"Aizvedīsim sev līdzi gabaliņu Latvijas!” Kā ukraiņu puisītis tika pie vārda – Jānis

Jeļena ar svau mammu un vecāko dēlu Jeļiseju atbēga uz Latviju 2022. gada pavasarī, drīz pēc tam, kad viņu mīļajā Ukrainā sākās karš. Lēmums doties prom uz drošāku vietu tika pieņemts ātri, jo sieviete bija gaidībās. Kā saka Jeļena, domājuši, ka pēc bērniņa piedzimšanas varēs doties atpakaļ uz mājām: “Tā jau trešo gadu dzīvojam Latvijā un arvien ceram, ka drīz varēsim atgriezties savā dzimtenē.” 

Mazais Jānis piedzima jūnija sākumā un pie sava vārda tika, pateicoties vecmātei. “Lai gan zinājām, ka mums būs otrs dēliņš, vārds vēl nebija izdomāts. Dzemdībās man bija ukraiņu ārste un latviešu vecmāte, kura stāstīja par savu ģimeni. Starp šiem cilvēkiem viņa pieminēja arī Jāni, ļoti slavējot šo cilvēku. Man šis vārds sāka dzīvot galvā, un, kad dēls piedzima un es turēju viņu savās rokās, bija tik liela pārliecība – tas ir Jānis,” stāsta Jeļena, “tāpēc varam teikt, ka jaunākajam dēlam vārdu neizvēlējāmies mēs, bet to iedeva pati dzīve. Vīrs atbalstīja šādu izvēli, un mūsu puisītim tas tiešām ļoti piestāv.” 

Ģimenē viņš tiek mīļi saukts par Janku, bet, kad kāds no tautiešiem jautā, vai tas nozīmē, ka zēns ir Ivans, Vaņa, vecāki ir strikti: “Nē, Jānis!” 

Ukrainā tiek svinēti Ivana Kupalas svētki, kas sakrīt ar kristiešu Svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas svētkiem un austrumu slāvu Svētā Jāņa vakara svētkiem. Tos atzīmē 7. jūlijā, un tradīcijas esot līdzīgas mūsu Līgo svētkiem – tiek kurti ugunskuri, pīti vainagi, kurus pēc tam laiž upē... Bet īsti latvisku līgošanu ģimene iepazinusi pērn Vangažos, kur viesojušies Evitas Eglājas ģimenē. “Tie bija lieli svētki, viņi ievēro tradīcijas, ir mūzika, daudz viesu, arī no citām valstīm sabraukuši. Mūs, svešiniekus, tik labi uzņēma. Kā teica Evita, ja mēs esam šajā mājā, tad vairs neesam svešinieki, bet gan savējie. Mūsu Jānim uzpina ozollapu vainagu, bija rotaļas, bagātīgi klāts galds, dziesmas, dejas... Svinējām līdz vēlai naktij.” 

Sieviete piebilst: “Mēs sev līdzi aizvedīsim gabaliņu Latvijas.” Pašlaik ģimene mitinās Silakrogā, vecākais dēls Jeļisejs pabeidzis 2. klasi Ropažu vidusskolas Zaķumuižas filiālē un drīz svinēs savu 9. dzimšanas dienu, bet trīsgadīgais Jānis cenšas uzsākt bērnudārza gaitas. Esot grūti adaptēties, taču pērn piedzīvotā lielā raudāšana nu jau mitējusies. 

Jeļenas vīrs un abu dēlu tētis joprojām ir Harkivā un savu Jāni redzējis vien fotogrāfijās un sazvanoties tiešsaistē. “Dēls zina, ka tas ir tētis, mīļi uzrunā, bet abi ne reizi nav pieskārušies viens otram. Vīrs palaidis garām gan dēla pirmā zoba iznākšanu, gan pirmos soļus un visu citu, ko parasti vecāki piedzīvo. Ar vecāko dēlu gan viņi ir ļoti tuvi, jo man bija ķeizargrieziens, tāpēc abi daudz dzīvojās kopā. Jeļisejam joprojām ir ļoti grūti bez tēta, viņiem ir cieša saikne." 
 

Ukrainas vīriešiem aizliegts izceļot no valsts un arī tikai lai paciemotos pie savējiem. Jeļenas vīrs nav karavīrs, taču viņš aplīmē logu stiklus ar speciālām plēvēm, lai sprādziena rezultātā šķembas nelidotu un nesavainotu cilvēkus. Tāda veida traumas esot biežas un var būt pat letālas. 

Otrs viņa rūpals saistīts ar tūristu klases gāzes baloniem, kuri kara apstākļos noder gan tad, kad nav apkures, gan arī, ja atslēgta elektrība. 

Jeļena pati tagad apgūst latviešu valodu kursos, piestrādā un apmeklē dažādus citus piedāvātos kursus. Nu, kad Jānis paaudzies un pamazām uzsāk savas bērnudārza gaitas, arī viņai esot lielākas iespējas darīt kaut ko ārpus mājas. Jeļena gan atzīst, ka atrast darbu esot grūts uzdevums, jo lielākoties pieejamas vakances, kur darbs ir maiņās un beidzas vēlās vakara stundās. 

“Mēs esam bezgala pateicīgi šai zemei, latviešiem. Sākumā dzīvojām “Norkalnos”, nometņu centrā, mums bija sava istaba. Vienā dienā palūdzu, lai mūs aizved uz kādu pareizticīgo baznīcu, un, kamēr bijām Rīgā, cilvēki bija sarūpējuši daudzas lietas, kas bija vajadzīgas mums uzreiz un gaidāmajam bērniņam. Matrači, trauki, apģērbs... Apsēdos un sāku raudāt – bija sajūta, ka pasaule gaida manu bērnu! Vīrs man nevarēja būt blakus, lai parūpētos, bet mums nekā netrūka." 

Sieviete atzīst, ka ilgojas pēc savām mājām Ukrainā un laiku pa laikam ļauj sev uzstādīt kādu laika nogriezni, kas vēl jāpavada svešumā. “Sākumā domājām, ka būsim te trīs mēnešus un pēc dēla piedzimšanas brauksim mājās. Tad vecākais dēls sāka iet bērnudārzā, pēc tam skolā. Tagad jau Jānis sācis bērnudārza gaitas, bet visu laiku domājam, ka drīz brauksim prom.”
 

Šeit gan iegūtas daudzas jaunas draudzības un daļa, pateicoties Jānim. “Viņu tik daudz cilvēku mīl. Jānis pats iepazīstas. Man nāk klāt un jautā, vai esmu Jāņa mamma, sāku – jā, bet nemaz nepazīstu šos cilvēkus. Viņš vienmēr bijis smaidīgs, labestīgs puisēns.”

Vēl Jeļena ir pateicīga atsaucīgiem cilvēkiem, kuri viņas vecākajam dēlam izkārtoja iespēju veikt acu operāciju: “Tagad Jeļisejs vairs nešķielē. Un daudzi cilvēki mums palīdzēja arī tikt pāri lielajai psiholoģiskajai krīzei sākumā. Bez šiem cilvēkiem mēs netiktu galā. Atceros, mūs veda ekskursijā pa skaisto Rīgu, bet es neredzēju nekādu skaistumu. Visu salīdzināju ar savu Harkivu un man nekas nepatika. Tikai pēc vairākiem mēnešiem pamanīju, cik te patiesībā ir skaisti! Tagad mēs to visu mīlam, bet toreiz... Taču visi cilvēki pret mums izturējās ar lielu mīlestību, labestību, pacietību. No vienas puses mums ir lielas bēdas, bet no otras – esam satikuši tik daudz brīnišķīgu cilvēku. Zinu, ka daudzas draudzības ir uz mūžu!” 

Raksta tapšanas laikā Jeļena atsūtīja cilvēku vārdus, kuriem ir īpaši pateicīga. Viņa vairākkārt lūdza rast iespēju tos publicēt.

• Vjačeslavs Altuhovs un viņa lielā, mīlošā ģimene (kristiešu centrs “Norkalni”,
• Ilvars un Ketrina Ieviņi,
• Guzals Saids un Rustams,
• Agnese Miere un viņas sirsnīgā ģimene,
• Eva Heberkorne un Mārtiņš Vimba,
• Evita Eglāja un viņas brīnišķīgā ģimene,
• Jūlija Dimitrijeva,
• Inese Gavriceva,
• daktere Ligita Zeltiņa un viss medicīnas personāls Ropažos,
•  Sarmīte Krote un sociālās palīdzības dienesta personāls Ropažos,
• lieliskie cilvēki un kaimiņi Silakrogā: Viktorija Korjanova ar ģimeni, Zoja Petrovna, Jevgēņija, Santa, Jevgēņija Rudenko ar ģimeni, Banga Fefelova ar ģimeni, 
• bērnudārza “Gregucis” vadītāja Liena Cīrulniece un personāls, 
• Zaķumuižas vidusskolas kolektīvs un vecākā dēla skolotāja Arnita Čereškeviča,
• Valentīna Tihomirova,
• Austra, Daina, Ļuba, Kazimirs, Veronika un daudzi citi.  

“Un bezgalīga pateicība Jūsu Latvijai!”