Kā atbalstīt bērnu, kurš aug bez tēva? Geštaltterapeites ieteikumi

Šāds bērns ļoti agri sastopas ar jautājumu, ko skaļi ne vienmēr uzdod, bet klusībā sevī nes: “Kāpēc citiem ir, bet man – nav tēta?”

Šī tukšuma sajūta var sāpēt. Īpaši tad, ja blakus nav pieaugušā, kurš palīdzētu to nenoliegt, bet piepildīt ar citām drošām attiecībām un atbalsta formām.
 

Atbalsts nav formā, bet saturā

Ļoti svarīgs pavērsiens notiek tad, kad pieaugušie pārstāj fokusēties uz to, kā trūkst, un sāk redzēt to, kas bērnam jau ir. Pat ja ģimenē nav tēva, bērna dzīvē var būt vesels atbalsta loks: mamma, vectēvs, onkulis, krusttēvs, treneris, skolotājs, mentors, vecāks brālis, ģimenes draugs. 

Bērnam ir svarīgi sajust, ka viņa dzīve nav “nepilnīga” — tā vienkārši ir citādi sakārtota.

Ja pieaugušie izturas ar cieņu pret bērna ģimenes stāstu, bērnam nerodas kauns.
Viņš aug ar sajūtu: mana ģimene ir īsta, un ar mani viss ir kārtībā.

Kā runāt ar bērnu par tēva neesamību

Tēmu nevajag ignorēt vai izlikties, ka tās nav. Bērni ļoti labi jūt, kad pieaugušie klusē par to, kas viņiem ir svarīgs. Šāds klusums rada sajūtu, ka uz jautājumiem un jūtām ir aizliegums.

Daudz veselīgāk ir runāt vienkārši, mierīgi un vecumam atbilstoši, piemēram:

– “Katrai ģimenei ir savs stāsts. Mūsējais ir šāds.”

– “Tu drīksti just ilgas un skumjas — tas ir normāli.”

– “Tavā dzīvē ir daudz cilvēku, kuri par tevi rūpējas.”

Svarīgi ir nenoliegt zaudējumu, nesakot: “Tu neko neesi zaudējis.” Zaudējums ir. Taču to var izdzīvot un pakāpeniski piepildīt ar citām attiecībām, rūpēm un piesaistes pieredzi.
 

Atbalsta tīkla veidošana

Bērniem nav vajadzīgs tikai viens “visspēcīgs” pieaugušais. Psihiskā noturība veidojas tad, ja ir vairākas drošas attiecību pieturas.

Apzināti var:

– iesaistīt bērna dzīvē vectēvus, radiniekus, ģimenes draugus;

– atbalstīt attiecības ar treneriem, skolotājiem, mentoriem, ja tie bērnam kļūst nozīmīgi;

– stāstīt dzimtas stāstus par cilvēkiem, kuri bijuši stipri, atbalstoši, klātesoši.

Tas rada sajūtu: es neesmu viens, ir cilvēki, kuri par mani domā un rūpējas.

Kas īpaši svarīgi mammai?

Sieviete, kura audzina bērnu viena, bieži dzīvo dubultā spriedzē: viņai jābūt mammai, balstam, piemēram, drošībai. Nereti parādās vainas sajūta un doma: “bērnam trūkst vīrišķās figūras”. 

Taču bērniem daudz svarīgāka par “figūru” ir iekšēji stabila pieaugušā klātbūtne. Ja mamma ir emocionāli pieejama, pietiekami mierīga, respektē bērna robežas un nemēģina aizpildīt visas lomas uzreiz, bērns aug ar sajūtu, ka pasaule ir droša.

Kā var palīdzēt citi pieaugušie?

Viņu loma bieži ir daudz nozīmīgāka, nekā paši apzinās. Atbalsts ne vienmēr prasa lielus vārdus vai žestus.

Dažreiz pietiek:

– uzaicināt uz kopīgu radošo procesu;

– izturēties ar cieņu pret bērna ģimeni, nesalīdzinot;

– būt pieejamam brīžos, kad ir grūti — bez pamācīšanas, vērtēšanas, vienkārši esot klāt.

Pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties:

– Neizolēt bērnu no situācijām, kur var sāpēt. Labāk tās pārrunāt un kopā izlemt, kā rīkoties.

– Dot tiesības uz jūtām. Skumjas, dusmas, kauns — tas viss ir normāli.

– Fokusēties uz vērtībām, nevis formām. Ģimene nav lomu komplekts, bet rūpju telpa.

– Uzturēt saites. Atmiņas, tradīcijas, stāsti rada piederības sajūtu.

Bērnam nav vajadzīga ideāla ģimene. Viņam vajadzīga dzīva, noturīga sistēma, kurā ir siltums, atzīšana un uzmanība.

Kad pieaugušie pārstāj skatīties uz to, kura nav, un sāk ieraudzīt tos, kas ir — bērns aug ar iekšēju atbalstu un cieņas sajūtu pret sevi.

Mammām, kuras audzina bērnu vienas

Dažas svarīgas lietas, ko redzu savā terapeitiskajā darbā, strādājot ar mammām, kuras audzina bērnu bez tēva klātbūtnes. Ļoti bieži sastopos ar klusām, izrunātām vai neizrunātām domām. Tās reti skan skaļi, bet tās dzīvo sievietes iekšienē:

– “Vai es bērnam esmu pietiekama?”

– “Vai viņam kaut kas netrūks?”

– “Vai es viņu neapzināti kaut kā traumēju?”

Gribu uzreiz pateikt — šīs domas nerodas no vājuma. Tās rodas no atbildības, mīlestības un rūpēm. Sieviete, kurai tas būtu vienalga, šādus jautājumus sev nemaz neuzdotu.

Tu neesi bērnam viss. Un tas ir labi.

Viena no smagākajām nastām, ko mammas sev uzliek, ir pārliecība, ka viņām jākompensē tēva neesamība. Ka jābūt gan mammai, gan tēvam, gan balstam, gan robežai, gan spēkam. Tas nav iespējams — un tas nav arī vajadzīgs.

Bērnam nav nepieciešams viens pieaugušais, kurš aizpilda visas lomas. Bērnam ir nepieciešams viens pietiekami stabils pieaugušais, kurš nav izdedzis, kurš spēj būt kontaktā ar sevi un ar bērnu. Kad mamma sev atļauj nebūt visam, viņa patiesībā dara ļoti veselīgu lietu — viņa atstāj vietu dzīvei.

Bērns jūt nevis struktūru, bet tavu iekšējo stāvokli

No psihoterapeitiskā skatu punkta bērni daudz vairāk reaģē uz pieaugušā emocionālo stāvokli nekā uz ģimenes formu. Ja mamma ir pastāvīgā spriedzē, vainas izjūtā, iekšējā cīņā ar sevi, bērns to sajūt pat tad, ja par to nekad netiek runāts.

Un otrādi — ja mamma ir mierā ar savu realitāti, ja viņa spēj teikt: “Jā, mūsu ģimene ir citāda. Un tā ir īsta.” Bērns šo pārliecību paņem sev kā pamatu.

Tu drīksti būt nogurusi. Tu drīksti nezināt. 

Daudzas mammas jūtas tā, it kā viņām nebūtu tiesību uz nogurumu. It kā nogurums nozīmētu, ka viņas netiek galā. Patiesībā nogurums nozīmē tikai vienu — ka tu dari daudz.

Bērnam ir daudz drošāk augt blakus īstai, dzīvai mammai nekā ideālam, emocionāli iztukšotam tēlam. Bērnam nav nepieciešama tava perfekcija. Viņam nepieciešama tava klātbūtne.

Tu neesi atbildīga par visu bērna dzīvi.

Vēl viena ļoti svarīga lieta, ko redzu praksē — mammas bieži uzņemas atbildību ne tikai par bērna šodienu, bet arī par visu viņa nākotni. Par to, kāds viņš būs, kā jutīsies, kādas attiecības veidos. Taču bērna dzīve nav projekts, kurš jāizdara pareizi. Tā ir dzīva attiecību sistēma. Un bērnam ir savs ceļš, savas izvēles, savi resursi.

Tava loma nav pasargāt viņu no visām sāpēm. Tava loma ir būt blakus, kad sāp. Ja tu sev uzticies, bērns iemācās uzticēties pasaulei. Bērns ļoti ātri sajūt, vai mamma pati sev tic. Ja tu pastāvīgi šaubies par sevi, bērns sāk šaubīties par dzīvi. Ja tu pamazām mācies sev uzticēties — pat ar bailēm, kļūdām un nogurumu — bērns no tā iegūst ļoti daudz.
Tu vari teikt sev: “Es daru labāko, ko šobrīd varu.” Un ar to pietiek.

Un vēl – bērnam nav vajadzīga ideāla mamma. Viņam vajadzīga dzīva, klātesoša, pietiekami stabila mamma, kura neiznīcina sevi vainas izjūtā.

Ja tu audzini bērnu viena un turpini katru dienu celties, rūpēties, domāt, just un mīlēt — tu jau dari ļoti daudz. 

Tas ir redzams. Pat ja ne vienmēr uzreiz.

Pēc:

• Сьюзан Шварц «Влияние отсутствующего отца на дочерей»
  (par tēva neesamības emocionālo un psiholoģisko ietekmi, zaudējumu un identitāti)
• Гордон Ньюфелд «Не упускайте своих детей» (par piesaisti, drošām attiecībām un to, ka bērnam svarīgāks par ģimenes formu ir emocionāls balsts)

Sandra Krupenko ir speciāliste geštaltterapijas jomā, sertificēta geštaltterapeite (Rīgas Geštalta institūta sertifikāts), Latvijas Geštaltterapijas asociācijas (LGTA) biedre, Eiropas Geštalta Asociācijas biedre EAGT, kā arī Latvijas psihoterapeitu biedrības (LPB) biedre ar bakalaura un maģistra grādu pedagoģijā, un vairāk nekā 7 gadu praksi geštaltterapijā u.c. Viņai ir arī 25 gadu pastorālā pieredze Latvijā un Lietuvā. Šobrīd turpina studēt RSU supervīzijas programmā, kā arī eksistenciālo psihoterapiju.