir augsts bioloģiskā faktora risks, bet psiholoģiskais un sociālais faktors būs zems (atbalsts no partnera un tuviniekiem, siltas attiecības ar draugiem un ģimeni, grūtniecība bez sarežģījumiem), tad depresija var arī neizpausties.

Ja bioloģiskā faktora risks ir zems, taču māmiņai ir bijusi nelabvēlīga bērnība, kur bijuši traumatiski notikumi, nepietiekams uzturs augot, vardarbība vai stress darbā, tad pat ar mazu bioloģiskā faktora risku var attīstīties depresija.

Pēcdzemdību depresijas risks jaunajām māmiņām ir lielāks, ja:

• depresija ir bijusi jau grūtniecības laikā, tad arī pēcdzemdību periodā tā ar lielu varbūtību saglabāsies;
• sievietei grūtniecības laikā ir palielināts stress un ja viņa nesaņem pietiekamu atbalstu no apkārtējiem;
• ir emocionāli nelabvēlīgas attiecības ar partneri;
• ir apgrūtināti sadzīves apstākļi (sociālā nedrošība, trūkums);
• ir neplānota un nevēlama grūtniecība;
• ir smagas dzemdības ar komplikācijām;
• iepriekšējās grūtniecības vai pēcdzemdību laikā ir bijusi depresija;
• psihiskie traucējumi ir bijuši mātei/māsai/vecmāmiņai grūtniecības vai pēcdzemdību laikā;
• sieviete jau iepriekš ir saņēmusi psihiatrisku ārstēšanu;
• jebkad iepriekš dzīves laikā sieviete ir pārcietusi fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbība. [8]

Riski, ja depresiju neārstē

Ja pēcdzemdību depresija netiek ārstēta, šāds depresīvs stāvoklis var turpināties ļoti ilgi, pat vairākus gadus, kā arī tas var atstāt daudzas negatīvas sekas [9]. 

Neārstēta depresija ļoti ietekmē saiknes veidošanos ar jaundzimušo. Ja bērnam ir aprūpētājs, kas nespēj pietiekami ātri reaģēt uz viņa vajadzībām, un bērns nesaņem to, kas viņam ir nepieciešams pirmajos mēnešos, tad vēlāk tas var negatīvi ietekmēt viņa kopējo attīstību. 

Tāpat, ja mammai ir depresija, arī bērnam nākotnē var būt lielāks risks, ka attīstīsies psihiskie traucējumi. 

Depresija ir epizodiska, līdz ar to mānīga – vienā brīdī viss ir labi, bet pēc kāda laika tā atgriežas, un tad šī epizode var būt ļoti ilgstoša un smaga.

Kā apkārtējiem pamanīt, ka māmiņai ir depresija

Parasti pēc dzemdībām visi vairāk uzmanības velta jaundzimušajam. Taču uzmanību  vajadzētu pievērst arī jaunajam tētim un māmiņai – apjautāties, kā viņi jūtas, vai nav nepieciešama kāda palīdzība vai atbalsts?

Daudz vieglāk ir palīdzēt gadījumos, kad pati mamma pamana, ka kaut kas vairs nav labi. Piemēram, pieaudzis satraukums, palielinājies nogurums, zudis dzīvesprieks, interese. 

Taču reizēm sievietei var būt vainas sajūta par savu stāvokli, un viņa ar apkārtējiem var nerunāt par to, kā patiesībā jūtas. Tad ģimenes locekļiem jāpievērš uzmanība viņas uzvedībai. Īpaša vērība jāvelta, ja pamana, ka: 

• māmiņai parādās neraksturīga uzvedība, kas iepriekš nekad nav bijusi, piemēram, izteiktāka nervozitāte vai satraukums, kas jau traucē funkcionēt – aprūpēt sevi vai bērnu;
• rodas garastāvokļa izmaiņas un tas ir vairāk nomākts, nekā būtu atbilstoši šajā situācijā; 
• māmiņai ir pazeminājies enerģijas līmenis, kas traucē ikdienas pienākumu veikšanu; 
• mammai dienas laikā ir grūtības aizmigt un atpūsties kopā ar bērnu, jo viņa ir pārāk satraukta un uzbudināta.

Minētie novērojumi var liecināt par iespējamu pēcdzemdību depresiju, un sievieti jāmudina vērsties pie speciālista pēc palīdzības. Tuviniekiem jāmēģina saudzīgi parunāt ar māmiņu – tai vajadzētu būt atbalstošai sarunai, izrādot cieņu. Tuviniekiem jācenšas izprast, kas notiek ar sievieti. Sarunu var uzsākt ar neitrāliem jautājumiem: “Kā tu jūties?”, “Kā es tev varu palīdzēt? Pamanīju, ka esi satraukusies vairāk nekā parasti”. Nevajadzētu sarunu sākt ar teikumu: “Man šķiet, ka tev ir depresija”, tas māmiņu var nobiedēt. Sarunai vajadzētu būt ar cerīgu nokrāsu, bet tajā pašā laikā nevajadzētu dot solījumus, ka viss būs labi. Tādas frāzes kā “Šis ir sīkums, pāries!”, “Viss jau būs labi!”, “Viss būs kārtībā!” var būt gan situācijai neatbilstošas, gan minimizēt sievietes izjūtas. Tajā brīdī mamma, visticamāk, jūtas ļoti slikti, un viņai nešķiet, ka viss būs labi. 

Ja sieviete ir atklājusi savas sajūtas, tad tuvinieki var paust atbalstu tam, ka viņa ir dalījusies: “Man prieks, ka tu man uzticējies!”, “Man prieks, ka tagad zinu vairāk!”.  

Turpmākie rīcības soļi

Ja ir aizdomas par pēcdzemdību depresiju, var meklēt palīdzību pie:

• ģimenes ārsta – šis ir arī visvieglāk un ātrāk sasniedzamais ārsts, kurš var izvērtēt sievietes veselības stāvokli un rekomendēt citu speciālistu. Tāpat arī ģimenes ārsts var nosūtīt uz 10 valsts apmaksātām psihologa konsultācijām;
• psihiatra – šis ir tiešās pieejamības speciālists, un, lai dotos uz konsultāciju, nav nepieciešams ārsta nosūtījums. Speciālists konsultācijas laikā uzdos dažādus jautājumus un piedāvās tālākās rekomendācijas, izvērtēs, vai nepieciešama medikamentoza terapija vai psiholoģiska/psihoterapeitiska. Arī psihiatrs var nosūtīt uz 10 valsts apmaksātām psihologa konsultācijām.

Latvijā bieži vien cilvēkiem ir grūtības vērsties pie ārsta psihiatra, jo esam auguši sabiedrībā, kur psihiskā veselība nav bijusi prioritāte. Pirmo soli spert var būt grūti, jo tas nozīmē atzīt arī pašam sev, ka tomēr kaut kas nav labi un ir vajadzīga palīdzība. Jāatceras, ka psihiskā veselība ir daļa no mūsu kopējā veselības stāvokļa.

Psihiskie traucējumi, to skaitā depresija, ir tādas pašas slimības kā citas. Tām pamatā ir dažādas bioloģiskas izmaiņas, kuras notiek cilvēka organismā un kuru rezultātā var izpausties psihiski traucējumi. Piemēram, ja cilvēks salauž roku, viņš nekavējoties dodas pie ķirurga. Tāpat vajadzētu rīkoties arī depresijas gadījumā un doties pie psihiatra. Jo ātrāk saņem palīdzību un ārstēšanu, jo vieglāk slimību atrisināt.

Pēcdzemdību depresijas ārstēšana

Pēcdzemdību depresija ir ārstējama, un ir dažādas metodes, lai uzlabotu māmiņas stāvokli. Atkarībā no depresijas smaguma speciālists var nozīmēt:

• dzīvesveida maiņu – stresa samazināšana, pietiekams miega daudzums, veselīgs uzturs, fiziskas aktivitātes. Ja depresijas traucējumi ir viegli, bieži vien pietiek tikai ar dzīvesveida izmaiņām;
• psihoterapiju – speciālisti izmanto dažādas metodes, no kurām lielākajai daļai ir pierādīta efektivitāte depresijas gadījumā;
• medikamentozo terapiju – depresijas ārstēšanai parasti tiek izmantoti antidepresanti, un lielāko daļu no tiem var lietot arī zīdīšanas laikā. Lai arī antidepresantu daļas niecīgā daudzumā izdalās krūts pienā, nav pierādīts, ka  ilgtermiņā tas negatīvi ietekmē bērnu. Ir nepieciešams vērot, vai neattīstās retas, akūtas īstermiņa reakcijas, piemēram, palielināta raudulība, nemierīgums vai miega problēmas;
• rehabilitācijas nodarbības – deju kustība, mākslas terapija, mūzika var būt kā daļa no kopējā rehabilitācijas plāna.

Ja depresijas traucējumi ir viegli, var izmantot tikai vienu no terapijas veidiem, taču, ja traucējumi ir smagāki, tad bieži vien tiek lietoti gan medikamenti, gan citi rehabilitācijas pasākumi. Galvenais ir spert pirmo soli ārstēšanā, meklējot palīdzību pie speciālista! 

Bez palīdzības saņemšanas depresijas, kas savā būtībā ir ārstējama slimība, norise var būt ar izteiktām negatīvām sekām gan mātei, gan bērnam.

Atsauces

1) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8976222/ 

2) https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/15883651/

3) https://www.ajog.org/article/S0002-9378(22)01132-2/fulltext

4) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5237439/

5) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK554546/

6) https://www.jognn.org/article/S0884-2175(20)30004-6/fulltext

7) https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Dokumenti/pnk/LPA_Depresijas_vadlinijas_2015.pdf

8) https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/data_content/14_kliniskais_algoritms_psih_probl_postnatalais_p1.pdf

9) Grote, N. K., Bridge, J. A., Gavin, A. R. et al. A meta-analysis of depression during pregnancy and the risk of preterm birth, low birth weight, and intrauterine growth restriction. Arch Gen Psychiatry. 2010; 67:1012–1024. [PubMed: 20921117]