Kā izaudzināt emocionāli veselu bērnu un kāpēc tas ir svarīgi

 05. oktobris 2019 11:00 Guna Puisāne, mammamuntetiem.lv Raksts

Kā vecākiem izaudzināt emocionāli veselu bērnu, lai attiecības ar mammu un tēti būtu tuvas un arī pusaudžu gados bērns spētu vecākiem uzticēt savas problēmas, stāsta psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga.



Foto: Shutterstock.com

Ja blakus ir vecāks, kurš iedrošina, atbalsta, izskaidro, tad bērns aug emocionāli veselā vidē un par cilvēku, kurš nākotnē spēs tikt galā ar grūtībām un nebaidīsies meklēt palīdzību pie pieaugušajiem.


Emocionāli vesels bērns – ko tas nozīmē?
Ja blakus ir vecāks, kurš iedrošina, atbalsta, izskaidro, tad bērns aug emocionāli veselā vidē un par cilvēku, kurš nākotnē spēs tikt galā ar grūtībām un nebaidīsies meklēt palīdzību pie pieaugušajiem. Emocionāli vesels bērns nozīmē, ka viņš jau kopš agras bērnības ir jutis savu vecāku klātbūtni un atbalstu. Jau zīdaiņa vecumā pietiekami saņēmis fizisko kontaktu – vecāku glāstus, apskāvienus, acu skatienu. Vecāki arī spējuši pareizi nolasīt mazuļa vajadzības – ja viņš raud, spējuši atpazīt, vai
tāpēc, ka grib ēst, ir satraucies vai vēlas gulēt, – un attiecīgi atbildēt uz viņa emocijām, nomierināt viņu.

Būt blakus tieši visvajadzīgākajā brīdī un sniegt atbalstu ir viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem, lai nepieļautu, ka bērns ar laiku noslēdzas sevī un nedalās savās emocijās un pārdzīvojumos.


Fiziskais kontakts svarīgs jebkurā vecumā – samīļošana, nevis atraidīšana grūtā brīdī. Piemēram, mazais niķojas, jo nav saņēmis, ko vēlējies. Ko mēs, vecāki, visbiežāk darām? Norājam atvasi un sakām, lai beidz raudāt vai arī aiziet nomierināties. Vecākiem reizēm ir grūti izturēt čīkstēšanu, taču bērnu tādā brīdī „aizsūtīt prom” nav pareizi, jo tas mazajam liek domāt, ka viņu nesaprot, nemīl un negrib. Tā vietā vajadzētu samīļot, uzrunāt viņu, lai jūt, ka mamma un tētis ir blakus. Bērnam ir jājūt, ka viņš saviem vecākiem var uzticēt jebko, lai kāda būtu situācija. Iespējams, bērns emociju uzplūdā nemaz negrib fizisku kontaktu un atraida mammas vai tēta apskāvienu. Taču tas nenozīmē, ka mazajam nav vajadzīgs vecāku atbalsts. Nepagriez muguru bērnam, pat ja viņa emocijas nav patīkamas! Mammai un tētim jābūt neatlaidīgiem – soli pa solim jātuvojas bērnam, jārunā un jāatgādina: „Redzu, ka tagad esi dusmīgs vai apbēdināts, bet es būšu tepat tev blakus, ja esmu nepieciešams.”


Kas notiks pusaudžu vecumā?
Psiholoģe Gunita Kleinberga savā praksē novērojusi, cik vecāku attieksme pret savu atvasi agrā bērnībā tiešā veidā ietekmē to, kādas būs attiecības ar viņu nākotnē. Protams, pusaudžu gadi ir izaicinājums ikvienam vecākam. Izprast bērnu šajā vecumā nav viegli, īpaši, ja viņš ir noslēdzies sevī un neko vecākiem nestāsta. Viens no iemesliem – jo uzskata, ka vecāki tāpat viņu nesapratīs.
Šāds spriedums nerodas vienā dienā un visdrīzāk ne tādā ģimenē, kur vecāki snieguši bērnam emocionālo labsajūtu un atbalstu grūtās situācijās jau kopš mazām dienām. Ja attiecības bijušas stabilas, vecāks ir bijis pieejams, izrādījis rūpes par savu atvasi un uzklausījis viņu, tad arī pusaudžu gados bērns zinās, ka grūtā brīdī palīdzību var meklēt savā ģimenē, jo viņam ir pārliecība, ka vecāki spēs situāciju pieņemt un viņu atbalstīt, neraugoties ne uz ko. Pusaudžiem ir vēlme būt patstāvīgiem, un viņi ne visu stāstīs savai mammai un tētim, taču, audzinot emocionāli veselu bērnu, viņā tiek stiprināts pašvērtējums un pārliecība par sevi.


Sarunas māca uzticēties
Vecākam ir jāsadzird un jāuzklausa savs bērns, uzreiz neapšaubot to, ko viņš saka, bet gan mudinot viņu būt atklātam. Piemēram, ja mazais pirmsskolnieks atnāk no bērnudārza un stāsta, ka neviens ar viņu nevēlas draudzēties vai Jānītis ar viņu nespēlējās, tad uz to būtu vēlams reaģēt saprotoši, nevis ar pārmetumiem vai ar mēģinājumu pārliecināt bērnu par pretējo. Sakiet: „Tad tev šodien bija grūta diena, jo Jānis ar tevi negribēja spēlēties.” Nevis pārmetoši jautājiet: „Kāpēc tad viņš ar tevi nespēlējās? Ko tu izdarīji?” Svarīgi mācēt atbildēt uz bērnu teikumiem, mēģinot izprast viņa izjūtas, un veicināt sarunu.


Vēl viens piemērs: bērns pasaka, ka viņam nepatīk Kārlis, jo viņš vienmēr strīdas. Sarunu pavisam noteikti neveicinās vecāku argumenti: „Kārlis taču ir tavs labākais draugs, mēģini ar viņu sadraudzēties, jūs vakar tik labi spēlējāties!” Tā vietā lūko panākt, lai bērns ar tevi izrunājas, jo tas ir ceļš uz uzticēšanos arī vēlāk. Šajā gadījumā vislabāk jautāt: „Kas šodien notika? Vai Kārlis tev kaut ko izdarīja?”

 

Paslavē, nekritizē
Nemitīga kritizēšana arī neveicina uzticēšanos. Diemžēl vecāki to dara pat neapzinoties. Sākot ar bērnu mazā vecumā, kad viņš sper savus pirmos patstāvīgos soļus, aizrādot ikreiz, kad viņš skrien par ātru vai nokrīt: „Nu kā tu tā! Nevajag tik ātri skriet.” Vai, piemēram, kad bērns zīmējis ar krītiņiem, tā vietā, lai uzslavētu viņu par skaistu zīmējumu, norāda, cik netīras ir viņa rokas. Cik tev netīra mute, kāpēc istabā ir nekārtība, ko tu esi saplēsi, ko tu esi izlējis, kāpēc tev matemātikā tikai piecnieks – tie ir pārmetumi, kurus nereti nākas uzklausīt bērnam no saviem vecākiem, kuri aizmirst runāt par labo, ko viņu atvase dara, bet akcentē to, kas viņiem kā pieaugušajiem nepatīk.

Ja attiecības bijušas stabilas, vecāks ir bijis pieejams, izrādījis rūpes par savu atvasi un uzklausījis viņu, tad arī pusaudžu gados bērns zinās, ka grūtā brīdī palīdzību var meklēt savā ģimenē.

Maldīgi domāt, ka šie aizrādījumi bērnam iemāca, kā būtu jādara pareizi, tieši otrādi – viņš no tā saprot, ka viņa rīcība nekad nav gana laba. Un kā gan lai nākotnē šādi audzināts bērns rod pārliecību par sevi un vēlmi runāt ar vecākiem, ja vienmēr skanējusi kritika? Tā vietā ir bailes uzticēties, atklāties, jo nevēlas, lai viņam atkal kaut ko pārmestu. Vecākiem rūpīgi jāpiedomā, kā un
ko viņi saka savam bērnam. Nevis „Kādas tev netīras rokas !”, bet gan „Tu nu gan esi sasmērējies, iesim nomazgāt rokas”. Nevis „Kāpēc tev matemātikā ir tikai piecnieks”, bet gan „Skatos, ka matemātikā tev ir piecnieks. Ko tu teiktu, ja mēs kopā apskatītu, ko esi izpildījis pareizi, bet kļūdas izlabotu ?”.


Psiholoģe norāda, ka labās lietas, ko bērns paveicis, vecākiem nevajadzētu atstāt bez ievērības un
uztvert kā pašsaprotamas. Bieži vien vecāki uzskata – ja bērns uzvedas labi un mierīgi spēlējas, nekas īpašs nav jādara, jo tā jau bērnam jāuzvedas. Taču pieaugušo uzdevums ir arī par to uzslavēt.

Komplimenti, uzslavas – to nekad nav par daudz, un bērns tos vēlas dzirdēt. Biežāk viņam sakiet:
„Lielisks darbiņš! Paldies! Malacis!” Ja bērns uztic vecākiem kādu notikumu, kas viņu iepriecinājis
vai saskumdinājis, arī par to pasakiet paldies, ka viņš dalījies ar to, ko piedzīvojis.


Centies būt blakus
Viens no labākajiem, bet tajā pašā laikā no grūtākajiem veidiem, kā satuvināties ar bērnu jau no agra vecuma, ir atrasties viņam blakus pēc iespējas biežāk, pat tad, kad viņš darbojas patstāvīgi un šķiet, ka pieaugušo klātbūtne nav nepieciešama. Nav viegli būt bērnam klāt gandrīz visu diennakti, bet jūsu attiecības tikai iegūs, ja vismaz ik pa laikam pasēdēsiet viņam vienkārši tāpat blakus, kamēr viņš darbojas, piemēram, zīmē vai liek klucīšus, un pavērosiet, kā mazais ķipars uzvedas attiecīgajās situācijās, un atbalstīsiet, kad nepieciešams.


Piemēram, bērns liek puzli, kļūst dusmīgs, jo nesanāk, un aizsviež to pa gaisu. Ja vecāks šādā brīdī neatrodas blakus, visdrīzāk, pienākot pie bērna, sadusmotos par to, ka puzle nomesta zemē un ir nekārtība. Taču, esot klāt un redzot, kāda situācija mazajā izraisījusi šādas emocijas un rīcību,
vecāks var uzreiz reaģēt tā, lai bērns nevis tiktu nopelts, bet gan saņemtu atbalstu: „Es redzu, ka sadusmojies, jo tev nesanāk. Pacelsim puzli un mēģināsim vēlreiz. Es tevi atbalstīšu.” Būt blakus tieši visvajadzīgākajā brīdī un sniegt atbalstu ir viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem, lai nepieļautu, ka bērns ar laiku noslēdzas sevī un nedalās savās emocijās un pārdzīvojumos.


Uzklausīt un sadzirdēt
Mums, pieaugušajiem, jābūt pacietīgākiem, iejūtīgākiem un saprotošākiem. Ja tā nav, tad nevaram gaidīt, ka bērns pieaugot vecākiem stāstīs par savām problēmām. Vecākiem šķiet, ka viņi daudz runā ar savu mazo bērnu, taču jautājums – vai tā ir saruna, kuras laikā uzklausāt bērnu no sākuma
līdz beigām, vai tomēr tajā dominē pieaugušo viedoklis un pamācīšana? Uzklausīt savas atvases –
arī tas vecākiem ir jāmācās. Pirmkārt, atrast viņiem laiku. Otrkārt, noklausīties bērna stāstīto līdz galam, nevis viņš pasaka pirmo frāzi, bet tu galvā domā, ko varētu un kā pareizāk atbildēt, kamēr, domājot atbildi, būtiskāko esi palaidis garām. Treškārt, brīdī, kad mazais dalās tajā, ko piedzīvojis, pieaugušie uzskata par svarīgu izpaust arī savas jūtas un emocijas, mazāk uzmanības pievēršot bērna jūtām. Vai arī vecākus sadusmo tas, ko viņi dzird, un tā vietā, lai klausītos bērnu līdz galam, jau reaģē ar savām emocijām. Tas ir traucējošs faktors, kāpēc bērnam var šķist, ka viņš netiek uzklausīts. Protams, ir grūti uzklausīt, ja ģimenē ir vairāki bērni. Visiem kaut ko vajag un visbiežāk – visiem reizē. Nepieciešams gudra vecāka menedžments: „Stop, runāsim pa vienam. Tagad uzklausīšu brāli, pēc tam tevi.” Un, kad izrunājaties, pasaki viņam paldies un paskaidro, ka tagad pievērsīsies brālim vai māsai.


Kaut piecas minūtes
Jāatzīst, lai nodrošinātu komfortablu dzīvi ģimenei, nākas daudz strādāt. Un laika, ko pavadīt ar bērniem, ir tik, cik ir. Kā izmantot šo laiku vislietderīgāk, lai nodibinātu ar bērnu ciešu kontaktu un viņam nebūtu tukšuma izjūtas, ka vecāku nekad nav klāt? „Proti, padomu grāmatās rakstīts, ka būtu jāvelta bērnam nedalīta uzmanība 30 minūtes dienā. Ja ģimenē aug vairāki bērni un vecāki cenšas sekot šim padomam, tad pēc garas darba dienas laika sev un sadzīvei tikpat kā neatliek. Rezultātā – vecāks sevi tikai nogurdina. Un vai noguris cilvēks var pilnvērtīgi veltīt uzmanību bērnam? Diez vai,” norāda psiholoģe.


Protams, ja izdodas, tas ir lieliski! Taču tās var būt arī kaut piecas minūtes, galvenais – lai šajā laikā, kas tiek pavadīts kopā ar bērnu, tiktu darīts viss, lai viņš justos īpašs un novērtēts, – samīļojam viņu, veidojam acu kontaktu, kad runājam ar viņu, reaģējam uz to, ko bērns saka, izsakām komplimentus par to, ko viņš darījis. „Bērns tiek samīļots, tiek teikti labi vārdi, gatavota kopīga maltīte, lasīta vakara pasaka. Tas ir pietiekami pavadīts laiks kopā, ja vien bērns šajos mirkļos jūtas saredzēts, sadzirdēts, novērtēts un tie viņam sagādā patīkamas emocijas,” ir pārliecināta Gunita Kleinberga. Viņa piebilst – šāda kopā būšana, kas telefoni nolikti malā un televizors ir izslēgts, ir svarīga jebkurā vecumā.


Kad tev ir brīvs brīdis, ļauj arī bērnam pašam ierosināt, ko viņš vēlētos kopā padarīt! Atceries, ja vēlies ar bērnu izrunāties, tad tiešas sarunas, īpaši ar vecākiem bērniem, par to, ko bērns jūt, ko domā, ko vēlas, neraisās nemaz tik veikli. Tāpēc sarunām vislabāk izmantot spēles, zīmēšanu vai arī kopīgu filmu skatīšanos. Nepiespiestā gaisotnē bērniem, kuri ir noslēgti, baidās runāt, ir vieglāk atklāt savas emocijas.

 

 

 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu bezmaksas žurnālu - “Bērnam Droša Bērnība”. Tā mērķis ir veicināt vecāku, speciālistu un sabiedrīas izpratni un uzlabot zināšanas par bērna drošību, pieskatīšanu un neatstāšanu bez uzraudzības līdz 7 gadu vecumam. Padomu žurnāls “Bērnam Droša Bērnība” izdots Labklājības ministrijas projekta ietvaros.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online


  •  



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas