Bērnam sliktas sekmes – kā palīdzēt?

Kad tu izlabosi nesekmīgo vērtējumu? Vai tu biji uz konsultāciju? Kad tu plāno to apmeklēt? Reizēm vecākiem šķiet, ka viņi bērnu uz aktīvu rīcību mudina pārāk daudz un bieži. Kristīne Liepiņa pēc savas pieredzes ar smaidu saka: “Tikai ļoti retos gadījumos pusaudži no rīta palēkdamies skrien uz skolu. Viņu vienīgais dzīves mērķis nav mācīties! Viņiem ir citas intereses, hormoni lēkā, ir draudzības, tik-toki, un mums, vecākiem, ir jātur robežas. Kurš cits to darīs?”

Par ko signalizē sliktas sekmes?

Sarkanais karodziņš, kas signalizē, ka bērna dzīvē kaut kas nav kārtībā, ir:

• neattaisnoti stundu kavējumi, 
• pēkšņas izmaiņas mācību sasniegumos, 
• tas, ka viņš nejūtas piederīgs savai skolai vai klasei,
• bieži aizrādījumi no skolotājiem par uzvedības problēmām, piezīmes.

Tam, ka bērnam ir sliktas sekmes, var būt ļoti dažādi iemesli. Biežākie iedalīti četrās lielās grupās: 

• saistīti ar mācību vidi;
• saistīti ar skolēna personību;
• saistīti ar ģimeni;
• saistīti ar ekonomisko stāvokli.

Ar mācību vidi saistītie faktori attiecas ne tikai uz mācīšanos – zemiem sasniegumiem, mācīšanās grūtībām, otrgadniecību –, bet arī uz attiecībām izglītības vidē, kādas bērnam veidojas ar pedagogiem un vienaudžiem, organizatoriskajiem procesiem izglītības iestādē kopumā. Ja attiecības skolā ir konfliktējošas, viņš nejutīsies labi un sekmes var pasliktināties. Vēl būtiska ir bērna piederības izjūta konkrētajai mācību iestādei, pedagogu un ģimenes sadarbība, kultūra, kāda valda skolas vidē. 
 

Bērna sekmes cieši saistītas arī ar viņa personību – raksturu, pieredzi, uzvedību, attieksmi, veselības stāvokli. Vieni jauniem apstākļiem piemērojas ātrāk, citiem tas nākas grūtāk, sevišķi, ja ir veselības problēmas, attīstības traucējumi. Mācību sasniegumi var pazemināties arī tad, ja bērna sociālā dzīve vairāk saistās ar vidi ārpus skolas, respektīvi, viņš daudz laika pavada ar draugiem uz ielas, vai gadījumos, kad piedzīvota vardarbība.
Vēl viens faktors, kas ietekmē bērna sekmes, ir ģimene – vecāku attieksme pret izglītību, spēja un vēlme sadarboties ar skolu, sniegtais atbalsts izglītības procesā. Ja tētis vai mamma nevērīgi izmet, ka izglītībai nav nekādas vērtības, arī bērns to var pieņemt par savu vadmotīvu. Tāpat motivāciju mācīties neveicina vecāku nevēlēšanās sadarboties ar skolu, pārāk liela aizņemtība. 
 

Bet viens no biežākajiem zemu mācību sasniegumu iemesliem ir ekonomiskais stāvoklis. Ja vecāki nevar nodrošināt bērna pamatvajadzības, rodas daudz iemeslu, kādēļ viņš negrib apmeklēt skolu un nespēj labi mācīties. 

Mazākās klasītēs bieži trūkst nepieciešamo lietu, ir kauns par to, bet vecāki skolēni paši pēc savas vai vecāku iniciatīvas sāk strādāt. Arī tad mācības vairs nav prioritāte.

Ko iesākt, lai bērnam palīdzētu?

Lai bērnam palīdzētu uzlabot sekmes, būtu jāievēro trīs galvenie soļi: 

• pamani;
• ieklausies;
• atbalsti un izmaini. 

“Tās visas šķiet pašsaprotamas lietas, bet dzīvē šos soļus nav nemaz tik viegli izpildīt,” Kristīne Liepiņa saka.
 

Pats svarīgākais būtu vispār pamanīt, ka bērnam ir sliktas sekmes mācībās, – neatkarīgi no tā, vai tas notiek ilgtermiņā vai situācija pasliktinājusies pēkšņi. Pēc tam vajadzētu izzināt situāciju, jautāt, kas noticis, kā palīdzēt. Turklāt svarīgi atrast laiku sarunāties ne tikai ar bērnu, bet arī ar skolu – vērsties pie klases audzinātāja, mācību priekšmetu skolotājiem. Nevajadzētu ignorēt izglītības iestāžu rīkotos pasākumus, tostarp atvērto durvju dienu, kad tiek piedāvāta iespēja tikties ar ikvienu pedagogu. Bērnam ir svarīgi just, ka vecāks atrodas ciešā sazobē ar skolu. “Tas ir viens no veidiem, kā varam palīdzēt!” uzsver speciāliste. “Tajā pašā laikā mēs no izglītības iestādēm dzirdam, ka liela daļa vecāku šīs iespējas neizmanto…” 

Trešais solis būtu palīdzēt bērnam risināt radušos situāciju – meklēt palīdzību skolā, atbalsta sistēmā, ģimenes iekšienē vai pie ārsta. “Ir situācijas, kad nozīmīga loma ir vienaudžiem, sevišķi pusaudžu vecumā. Iespējams, resursus varam atrast arī bērna draugu vidū,” iesaka Kristīne Liepiņa.

Atceries!

Mazākiem bērniem palīdzību varam censties sniegt paši, bet pusaudži ne vienmēr to gribēs. Tad svarīgi parādīt, ka vecāki ir līdzās un gatavi atbalstīt, ja tiks izteikts šāds lūgums. Pats galvenais – neatstāt vienu, nepalikt vienaldzīgiem.

Soļi, kā tieši vecāki var palīdzēt

“Es pati bērnu sekmēm sekoju līdzi jau mācību procesā,” pieredzē dalās Kristīne Liepiņa. Redzot, ka mazajos darbiņos, par kuriem izliek formatīvo vērtējumu, iegūto procentu apjoms ir zems, aprunājas, kas tieši nesanāk, pajautā, vai nepieciešama palīdzība, mudina laikus apmeklēt konsultācijas vai privātstundas, negaidot pārbaudes darbu un loteriju – paveiksies saņemt labu atzīmi vai ne. 

Ja tomēr pārbaudes darbā iegūto vērtējumu nepieciešams uzlabot, kopā ar bērnu sēžas pie galda, pārrunā situāciju un māca plānot, kā tieši to sasniegt. Cik konsultāciju nepieciešams apmeklēt? Kurās dienās pie konkrētā skolotāja tās notiek? Vai tas saskan ar ārpusstundu nodarbību grafiku? Varbūt kādu nepieciešams izlaist? 

“Nepietiek tikai nospraust mērķi, ka darbam nedēļas laikā jābūt pārrakstītam! Bērnam vienam pašam, lai cik vecs viņš būtu, bez vecāku atbalsta būs grūti saprast, kā sekmes uzlabot,” uzskata Kristīne Liepiņa, piebilstot, ka, protams, tas prasa resursus arī no vecāku puses.

Ko noteikti nevajadzētu darīt

Bērnu par sliktām atzīmēm nevajag strostēt. Tā vietā nepieciešams skaidrot, kāpēc izglītība ir svarīga, kāpēc jācenšas mācīties pēc iespējas labāk. Gadījumos, kad robežas pārkāptas, uz laiku var noteikt kādu aizliegumu, piemēram, lietot viedtālruni, spēlēt datorspēles, bet tā vietā laiku veltīt mācībām. 

“Mēs savā ģimenē jau ļoti sen izmantojam tādu praksi, ka jautāju bērniem pašiem, kā viņiem šķiet, kāds būtu adekvāts sods,” piebilst trīs bērnu mamma. “Lielākoties tas strādā ļoti labi.” 

Doties uz treniņiem, sacensībām, ja sekmes ir sliktas. Reizēm vecākiem šķiet, ka tā ir iespēja viņu bērniem kļūt par zvaigznēm un izglītība paliek otrajā plānā. Taču profesionāla sportista karjera nav ilga. Ko viņš iesāks pēc tam, ja nebūs ieguvis labu izglītību? 
Kristīnes Liepiņas dēls patlaban gatavojas beigt 9. klasi un ir aktīvs ārpusskolas darbā – gan muzicē, gan sporto –, un tas, protams, prasa daudz laika. Koncerti mēdz notikt arī mācību laikā. Taču, pirms dot atļauju kavēt skolu, mamma strikti izvērtē, vai tiešām stundu saraksts konkrētajā dienā to ļauj. Ja tieši tajā dienā ir kāds grūtāk izprotams priekšmets, piemēram, ķīmija vai fizika, vai arī notiek pārbaudes darbs, dalību pasākumā tomēr nākas atteikt. “Skola ir prioritāte,” viņa norāda. Taču tas ar bērnu vienmēr tiek pārrunāts.
 

Nonivelēt vai aprunāt skolotāju. Reizēm gadās situācijas, kad bērni uzskata – pedagogs nav rīkojies pareizi. Un reizēm viņiem ir taisnība, jo arī skolotājs ir tikai cilvēks. Šādas situācijas vajadzētu izrunāt gan ar pašiem bērniem, gan klases vecāku starpā, gan ar pedagogu. Konfliktējošas attiecības var būt iemesls tam, ka bērna sekmes konkrētajā mācību priekšmetā pazeminās.

Bet vai vērtējums vispār ir svarīgs?

Jaunā izglītības pieeja paredz, ka bērnam ir svarīgi saprast – viņš mācās nevis atzīmes, bet sevis dēļ. To vecāki sapulcēs no skolas vadības un pedagogiem pēdējā laikā dzird aizvien biežāk. Varbūt nemaz nevajag pievērst uzmanību vērtējumiem?

“Ir jāskatās individuāli katra bērna izaugsmes punkti. Nevaram mērīt visus vienādi!” skaidro Kristīne Liepiņa. Respektīvi, no talantīga bērna var prasīt sekmes, kas nav zemākas par “astoņi”, bet otram, kam ir mācību grūtības, būt vismaz sekmīgam. 

Sevišķi grūti tas var nākties mammām un tētiem, kuri paši savulaik bijuši teicamnieki. Vai gluži otrādi – kuriem nav izdevies realizēt savus mērķus un kuri to vēlas izdarīt ar bērnu starpniecību. Taču pašu izglītības pieredzi no bērna pieredzes vajadzētu nodalīt. Padomāt – vai tiešām mans bērns var izdarīt to, ko es no viņa prasu.
 

Vēl svarīgi saprast, ka ikvienam cilvēkam ir savas stiprās un vājās puses, tādēļ nevar prasīt, lai bērnam būtu augsti vērtējumi pilnīgi visos mācību priekšmetos. 

“Protams, ka visu var iekalt uz “desmit”, bet tajā pašā laikā ikdienas dzīvē būt absolūti apjucis, piemēram, izejot uz ielas, apmaldīties un nespēt atnākt mājās,” teic Kristīne Liepiņa. “Tāpēc ir svarīgi skatīties uz bērna attīstību kopumā – kā viņš komunicē ar vienaudžiem, kā spēj atrisināt ikdienišķas situācijas, kāda ir viņa labizjūta.”

Kas ir projekts “PuMPuRS”?

Projekta fokuss ir ilgtspējīga visaptveroša mehānisma radīšana, kas veido atbalstošu un iekļaujošu vidi ikvienam izglītojamam.
 

Avoti:

• https://dropoutprevention.org/wp-content/uploads/2015/05/DropoutRiskFactorsandExemplaryProgramsFINAL5-16-07.pdf;
• pumpurs.lv;
• https://files.eric.ed.gov/fulltext/ED521687.pdf.