Montessori pedagoģe: Mācīties ir svarīgāk par atzīmēm jeb bezkļūdu laikmets izglītībā Latvijā

Aicinu Tevi uz godīgu sarunu.

“Es gribu labu atzīmi!” nevis “Es gribu saprast!”. Tā ir domāšanas maiņa, kuru iemācījuši pieaugušie - uzturot visādas uzstieptas reformas un pārmaiņas.

Kādu laiku eksperimentējam ar kārtējo labās gribas mēģinājumu, panākt, lai bērni atbildīgāk mācītos, atņemot iespēju uzlabot vērtējumus. Panaceja! Ir iestājies laikmets, kurā kļūdas tiek uztvertas kā neveiksme, nevis kā dabiska mācīšanās daļa. Tā ir “bezkļūdu kultūra” — pasaule, kurā bērni mākslīgi cenšas būt nevainojami un daļa pieaugušie to atbalsta, liekot uz spēles zaudētu bērna dabisko zinātkāri, drosmi un patiesu mācīšanās prieku. Galvenais, lai atzīme laba, un ja nav, tad vismaz noturēties! Neskatīsimies, ko esam izdarījuši greizi pirms tam. Neanalizēsim. Gāzi grīdā. Parunāsim par blaknēm!

Kas ir bezkļūdu laikmets? 

Tā esmu to nodēvējusi.

Bezkļūdu laikmets veidojas tad, kad vērtējums, eksāmeni un reitingi kļūst svarīgāki par izaugsmes domāšanu, radošumu un atklājumiem. Par prasmi to iemācīties skolā jau no 1. klases. 

Mācību prieks sarūk nevainīgi, tas sākas ar maziem soļiem: skolēns baidās uzdot jautājumu, lai neizklausītos “muļķīgs”; sistēma neļauj kļūdīties, jo jāsteidzas ar programmas apgūšanu, nav laika pārrakstīt… 

Vajadzēja uzreiz iemācīties, pats vainīgs. Izslēdzam faktorus – nepaveicās ar uzdevumiem vai vienkārši nebija īstā diena kā tāda. Vai nu zini vai nezini. Ak, mēs visu zinošie un ideālie pieaugušo paraugi. Pēdiņās.

Tieši tik primitīvi? Skola no vienas puses, vecāki no otras, vai nu padodas pavisam, lai ir kā ir, vai ieguldās un dzenās pakaļ labajiem vērtējumiem, lai tikai nebūtu slikts vidējais. Pie tam izvelk to no kopējo atzīmju skaita, kurš skola2030 ir gaužām mazs. Tēma apjomīga, atzīme viena, laika iedziļināties nav. Izskrien cauri, pārbaudes darbā prasa jau sintezēt un pielietot zināšanas, bet tās nav pat lāgā apgūtas, nerunājot par nostiprināšanu.

Cik vien sevi atceros, mana mantra ir: “Kļūdas – mācīšanās dzinējspēks!” Nav jābūt skolotājam, lai saprastu: īsta mācīšanās notiek tad, kad rodas jautājums “Kāpēc tā?”. Tieši kļūda iedarbina domāšanu, refleksiju un izpratni. Montesori pedagoģijā kļūda tiek saukta par “dāvanu bērnam” — signālu, ka esam uz atklājuma ceļa. Materiālos ir pat paredzēts, ka bērns atklāj kļūdas un to tām mācās! Arī neirozinātne apstiprina: smadzenes attīstās, kad tās saskaras ar nesakritību starp gaidīto un faktisko rezultātu.

Kāds absurds notiek Latvijas skolās?

Latvijā šobrīd ir tā saucamā kompetenču pieeja mācīšanās procesā. Labu gribēdami, ar šķipsniņu kritiskās domāšanas ir skaidrs, ka caur šo nespēju labot vērtējumus jaunajai paaudzei iemācām, ka atzīme nosaka viņu vērtību. Un nevajag teikt, ka tā nav. Ir! Es pabeidzu vidusskolu ar patiešām labām atzīmēm, bet tādu ķīmiju vai fiziku nokārtoju, jo varēju labot. Kaut tos pāris tematus. Trenējos, mācījos, atkārtoju, nostiprināju un tad vismaz kaut ko jēdzīgāk apguvu, nekā – kā ir, ir, liekam jaunu bildi iekšā.

Daudzi uzskata, ka labošana ietekmē bērnu motivāciju mācīties, paļaujoties, ka visu jau varēs izlabot, bērns tīšām kļūst paviršs. Bet pieredze rāda pretējo: kad bērns saprot, ka mācīšanās ir viņa paša atbildība, tāpat kā uzlabot savas kļūdas, skolēni seko vidējiem vērtējumiem, papildus trenējas konkrētajos priekšmetos, uzlabo atsevišķas atzīmes. Motivācija kļūst dziļāka un noturīgāka. Tā ir izaugsmes domāšana: “Es kļūdījos, bet tagad zinu labāk.”

Skola vairs nav droša kļūdīšanās vieta! Skola nav par perfekciju. Tā ir pieredzes ietvars, kas simbolizē: “Es drīkstu kļūdīties, mēģināt vēlreiz un mācīties.” 

Daļai skolotāju un vecāku tas šķiet vājums: “Ja ļaušu labot, viņi nestrādās no sākuma.” Patiesībā ir otrādi — ja kļūdas netiek atļautas, bērns iemācās izvairīties no riska un slēpties; nepieņemt sevi visu – atdalot vājās puses.

Izdevīgums nelabot:

• sistēma var vieglāk šķirot – kurš “labs”, kurš “vājš”;
• vecāki var salīdzināt bērnus pēc skaitļiem;
• skolas var reklamēties ar rezultātiem, nevis ar mācīšanās procesu. 

Tādējādi atzīme kļūst par statusa mēru, nevis par zināšanu atspoguļojumu.

Kāda ir šodien skolas ikdiena, kuru pieredz skolēns? 

Disciplinē. Skaidri un autoratīvi nosacījumi. Turam īsā saitē. Atņemam iespēja mācīties no kļūdām. Zaudēts laiks, lai attīstītu izaugsmes domāšanu, kas ir ļoti būtiska veselīgai dzīvei kopumā. Pieaug cilvēki, kas baidās kļūdīties, uzņemties iniciatīvu un meklēt risinājumus. Tāda būs mūsu sabiedrība nākotnē? Un, ja tā, kā izlabosim to, kas jau izdarīts? Pieredzam sistēmu, kas balstīta uz kontroles, nevis izaugsmes principiem. Vai mūsdienīgi?

Ko es turpināšu darīt – kā skolotāja un mamma?

Teikšu:

• “Šī atzīme nepasaka, cik tu esi gudrs — tikai, kā tev sanāca šoreiz.”
• “Kļūda nenozīmē beigas, bet sākumu, kad vari saprast vairāk.”
• “Paskatāmies kopā — kurā vietā tu apstājies?”
• “Ko tu tagad zini, ko toreiz vēl nezināji?”
• “Uzlabo zināšanas tikai sev — pierādi sev, ka proti.”
• “Tā būs tava slepenā revanša versija!”
• “Vai skolotājam vari palūgt, lai paskaidro, kas tieši bija kļūdaini, pat, ja tas nemaina atzīmi?”
• “Tu drīksti jautāt, lai saprastu, nevis strīdētos.”
• “Atzīme ir viens mirklis, bet mācīšanās turpināsies visu dzīvi.”
• “Tevi vērtē nevis cipars, bet tas, ka tu nepadodies.”
   

Pat ja sistēma neatļauj formāli labot atzīmi, skolēnam vienmēr ir tiesības uz skaidrojumu un atgriezenisko saiti. Milzīgs paldies tiem skolotājiem, kuri turpina akceptēt un veidot veselīgas attiecības pašiem ar sevi kļūdu kontekstā! Paldies, ka neļaujiet skolēniem sastingt pie kritiena, bet atrodat īsto pieeju, lai tas būtu tikai paklupiens. Paldies, ka fokusējat uz procesu, kuru beigās vērtē ar skaitli, kurš ir tikai viens no rādītājiem, nevis tiešs spogulis Tavai spējai būt cilvēkam. Kam paredzēta skola, ja ne skolēnam? Vai mācīšanās ir cienīgā vai pasīvi agresīva? Lūdzu, esiet gudri un sirds vadīti pieaugušie mūsu bērniem un jauniešiem!