“Par ko man ar viņu runāt? Viņš taču ir tikai bērns”

Tomēr daudzi vecāki uzskata, ka tuvība ar bērnu veidojas īpašos brīžos – ceļojumos, svētkos, lielos piedzīvojumos. Bet patiesībā tuvība dzimst ikdienā: mašīnā pa ceļam uz skolu, vakariņu laikā, kopā mazgājot traukus vai vakarā, kad gaisma jau izslēgta un sarunas kļūst klusākas, bet dziļākas. Tieši šajos brīžos bērni bieži atveras. Nevis tad, kad vecāks nopietni pasaka: “Tagad mums būs saruna,” bet tad, kad viņi jūtas droši un nejūt spiedienu. Mēs bieži uztveram sarunas ar bērnu kā audzināšanas rīku. “Vai tu izdarīji mājasdarbus?” “Kāpēc tu tā izdarīji?” “Nedrīkst tā runāt.” Šīs sarunas ir vajadzīgas, taču, ja tās ir vienīgās, bērns sāk uztvert komunikāciju kā kontroli, nevis kā tuvību. Viņš pierod, ka ar viņu runā tikai tad, kad kaut kas nav kārtībā. Un pamazām viņš sāk klusēt.

Jau no piecu vai sešu gadu vecuma viņš ir vērīgs vērotājs un jautātājs. Viņš pamana vairāk, nekā mēs bieži domājam. Viņš redz, kad mamma ir klusāka nekā parasti, dzird, ka tēta balsī ir spriedze, jūt, ka mājās kaut kas nav kārtībā. Un, ja mēs nerunājam, viņš sāk izdomāt pats. Piemēram, ja tētis ir noguris, jo darbā sastrīdējies ar priekšnieku vai kolēģi, bērns var nodomāt: “Tētis ir dusmīgs uz mani.” Ja mamma uztraucas par politisko situāciju vai notikumiem pasaulē, bērns jūt nemieru, bet nesaprot tā iemeslu. Bērna iztēle aizpilda tukšumus, bet tai trūkst pieredzes, lai to izdarītu precīzi. Tāpēc saruna kļūst nevis par papildu iespēju, bet par nepieciešamību.

Patiesībā bērnam visvairāk vajag ko citu – viņam vajag iepazīt savus vecākus kā cilvēkus. Ne tikai kā mammu un tēti, bet kā personības ar savu dzīvi, domām un sajūtām. Saruna nav tikai par bērnu. Tā ir arī par vecāku.

Ir ģimenes, kur bērns vairākas dienas klusē par konfliktu skolā. Vecāks jautā: “Kā gāja?” un saņem īsu atbildi: “Normāli.” Bet tad, pavisam negaidīti, kopā mazgājot traukus vai braucot mašīnā, bērns saka: “Zini… es negribu iet skolā.” Šajā brīdī vissvarīgākais nav dot padomu vai uzreiz risināt problēmu. Svarīgākais ir vienkārši klausīties. Nolikt telefonu, paskatīties bērnam acīs un patiešām klausīties. Pajautāt: “Kas notika?” vai “ Mēs kopā meklēsim risinājumu. ” Šādi brīži veido uzticēšanos. 

Ikdienas sarunas veido bērna priekšstatus par dzīvi. Viņš neapgūst vērtības no lekcijām – viņš tās iemācās, vērojot un klausoties. Ja ģimenē tiek runāts par to, kā palīdzēt citiem, kā piedalīties labdarībā vai kāpēc labāk ziedot drēbes, nevis izmest, bērns mācās palīdzēt citiem. Ja vecāks spēj pateikt: “Piedod, es kļūdījos,” bērns iemācās, ka kļūdīties, un to atzīt ir normāli.

Parastās situācijas bieži kļūst par svarīgākajiem mācību brīžiem. Ja bērns atnāk mājās un stāsta, ka klasē kādu izsmēja, vecāka reakcija ir ļoti nozīmīga. Ja atbilde ir: “Neiesaisties, tas tevi neskar,” bērns iemācās distancēties un palikt vienaldzīgs pret citu nelaimēm. Bet, ja vecāks saka: “Tas neizklausās labi. Kā tu juties? Ko darīja citi?” – bērns sāk attīstīt morālo spriestspēju. Viņš mācās ne tikai noteikumus, bet arī izpratni.

Ļoti svarīga ir arī vecāku spēja dalīties savā ikdienā. Kad vecāks stāsta par savu darba dienu, viņš bērnam iedod daudz vairāk nekā tikai informāciju. Piemēram: “Šodien mans priekšlikums netika pieņemts, un es biju mazliet vīlies, bet kolēģa ideja arī bija laba.” Šāds teikums bērnam parāda, ka neveiksme ir normāla dzīves sastāvdaļa. Vai arī: “Man bija daudz darba,bet es gribēju visu pabeigt, tāpēc aizkāvējos.” Tas māca atbildību. Bērns redz, ka arī pieaugušajiem ir pienākumi, ka arī viņi piedzīvo emocijas un risina situācijas.

Bērns dzīvo tajā pašā sabiedrībā, kur vecāki. Viņš dzird ziņas, sarunas un komentārus. Tāpēc ir svarīgi runāt arī par sabiedrībā notiekošo – par politiku, notikumiem pasaulē, pārmaiņām. Taču šīm sarunām jābūt balstītām faktos un objektivitātē. Nevis: “Šitie politiķi neko nejēdz,” bet: “Šobrīd tiek pieņemts lēmums, kas nozīmēs vairāk mācību stundu. Daži cilvēki to atbalsta, citi uztraucas par sekām.” Ja runā par sarežģītām tēmām, piemēram, karu, ir svarīgi saglabāt objektivitāti un balstīties uz faktiem, nevis emocijām. Bērns pats nespēj kritiski izvērtēt informāciju,ko dzird mājās, bet viņš ļoti uzticas vecāku teiktajam. Ja informācija ir ļoti subjektīva, ar asām emocijām, bērns var sākt just bailes un nedrošību. Turklāt jāņem vērā vēl kāds būtisks aspekts – bērns šo dzirdēto informāciju nes tālāk. Viņš to atkārto skolā, bērnudārzā vai rotaļu laukumā, bieži vien pilnībā nesaprotot kontekstu, nozīmi vai sekas. Ja mājās izskan kategoriski, asi vai kādu nosodoši izteikumi par kariem, valstīm vai cilvēku grupām, bērns tos var reproducēt tiešā veidā. Tas var novest pie konflikta situācijām ar vienaudžiem vai pat skolotājiem, īpaši, ja klasē ir bērni no dažādām ģimenēm ar atšķirīgu pieredzi vai izcelsmi.

Piemēram, bērns var pateikt: “Mans tētis teica, ka viņi paši ir vainīgi,” pats līdz galam nesaprotot, ko tas nozīmē. Citam bērnam tas var būt personiski aizskaroši, un situācija var ātri pāraugt strīdā vai pat konfliktā. Šādos brīžos bērns ne tikai nonāk nepatīkamā situācijā, bet arī jūtas apjucis – viņš ir atkārtojis to, ko uzticējās kā patiesību, bet sastopas ar agresiju vai konfliktu.

Arī vecākiem ir draugi!

Bērnam ir svarīgi arī redzēt savus vecākus attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zināt, kas ir viņu draugi, kā viņus sauc. Kad dēls vai meita redz, ka mamma smejas ar draudzeni vai tētis regulāri satiekas ar savu labāko draugu, tad mājās pārrunā, ko kopā darīja, par ko runāja, izstāsta kādu kopīgi pārdzīvotu notikumu, viņš mācās, kas ir draudzība. 

Naudas nav, ko tu gribi?

Svarīga tēma ir arī nauda. Mūsdienās bērns bieži neredz naudu fiziskā veidā – viss notiek ar karti vai telefonu. Viņi nevar to saskaitīt un saprast vai tas ir daudz vai maz, viņi to neredz un nevar saprast vai tā ir vai nav. Tā ir mistiskā nauda kontā. Tāpēc nepietiek ar frāzi: “Naudas nav.” Ir svarīgi paskaidrot: “Mēs maksājam par mājokli, elektrību, pārtiku, transportu, un tāpēc mums jāizvēlas, kam tērēt. Drusciņ jāpagaida līdz algai.” Ja ģimenē ir kredīts, bērnam var vienkāršoti izskaidrot, ko tas nozīmē. Nevar gaidīt, ka bērns pats saprot to, ko saprot tikai pieaugušie savas pieredzes rezultātā. 

Šie cilvēki… mani vecāki, izrādās, ir ļoti interesanti cilvēki!

Mūzika var kļūt par vienu no skaistākajiem tiltiem starp paaudzēm. Brīdī, kad bērns atklāj, ka tētim patīk roks, bet mammai – k-pop vai kāda veco laiku grupa, vecāki viņa acīs pēkšņi kļūst interesantāki, “dzīvāki”. Viņi vairs nav tikai tie, kas atgādina par mājasdarbiem vai laiku kad jāiet gulēt, bet cilvēki ar savu gaumi, atmiņām un stāstiem.

Kopīga mūzikas klausīšanās var kļūt par dabisku sarunas sākumu. Var jautāt: “Vai tev patīk šī dziesma?” vai “Kura tev labāk patīk – šī vai tā?” Un tad saruna pati aizved tālāk – pie stāstiem par grupām, par to, kāds bija šis mūzikas stils, kā cilvēki ģērbās, kā dzīvoja.

Piemēram, mamma dzied līdzi kādai The Beatles dziesmai un pēkšņi pasaka: “Zini, kad es biju jaunāka, cilvēki vēl rakstīja vēstules.” Un no vienas dziesmas izaug vesels stāsts – par to, ka agrāk bija pastnieks, kurš nesa vēstules un avīzes uz mājām, jo nebija interneta, telefonu un tūlītējas saziņas. Ka, lai uzzinātu jaunumus vai saņemtu ziņu no kāda mīļa cilvēka ārzemēs, bija jāgaida dienām vai pat nedēļām. Ka pastnieku patiešām gaidīja, jo viņš bija vienīgais, kas atnesa ziņas no tuvajiem cilvēkiem. Un tad bērns sāk saprast, cik ļoti pasaule ir mainījusies. Un cik citāda bija viņa vecāku bērnība.

Svarīgi atcerēties, ka saruna nav lekcija. Tā ir dialogs. Tā ir savstarpēja interese. Ne tikai “pastāsti man”, bet arī “es pastāstīšu tev”. 

Tieši šāds modelis palīdz bērnam nākotnē veidot veselīgas attiecības – ar draugiem, partneriem, kolēģiem.

Uzticība neveidojas vienā lielā sarunā. Tā veidojas mazajos brīžos. Ikdienās dzīvē, attieksmē, reakcijās, nedienās un raizēs.

Tas, kā vecāks runā ar bērnu, kļūst par bērna iekšējo balsi. Tā viņš mācās, kas ir pareizi, kas nē. Sastopoties ar kādu dzīves situāciju, viņš uz to reaģēs instinktīvi pēc ģimenē redzēta un dzirdēta. Ja bērns regulāri dzird pārmetumus vai kritiku, šī balss paliek viņa domās. Bet, ja viņš dzird: “Es redzu, ka tev ir grūti. Pastāsti, mēģināsim kopā,” viņā veidojas drošības sajūta. Viņš zina, ka var nākt un tikt uzklausīts. Un kad bērns sastopas ar grūtībām — vai tās būtu problēmas skolā, attiecībās ar vienaudžiem vai iekšējas šaubas — viņš instinktīvi meklē vietu, kur jutīsies droši. Ja šī vieta ir ģimene, viņš nāks pie vecākiem, nevis slēps, nevis meklēs atbildes nejaušās vietās vai cilvēkos, bet izvēlēsies uzticēties tiem, ar kuriem šī saikne ir veidota jau no mazotnes.

Tās turpinās arī tad, kad bērns izaug. Un tieši tad kļūst redzams, cik stiprs ir bijis šis pamats. Pieaugušais bērns, kurš ir juties saprasts, atbalstīts un pieņemts, daudz biežāk saglabā ciešu saikni ar vecākiem. Viņš neatsvešinās, neattālinās, bet turpina uzturēt kontaktu — nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka vēlas.

Un brīdī, kad vecākiem pašiem ir nepieciešams atbalsts, šis bērns ir līdzās. Viņš palīdz nevis ar rūgtumu vai pārmetumiem, bet ar iekšēju mieru, labprāt palīdz kārtot nepieciešamas lietas, ved pie ārstiem, apciemo, sagādā pārtiku. Jo viņš atceras — kad viņam vajadzēja atbalstu, vecāki darīja visu iespējamo, lai palīdzētu tā, kā tas bērnam bija vajadzīgs tajā brīdi, nenosoda, vienkārši bija. Tāpēc viņā nerodas jautājums: “Kāpēc man tagad jums jāpalīdz? Kur jūs bijāt, kad  man jūs vajadzēja?” 

Bērnam nevajag perfektu vecāku. Viņam vajag īstu vecāku, kurš runā, dalās, paskaidro, klausās un ļauj sevi iepazīt. Un varbūt tieši tas ir pats lielākais ieguldījums, ko vecāki var dot savam bērnam — ne tikai prasmes un zināšanas, bet attiecību pieredzi, kurā ir vieta uzticībai, cieņai.