No puikas par lielisku tēvu un vīrieti. Svarīgākie psiholoģiskās attīstības posmi zēna dzīvē

 25. aprīlis 2019 11:05 Raksts

“Kā būt labam tēvam?” – šis jautājums nodarbina ikvienu nobriedušu vīrieti. Reizumis sievietes no stiprā dzimuma gaida pārāk daudz – bezvārdu izpratni par to, ko grūtniece vai jaunā māmiņa vēlas vai kas viņu satrauc. Tas noved pie konflikta attiecībās, bet topošais tētis izjūt šaubas par to, vai spēs tik galā ar jaunajiem pienākumiem. 



Foto: Shutterstock.com

Mīlestība nav tas, ka vīrietis un sieviete rada bērnus, bet tas, ka bērni rada vecākus.


Psihoterapeite Gunta Andžāne norāda, ka pamats tam, kāds no mazā zēna izaugs vīrietis, rodas jau viņa ģimenē kopš pirmās dzimšanas dienas. Tikpat liela loma veiksmīgas ģimenes dzīves veidošanā pieder arī zēna tēvam un vecāku savstarpējām attiecībām.


Ideālā vīrieša un bērnu tēva meklējumos
Dzīves realitāte mēdz būt atšķirīga, un izpratne par to, kas ir labs tēvs bērniem, katrai sievietei ir atšķirīga. Šo vērtību skalu veido gan viņas pašas pieredze, gan audzināšana, gan ideāli, gan iegūtie vērojumi un salīdzinošie parametri.

“Ir sarežģīti pēctecības virknē dēls – tēvs – vectēvs atrast to izejas punktu, toties skaidrs ir tas, ka no puikām, kam dzīvē klājas labi, izaug vīrieši, kam klājas labi.

Pacentīsimies izsekot maza zēna dzīves posmiem, cenšoties saprast, kas tad tieši iespaido zēna spēju būt par vīrieti, kas kādreiz varētu kļūt par labu tēti. Pieņemsim, ka nobriedusi, pieaugusi, emocionāli stabila sieviete ir izvēlējusies vīrieti vai vīrietis ir izvēlējies sievieti un abi kļūst par pāri, lai vēlāk radītu pēcnācējus un par viņiem rūpētos. Tātad – jaunais pāris ir mazuļa gaidībās.

Mūsdienās jau agrīni ir iespējams uzzināt, kāda dzimuma bērniņš ir gaidāms. Ir vecāki, kas nevēlas to zināt, jo vēlas piedzīvot brīnumu. Šādu vecāku attieksme ir meklējama teicienā: “Nav svarīgi kas piedzims, svarīgi, lai būtu vesels.” Turpretim tie vecāki, kuri to uzzina vai ir nelokāmi pārliecināti, ka piedzims tieši puika, jau bērnam esot mātes miesās, veido attieksmi pret konkrētu dzimumu. Sarunājas, pieskaras sievietes vēderam, būvē nākotnes vīzijās attiecībā uz vecuma posmiem, kad varēs iemācīt makšķerēt, braukt ar riteni un spēlēt bumbu.

 

Skaidrs ir tas, ka no puikām, kam dzīvē klājas labi, izaug vīrieši, kam klājas labi. 

Daudzi ir dzirdējuši teicienu “Īsts vīrietis sagādā dēlu, uzceļ māju un nosit čūsku!” Nezinu, kā ar to māju un čūsku, bet pārlieka noskaņošanās uz to, ka piedzims tieši dēls un vēl piedevām tieši tāds, kādu esi iztēlojies, ir pirmais klupšanas akmens. Bērns jāsagaida ar jautājumu: “Kas tu esi? Es vēlos ar tevi iepazīties!” Vecāku priekšstati par meitenēm un zēniem reizēm ļoti spēcīgi ietekmē attieksmi pret dzimšanu, tuvību un agrīno saziņu. Zīdainītis vēl neko nenojauš par savu dzimumu, bet tēvs un māte to uzzina pirmie. Mātes un tēva acis, grimases, seja, pieskārieni, emociju atspoguļojums ir pirmie, kas veido mazuļa priekšstatu par viņu pašu. Mēģiniet iztēloties iekšējo bērna sajūtu pašam par sevi, ja viņš ierauga vilšanos, nožēlu un skumjas savu vecāku sejās. Pirmā doma: mani šeit neviens negaida un nav priecīgs mani satikt...” skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne.

 

Tavs bērns ir tavs spoguļattēls
Pirmais solis uz veselu personības struktūras veidošanos ir prieks par mazuli un viņa vajadzību apmierināšana agrīnajā periodā, tas ir – līdz viena gada vecumam. Zīdaiņa vecumā noteicošā ir tā sauktā gribu sistēma, kas ir balstīta uz divām ļoti svarīgām sajūtām – labsajūtas un nelabsajūtas jeb diskomforta. “Zīdaiņa labsajūtu nodrošina tas, ka viņš ir paēdis, viņam nav auksti vai karsti, viņš ir sauss, izgulējies un visādi citādi apmierināts. Savukārt nelabsajūtu jeb diskomfortu rada izsalkums, aukstums, slapjš dibens, miega traucējumi un cita veida neapmierinātība. Emocionālo labsajūtu mazulis uztver caur pieskārieniem, kā arī vērojot māmiņas un tēta seju. Pētījumi apstiprinājuši, ka zīdaiņu ķermeņa muskuļu aktivitāti, emocionālo uztveri, empātijas spējas un zināšanu apguvi nodrošina spoguļneironi. Spoguļneironi reaģē uz otra cilvēka ķermeņa valodu un emocijām, fiksē otra darbību, palīdz izprast darbības vajadzību un atšifrē tās mērķi, palīdz atpazīt un izjust citu cilvēku emocijas, jūtas un vajadzības, iedarbina kompleksu neironu tīklu, ar kura palīdzību ir iespējams, tikai balstoties uz novērojuma pieredzi, iemācīties vienkāršas kustību darbības. Bērns izmanto mātes un tēva emociju izpausmi kā pirmo spoguli, lai saprastu gan savu, gan savu vecāku emocionālo stāvokli. Ar šādu uzticēšanos pētīt apkārtējo vidi vairs nav bīstami,” stāsta psihoterapeite.

 

Ja mamma un tētis atspoguļo mieru, bērns ir drosmīgs – tas nozīmē, ka var droši iepazīt ārpasauli, nav jābaidās. 

“Ja mamma un tētis atspoguļo mieru, bērns ir drosmīgs – tas nozīmē, ka var droši iepazīt ārpasauli, nav jābaidās. Taču, ja vecāki viņu biedē, arī bērns ir nedrošs, bailīgs, neuzticas apkārtējai pasaulei. Kas nozīmē to, ka pietiekami veiksmīgs zīdaiņa vecuma posms nodrošina cilvēkā pamatuzticēšanos, iekšēju drošības izjūtu un paļāvību visa mūža garumā vai, gluži pretēji, – traucējumi šajā vecuma posmā raisa neuzticēšanos, iekšējas bailes un nedrošību. Tēva loma šajā posmā, tiešā kontaktā ar zīdaini ir mazāka, bet ļoti svarīga apstāklī, ka vīrietis sniedz mātei emocionālu drošību un labsajūtu, kas jaunajai māmiņai palīdz veidot emocionāli siltas attiecības ar bērnu.”

 

Būtiski ir laikus apmierināt zīdaiņa vajadzības. “Piemēram, mazulis izjūt diskomfortu, jo ir izsalcis, pēc kā atskan raudāšana, un māte veiksmīgi tulko šo konkrēto vajadzību. Pirmajā variantā, sieviete laikus veic sagatavošanās darbus un pabaro mazuli. Tā kā bērns un māte zīdaiņa uztverē ir viens vesels, veidojas priekšstats, ka es pats spēju apmierināt savas vajadzības. Otrajā variantā māte kaut kādu apstākļu dēļ ilgstoši kavējas apmierināt bērna vajadzību ēst vai pārprot to, piemēram, domā, ka šobrīd raudāšanas iemesls ir aukstums vai slapjš dibentiņš. Īsto vajadzību apmierinājums kavējas, un, kad beidzot tas tiek sagaidīts, zīdainim veidojas priekšstats, ka viņš pats neko nespēj, palīdzēt var tikai kāds ārpusē. Jāpiebilst, ka pārliecību, ka mazuļa apmierinājums atrodas viņā pašā, zīdainis iegūst ilgstošā laikā, pēc daudzām nemainīgām situācijām, nevis pēc viena vai retiem šādiem gadījumiem. Šāds cilvēks, kad viņš kļūs pieaudzis, situācijās, kuras rada stresu, nelabsajūtu, trauksmi vai citās, meklēs atbildību, vainu vai mierinājumu ārpus sevis, piemēram, alkoholā, cigaretēs, nesātīgā ēšanā, narkotikās, azartspēlēs utt. Jo viņam nebūs izveidojusies pārliecība, ka viņš pats var tikt galā ar trauksmi, neveiksmi un diskomfortu,” saka Gunta Andžāne.

 

“Mīlestība nav tas, ka vīrietis un sieviete rada bērnus, bet tas, ka bērni rada vecākus!” ārste uzsver. “Vispār zināms ir fakts, ka māte katram mazulim piedzimst līdz ar viņu. Un nevajadzētu aizmirst faktu, ka arī tēvs katrā vīrietī piedzimst līdz ar mazuļa ierašanos šajā pasaulē. Abi partneri iegūst jaunas lomas – kļūst par tēti un mammu. Un nav noliedzams, ka zīdaiņa fiziskajai un emocionālajai labsajūtai ir nepieciešama mīlestība.”

 

Bērna attīstības fāzes jeb kā izaudzināt labu vīrieti
Psihoterapeite Gunta Andžāne norāda, ka psiholoģijā izšķir piecas bērna attīstības fāzes, kur katrā no tām īpaši nozīmīga ir pareiza zēna un vecāku saskarsme un emocionālā pasaule.

 

Pirmā ir agrīnā bērnības fāze, kas ir bērna 2–3 gadu vecumā 
Šajā laikā zēnam ir jāatrisina konflikts starp neatkarības sajūtu un kaunu, šaubām, tiek izvirzīta attīstības polaritāte autonomija – kauns un šaubas. Skatoties vecāku acīm, komunicējot ar citiem cilvēkiem, bērnam veidojas ideālā es tēls. Bieži mazuļa mēģinājumi iepriecināt vecākus jau var iepriecināt arī viņu pašu. Ja zēnam neļauj apgūt augošo autonomiju un izvēles brīvību, agrīni izveidojies striktais superego liek pastāvīgi kontrolēt sevi. Ja cieš pašpārliecinātība, veidojas kauns un šaubas. Tātad izšķiroša loma ir ietekmei, ko rada mijiedarbība ar vecākiem. Veiksmīgs šā posma atrisinājums būtu tāds, ja tēvs un māte stiprinātu zēna autonomiju ar atbalstu, mierinājumu un iedrošinājumu un neaizrautos ar pārlieku lielu kaunināšanu un šaubu sēšanu.

 

Otro – rotaļu vecuma stadiju (pēc Zigmunda Freida klasifikācijas) iedala divās daļās:

fallonarcistiskā daļa (no trim līdz četriem gadiem) un edipālā daļa (no četriem līdz sešiem gadiem). Trīs līdz četru gadu vecumā bērnam ir jāuzlādē sava patība ar labām un svarīgām īpašībām salīdzinājumā ar citiem. Trīs gadus vecs bērns ir ziņkārīgs, aktīvs, drosmīgs, apveltīts ar iniciatīvu, godkārīgs, izaicinošs, viņam patīk atrasties uzmanības centrā un uzstāties. Zēns burtiskā veidā kopē savu tēvu vai tēva aizvietotāju, ja tēvs ir ārpus ģimenes, – patēvu, krusttēvu, vectēvu, kaimiņu vai citu personu, kuru var asociēt ar tēva objektu. Neviens nepiedzimst kā parasts puika, bet individualitāte. Bērnu novērojot un viņu iepazīstot, var secināt, kas viņam ir vajadzīgs. Mazulī ir jāieklausās, nevis tikai plānveidīgi viņš jāvada. Lai no maza puikas izaugtu lielisks vīrietis, vecākiem ir jāievēro visvienkāršākie noteikumi: jābūt viņa tuvumā, jāizturas pret savu dēlu ar sapratni, jāsaskata viņā patstāvīgs, no sevis atšķirīgs indivīds, nepieciešamības gadījumā viņš jāatbalsta un jāpiedāvā viņam veiksmīga pieauguša vīrieša paraugs.

 

Zēns burtiskā veidā kopē savu tēvu vai tēva aizvietotāju, ja tēvs ir ārpus ģimenes, – patēvu, krusttēvu, vectēvu, kaimiņu vai citu personu, kuru var asociēt ar tēva objektu. 

Zēnam ir nepieciešami paņēmieni, lai aptvertu un izprastu sevi kā sava dzimuma pārstāvi. Pirmie līdzekļi sava ķermeņa un psihes aizsardzībai ir ar pieaugušo palīdzību un piemēru iegūti pamata balsti. Neviena sieviete nespēj aizstāt blakus esošu vīrieti puikam! Īstajā brīdī tuvumā esošais pieaugušais var būt noteicošais atbalsts situācijā, kur pat vismazākais uzmundrinājums vai cerība var glābt – gan tajā brīdī, gan raugoties uz visu atlikušo zēna dzīvi. Būt blakus nenozīmē skatīties televīziju vai spēlēt datorspēles vienā istabā, bet gan kopā rotaļāties, darīt mājas darbiņus, sarunāties, skatoties acīs, pieskarties un klausīties. Īstajā brīdī paskaidrojošs vārds var vienā mirklī atbrīvot no milzīgas izmisuma ēnas, var palīdzēt uzveikt emociju vētru vai beigt uzskatīt savu ķermeni par neatbilstošu vai nepietiekami labu. Zēniem ir nepieciešami paņēmieni, lai aptvertu un izprastu sevi kā sava dzimuma pārstāvi. Savukārt, ja zēnam nav zināšanu un ticības sev, viņam pietrūkst pašcieņas.

 

Bērnam, pieaugot līdz edipālajam vecumam (no četriem līdz sešiem gadiem), viņš izjūt konkurenci ar sava dzimuma vecāku (tēvu) par pretēja dzimuma vecāka (mātes) mīlestību. Bērnam aktualizējas tādas emocijas kā kaislīga mīlestība, pat naids, bailes, vainas apziņa, greizsirdība un sāncensība. Puika prāto, vai viņš ir pietiekami labs zēns. Viņam nepieciešams gan sievietes, gan vīrieša viedoklis. Tiesa, zēns apbrīno māti kā svarīgāko sievieti pasaulē un gaida viņas atzinību. Vērojot tēvu kā vīrieti blakus sievietei, var nomierināties, zinot, kas ir gaidāms vīrieša dzīvē. “Tādi tie vīrieši ir, arī es varbūt tāds būšu!” Un tad jau var censties līdzināties lielajam vīrietim un izaicināt uz sacensību: “Nez, vai esmu stiprāks par tevi? Nez, vai es spētu pieveikt tevi un visiem parādīt, ka esmu īsts vīrs!” Tādi cīnīties un citādi sacensties gatavi tuvi vīrieši ir nepieciešami zēnu dzīvē. Mazam zēnam jāspēj iztēlē uzturēt savu ideālā vīrieša tēlu. Nav labi, ja maziem vai lielākiem puikām ir jādzird tādi vārdi, kas uz bērnu atstāj paliekošu iespaidu: “Tavs tēvs ir niecība!” vai “Visi vīrieši ir cūkas!” Šajā vecumā zēnam nepieciešams daudz uzmanības un uzmundrinājuma, ka viņš ir labs un spējīgs. Ir normāli, ka puikam ir nepieciešamība pārliecināties par to, ka viņu redz un pamana, it īpaši tēvs vai cits svarīgs vīrietis. Ja bērns labi un pareizi uzvedoties, nejutīs pieaugušā uzmanību un apbrīnu, viņš centīsies to panākt, darot aizliegtas un bīstamas lietas. Tas ir drošs paņēmiens, kā pamodināt nogurušus vecākus. Galvenais ir piesaistīt uzmanību. Kurš gan grib būt neredzams? Zēns arī iemācās gribēt, un reizēm šī vēlēšanās ir ļoti spēcīga. Gribasspēks stiprina neatlaidību. Tas ir sapņu un radošuma laiks, un atzinība vairo pašapziņu.
 

Nav labi, ja maziem vai lielākiem puikām ir jādzird tādi vārdi, kas uz bērnu atstāj paliekošu iespaidu: “Tavs tēvs ir niecība!” vai “Visi vīrieši ir cūkas!” 


Skolas vecums (7–12 gadi) jeb latentā fāze ir laiks, kad seksuālā enerģija transformējas izziņas aktivitātē. Jāatrisina konflikts starp spēju radīt kaut ko noderīgu un mazvērtības izjūtu. Skolā, ārpus skolas un pagalmā zēni meklē vīriešus, kam ir laiks izrādīt interesi un nodarboties ar viņiem. Zēniem ir neskaitāmi daudz jautājumu un paņēmienu, kā iegūt uzmanību un laiku. Kopā ar tēvu vai citu tuvu vīrieti zēns iedrošinās attālināties no mātes. Tēvs šajā periodā tiek apbrīnots, bet māte mazliet noniecināta, un gudra māte to izturēs. Meitenes un zēni pat varbūt jau sāk baidīties no meiteņu un zēnu baktērijām, jo tikai savs dzimums ir labs un pazīstams. Mazais vīrietis ir pilns lepnuma par savu dzimumu – ir labi būt zēnam, no kā kādreiz izaugs vīrietis. Šajā vecumā puikām ir vajadzīgs paraugs, it īpaši agresijas un savas vīrišķības kontrolēšanai, – sevi cienošs vīrietis, tāds, kam patīk pavadīt laiku ar zēniem, piemēram, futbola, hokeja vai cita sporta veida treneris, un kas neapdraud bērnus, ir pats labākais. Ja nav ieinteresēta pieaugušā vīrieša, bērns reizēm cenšas pievērst uzmanību sevi apdraudošā veidā. Zēns, kas apbrīno parastu, tuvumā esošu un drošu vīrieti (tēvu), var atļauties būt vēl mazs un mācīties augt liels. Viņš redz arī to, ka vīrietis kļūdās un ir cilvēcīgs: vīrietis runā par savām jūtām, sapņo, skumst un mīl. Tādam vīrietim var uzdrīkstēties lūgt palīdzību, kad internets izbiedē vai kāds apceļ. Zēni meklē ieinteresētu pieaugušo, kurš aptur un nosaka robežas.

 

Sākoties agrīnās jaunības periodam – 12–18 gadu vecumam jeb pubertātei –, sākas vēl viens jūtīgs periods. Indivīda spēja pārciest un kontrolēt stresa situācijas veidojas no jauna. Ir jāatrisina konflikts starp noteikta dzimuma piederības apziņu un attiecīgā dzimuma uzvedības formu neizpratni. Jauniešu apjukums ir jāciena. Vecāku miers ir būtiska drošas mājas gaisotnes sastāvdaļa. Ir svarīgi ar cieņu runāt par pozitīvu vīrišķību. Zēns jeb vīrietis ir dziļi emocionāls un jūtīgs. Viņš ir labs biedrs, draugs un atbalsts arī citam vīrietim. Zēns jeb vīrietis ieņem nozīmīgu vietu ģimenē un veicina visu kopējo labsajūtu, jo uz viņu var paļauties, viņš ir stiprs un vienlaikus labvēlīgs un draudzīgs. Pusaudzim ir neapzināta vēlēšanās nešķirties no savas bērnības un apzināta vēlēšanās kļūt pieaugušam. Lai veidotos stabila identitātes izjūta un skaidra apziņa, nākas atbildēt uz ļoti būtiskiem jautājumiem: “Kas es esmu? Kas es gribu būt? Kāds es gribu būt?”

 

Ja blakus nav droša pieauguša vīrieša piemēra, padoma un atbalsta, pusaudzis var piedzīvot savas identitātes difūziju, t.i., izkliedētu sevis apzināšanos. 

Ja blakus nav droša pieauguša vīrieša piemēra, padoma un atbalsta, pusaudzis var piedzīvot savas identitātes difūziju, t.i., izkliedētu sevis apzināšanos. Kā izeja tiek atrasta uzpūtība, augstprātība, kategoriski spriedumi par visu un demonstratīva uzvedība vai iekšējas bailes, nedrošība, mazvērtības izjūta un bailes no rūpēm, atbildības, kas dažreiz noved pie apātijas, depresijas vai pat destruktīvām darbībām. Vēlēšanās aizpildīt tukšumu, svārstīgs, pretrunīgs pašvērtējums nereti zēnus novirza uz antisociālas uzvedības ceļa. Noturīgs, spējīgs izturēt sarežģītas situācijas un drošs pieaugušais bērnam vai jaunietim dod iespēju izrādīt savas mutuļojošās emocijas, kā arī iemāca tās kontrolēt. Uzticības pilnas attiecības un spēju ieklausīties bērnā jāsāk veidot jau agri, tā tiek radīts labs pamats pieaugšanas procesam. Vardarbīgas, uz bailēm un kauna balstītas audzināšanas metodes ir jāatmet.

Starp citu, tie jaunieši, kas novērtē kopīgi pavadīto laiku ar vecākiem, nav tik viegli pakļaujami negatīvajam bara spiedienam un nav gatavi tā izpatikt kā tie jaunieši, kuriem ir lielāka distance no pieaugušajiem. Zēnu sliktā pašsajūta var atspoguļoties svara pieaugumā, kaitinošā uzvedībā, izstumšanā no komandas vai skolas. To atrod atkarībās, sliktos fiziskās veselības rādītājos, nelaimes gadījumos, riskantās rīcībās, vardarbīgā nāvē. Vecākiem jāatceras, ka nekādā gadījumā nav jāgaida nelaime un jābāž galva smiltīs, – ja jūtaties nedroši, apjukuši, nobijušies par savu zēnu emocionālo stāvokli, uzvedību vai citiem satraucošiem faktiem, meklējiet palīdzību pie speciālista!

 

Vecāku loma dēla dzīvē
Der atcerēties, ka abiem vecākiem ir jābūt vērstiem uz sadarbību, nevis sāncensību, audzinot bērnus. “Galvenais mērķis un uzdevums gan mātes, gan tēva attieksmē pret savu bērnu/bērniem un partneri ir jautājums: ko es varu darīt, lai otrs justos priecīgāks un laimīgāks? Tai nav jābūt cīņai, kurš no mums ir labāks, gudrāks, čaklāks, mīļāks, pacietīgāks utt., bet tēva un mātes sadarbībai,” norāda psihoterapeite. “Protams, ka dzīvē mēs gaidām, ilgojamies, ceram, ticam, ka mūs sapratīs bez vārdiem, nolasīts mūsu domas no acīm. Tā nenotiek vai arī notiek ļoti, ļoti reti, un tā vairāk ir sakritība, nejaušība. Ja mēs ko vēlamies, par to ir jārunā, ir jāpasaka, nevis jādusmojas, ka otrs nav uzminējis, ko es tajā brīdī esmu vēlējies. Katram tēvam vajadzētu domāt par to, ka kādu dienu viņa dēls sekos viņa piemēram, nevis padomam! Visaugstākais vīrieša dzīves novērtējums ir reducējams vārdos: “Tēti, es tevi mīlu!””

 

Psihoterapeites ieteikumi, kā būt labam tēvam

  • Sarunājies ar saviem bērniem!
  • Atvēli viņiem laiku viens pret vienu!
  • Izstrādā noteikumus un dzīvo saskaņā ar tiem!
  • Iemāci bērnam tā saukto aizkavēto iepriecinājumu, proti, māku pagaidīt un sapratni, ka ir jāiegulda zināmas pūles, laiks, pacietība, lai saņemtu vai iegūtu kāroto.
  • Izrādi mīlestību saviem bērniem viņiem saprotamā veidā – ar pieskārieniem, dāvanām, kopā pavadīto laiku utt.
  • Lasi kopā ar saviem bērniem!
  • Iepazīsti savu bērnu draugus!
  • Pasargā savus bērnus no briesmām!
  • Nerunā sliktu par savu bērnu māti!
  • Mīli savu bērnu māti!

 

 

Avots: 

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas