Mans bērns – kā gribu, tā audzinu?! NĒ – kur un kā ziņot par vardarbību pret bērniem

Svešu bērnu nav – tik bieži dzirdam to sakām, un reizumis sakām to paši. Bet kā rīkoties, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērnu? Ja šķiet, ka bērns ir neaprūpēts, neapkopts un izskatās atstāts novārtā? Labāk ziņot iestādēm vai tomēr runāt ar vecākiem? Tik daudz jautājumu, kurus bieži vien pavada uztraukums – un ja nu bērnus izņem no ģimenes un ir vēl sliktāk?
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

Ja bērnam ir kāds radinieks vai otrs vecāks, kas ir gatavs uzņemties rūpes par bērnu, bāriņtiesa to noskaidro, un bērns var uz laiku nonākt arī šā cilvēka aprūpē.”

FOTO:

Ja bērnam ir kāds radinieks vai otrs vecāks, kas ir gatavs uzņemties rūpes par bērnu, bāriņtiesa to noskaidro, un bērns var uz laiku nonākt arī šā cilvēka aprūpē.”

Kur un kā ziņot, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērniem, skaidro un uz “Mammamuntetiem.lv” lasītāju jautājumiem atbild Evija Rācene, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore.

 

Kad ziņot, ja ir aizdomas par vardarbību?

Situācijas, kurās nonāk ģimenes ar bērniem, ir tik dažādas, tomēr apkārtējie nedrīkst palikt vienaldzīgi, ja cieš bērns vai viņa drošība vai veselība ir apdraudēta. Uz šādām situācijām ir jāreaģē, tomēr katrs gadījums jāizvērtē kritiski. “Situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Apkārtējie var pamanīt ne tikai fizisku vardarbību, bet novērot, ka bērns ilgstoši raud, ir pamests novārtā – tas var radīt zināmas aizdomas. Tomēr bērni var raudāt aiz sāpēm, noguruma, varbūt veselības problēmu dēļ. Esam saņēmuši arī ziņas par situācijām, kurās atklājas vien pārāk skaļa kāju dipoņa no augšējā dzīvokļa. Taču ziņot par iespējamu vardarbību vai nolaidību pret bērniem vajadzētu uzreiz, tiklīdz rodas aizdomas. Viss, kas saistās ar bērniem, ir jāuztver ļoti nopietni,” skaidro Evija Rācene.

 

Vai ģimene uzzinās, kurš par viņiem ir ziņojis?

Šādu informāciju ne sociālais dienests, ne policija vai bāriņtiesa nedrīkst izpaust. Viņi var teikt, ka ir saņemts ziņojums, bet nevajadzētu atklāt, kurš tieši ir ziņojis.

 

Vai labāk ziņot iestādei vai runāt tieši ar ģimenes vecākiem?

Nē, ar vecākiem, ja viņi nav ļoti tuvi un zināmi, par situāciju nevajadzētu runāt, jo šādas situācijas noskaidrošana var vecākos veicināt negatīvas emocijas, kuras var vērst pret bērnu. Tas var izvērsties arī pret pašu jautātāju, tāpat māte vai tēvs, visticamāk, sniegs vēlamo jeb “pareizo” atbildi. Ja attiecības ir labas, ciešas un cilvēki, par kuriem ir aizdomas, ir zināmi, var mēģināt ar viņiem runāt un piedāvāt palīdzību, mudināt vērsties pēc atbalsta. Ja kaimiņi vai līdzcilvēki redz vardarbību un ir reāls apdraudējums bērnam, nekavējoties jāziņo policijai.

 

Vai ziņojuma iesniedzējs pēc tam saņem atgriezenisko saiti – kāda ģimenē ir bijusi patiesā situācija, kas ir nolemts?

Nē, šādus datus trešajām pusēm nesniedz. Ja tas ir oficiāls iesniegums, parasti tiek atbildēts, ka ziņojums ir saņemts un iestāde ir iesaistījusies, bet saistībā ar datu aizsardzību nekādu informāciju nesniedz.

 

Kā jāziņo?

Ja nepieciešams iejaukties bērnu apdraudošā situācijā vai novērst vardarbību, jāziņo policijai pa tālruni 110. Iesniegumu iestādēm (sociālajam dienestam, bāriņtiesai, arī policijai) var iesniegt portālā www.latvija.lv. Var sazināties ar iestādi atsevišķi, lai noskaidrotu, kā labāk ziņojumu nodot. Tāpat ir iespēja vērsties, zvanot uz VBTAI Uzticības tālruni 116111.

 

Tipiskas situācijas. Jautā vecāki 

 

  • Kaimiņos regulāri raud bērns

“Dzīvojam daudzdzīvokļu namā, un dzirdams, ka kaimiņos katru vakaru regulāri raud bērns. Nepazīstu šo ģimeni, bet raudas ir diezgan skaļas. Kā būtu pareizāk rīkoties, un kam jāziņo?”

Pirmais, kam vajadzētu par to ziņot, ir sociālais dienests. Pēc ziņojuma saņemšanas sociālajam dienestam ir pienākums apsekot ģimeni un izvērtēt situāciju. Ja apsekošanas laikā dienests pamana nepilnības bērna aprūpē vai pamana bērnam bīstamu situāciju, sociālajam dienestam ir pienākums ziņot bāriņtiesai vai policijai. Ja dienests pamana nepilnības medicīnas aprūpē, sociālais dienests ziņo arī medicīnas iestādēm. 

 

  • Bērna draugs stāsta, ka mamma viņu sit

“Mans bērns stāsta, ka viņa draugs ir teicis, ka mājās viņu sit, iekausta, mamma dusmojas un daudz baras. Vai man būtu kā jārīkojas? Kam jāziņo? Vai jāzvana puikas mammai?”

Šādā situācijā nebūtu ieteicams runāt ar mammu. Ja situācija atbilst patiesībai, tas var izvērst mammas dusmas pret bērnu. Šajā gadījumā ir jāziņo attiecīgajiem dienestiem. Ja ir aizdomas par fizisku vardarbību pret bērnu, ir jāziņo bāriņtiesai. Ja ir pilnīga pārliecība par fizisku vardarbību pret bērnu, var ziņot arī uzreiz policijai. Ja ziņosiet bāriņtiesai, tā izvērtēs šo gadījumu, sadarbojoties ar policiju. Ir iespēja vērsties VBTAI, zvanot uz Uzticības tālruni 116111, lai bērnam būtu atbalsta mehānisms un viņš justos drošs.

 

Kāpēc bērni var stāstīt, ka viņu sit? Protams, situācijas ir dažādas, un katra ir jāvērtē individuāli. Ir bērni, kas mēdz kaut ko izdomāt, bet ir arī ļoti iebiedēti bērni, kas baidās atklāt, ka viņus sit, kuriem ir piedraudēts nevienam neko neteikt. Tomēr, ja kāds bērns stāsta šādas lietas, apkārtējiem to nevajadzētu atstāt bez ievērības, nevajadzētu bērnam norādīt, ka viņš melo, pamatā bērnam ir jātic. Ja tas tiek uzzināts izglītības iestādē, ir jāziņo arī izglītības iestādei, kurai ir atbilstoši jāziņo tālāk.

 

  • Bērnu dārzā kāda mamma pret bērnu regulāri izturas neiecietīgi

“Dārziņā esmu pamanījis, ka kāda mamma grupiņā asi izturas pret savu bērnu, rauj aiz rokas, izturas neiecietīgi. Kādreiz esmu ievērojis, ka, izejot pa vārtiņiem, viņa bērnu rausta vēl trakāk. Kā rīkoties? Negribas aizrādīt, jo esmu vīrietis, bet viņa – mamma.”

Reklāma
Reklāma

Par izglītības iestādē notikušu vai novērotu vardarbību pret bērnu vajadzētu ziņot iestādes vadītājai. Tātad šim vecākam vajadzētu sazināties ar dārziņa vadītāju, un vadītāja pienākums ir runāt ar šo mammu un noskaidrot situāciju. Ja pēc vadītājas sarunas ar mammu neseko sadarbība, piemēram, mamma atbild – mans bērns, kā gribu, tā audzinu – vai norāda, ka neko traku nedara, bet izturēšanās pret bērnu nemainās, tad vadītājas pienākums būtu ziņot sociālajam dienestam. Ja ir aizdomas par fizisku vardarbību, jāziņo bāriņtiesai.

 

Svarīgi! 

Ja pedagogs novēro potenciālu vardarbību pret kādu bērnu, viņam ir jāziņo iestādes vadītājai, kas tālāk risina šo jautājumu. Iestāde var arī sazināties ar ģimeni, lai noskaidrotu situāciju, tāpat atbalstam var piesaistīt sociālo pedagogu un psihologu.

 

 

  • Partneris kļūst agresīvs

“Bērnam ir nedaudz pāri gadam, bet mans vīrs pēdējā laikā, kopš zaudējis darbu, uzvedas ļoti asi un iziet no rāmjiem. Bieži bļauj uz mani, uz bērnu, kādreiz bērnu satver ļoti cieši, asi saģērbj, pagrūž. Ja norādu, ka pret bērnu tā nevar izturēties, viņš pārtrauc to darīt, bet sabļauj uz mani. Dažas dienas pēc tam ir miers, un tad atkal sākas. Ko man darīt? Bērns vēl neiet dārziņā.”

 

Mammai noteikti nav jāpacieš vardarbība un ir jāpārstāv gan savas, gan bērna intereses. Lai saprastu, ko īsti domā partneris, mammai būtu ieteicams izrunāties ar vīru. Iespējams, sievietei aprunājoties ar partneri, viņš atzītu savu problēmu un vēlētos saņemt atbalstu. Mamma pati var vērsties pie sociālā dienesta, kas var ieteikt, kā situāciju labāk risināt, un piedāvāt palīdzību tētim. Ģimenēm ar bērniem ir pieejams psiholoģiskais atbalsts, tāpat ir pieejams atbalsts vardarbīgiem vecākiem. Skaidrs, ja tētis ir palicis bez darba, tas rada stresu. Ir iespējams saņemt arī mediācijas pakalpojumu, kas var palīdzēt sakārtot tieši pieaugušo attiecības. 

Ja sociālais dienests atklāj, ka situācija ir nopietnāka, dienests var ziņot arī bāriņtiesai. Ja partneris lieto fizisku vardarbību pret mammu vai bērnu un kāds to redz, ir jāziņo policijai.

 

  • Radiniecei ar maziem bērniem ir alkohola problēmas

“Manai radiniecei ir alkohola problēmas, bet viņa viena pati audzina divus mazus bērnus. Nezinu, kā palīdzēt sievietei, bet negribas ziņot iestādēm par to, jo bail, ka bērnus izņems no ģimenes. Kas būtu labāk bērniem? Dzīvot ar māti, kas regulāri dzer, vai nonākt patversmē? Bērni ir mazi – 2 un 4 gadi. Tētis bērnus pie sevis laikam nevar paņemt.”

 

Šādā situācijā būtu ieteicams sākt ar ziņojumu sociālajam dienestam, lai dienests sāk ar ģimenes apsekošanu un noskaidro, cik situācija ir kritiska. Sociālais dienests var sniegt arī nepieciešamo atbalstu mammai – piedāvāt apmeklēt kursus, meklēt palīdzību, un, iespējams, bērni no ģimenes nav jāizņem. Situācija ir jāvērtē, bet patvaļā šo situāciju atstāt nevajadzētu, jo ir jādomā par bērnu labākajām interesēm. Bērniem, protams, mamma ir mīļa, bet bērni ir jāpasargā, un mammai ir vispirms jātiek galā ar savām problēmām. Ja situācija nav tik viegli risināma, tad sociālais dienests ziņo un pēc nepieciešamības iesaista citus dienestus. 

 

To, vai bērni uzreiz tiek aizvesti prom un šķirti no vecākiem, izvērtē kāds no dienestiem, kas konstatē dzīves apstākļus un pieaugušo spēju parūpēties par bērniem. Jāvērtē arī, ko katrs uzskata par alkohola problēmu. Visticamāk, par to, ka mamma katru vakaru izdzer divas glāzes vīna, bet bērni ir aprūpēti, bērnus no ģimenes neizņems. Ja sociālais dienests konstatē, ka mājās ir ēdiens, ir kārtība, bērni ir aprūpēti, bērniem ir katram sava gultasvieta, mantiņas, dienests var veikt pārrunas, iespējams, pastāstīt par atbalsta iespējām. Ja situācija ir apmierinoša, bērnus uzreiz no ģimenes nešķir.

 

Pamatā, ja ģimenei ir grūtības, tad sākotnēji ir sadarbība ar sociālo dienestu, lai risinātu esošās grūtības un novērstu riskus, ka bērns no ģimenes ir jāšķir. Šķiršana no ģimenes ir galējs līdzeklis, tikai ja bērns ir akūtā apdraudējumā. Kādai ainai ir jāpaveras dzīvesvietā, lai dienesti lemtu par bērnu izņemšanu no ģimenes? Ja apstākļi ir dzīvībai bīstami, piemēram, vecāki ir tādā alkohola reibumā, ka nespēj parūpēties par bērniem, ja bērni dzīvojas savā nodabā un var paši sevi apdraudēt. 

Ja mazi bērni dzīvojas nepieskatīti, apdraudējums ir liels – asi priekšmeti, ar ko var savainoties, elektroierīces, krāsnis, piekļuve logam – notikt var ļoti daudz kas. 

Arī pilnīgi tukšs ledusskapis vai tā neesamība, milzīga nekārtība un netīrība, antisanitāri apstākļi (parazītu klātbūtne) norāda uz nelabvēlīgiem apstākļiem. Ja situācija ir bērna dzīvībai un veselībai bīstama, bērns parasti uzreiz arī tiek pārvesti uz kādu drošāku vietu. “Ja bērnam ir kāds radinieks vai otrs vecāks, kas ir gatavs uzņemties rūpes par viņu, bāriņtiesa to noskaidro, un bērns var uz laiku nonākt arī šā cilvēka aprūpē. Ja nav neviena tuvinieka, kas var uzņemties rūpes par bērnu, viņš tiek nogādāts krīzes centrā,” stāsta Evija Rācene.

 

Ja šī piemērā minētā radiniece cilvēkam ir labi pazīstama, var veikt pārrunas ar šo mammu, noskaidrot situāciju un piedāvāt palīdzību – vai mamma tiešām dzer tā, ka nokrīt un nevar parūpēties par bērniem, vai iedzer un tomēr spēj parūpēties par bērniem? Tas ir jāvērtē. 

 

Kā notiek ģimenes apsekošana

Kā jau minēts, pēc saņemta ziņojuma sociālais dienests dodas apsekot ģimeni tās dzīvesvietā. Ja situācija ir apmierinoša, dienests apjautājas, vai nav vajadzīga kāda palīdzība, atbalsts. Ja konstatē, ka ir fiziska vardarbība vai bērnam neatbilstoši, bīstami apstākļi, iesaista atbilstošos dienestus – ziņo bāriņtiesai, varbūt medicīnas iestādēm, policijai. Arī bāriņtiesa, saņemot ziņojumu, veic ģimenes apsekošanu. Lai noskaidrotu situāciju un izvērtētu visas nianses, bāriņtiesa var runāt arī ar bērnu. Bāriņtiesai ir tiesības izņemt bērnu no ģimenes un nogādāt drošā vietā, piemēram, krīzes centrā.  Arī policijai ir tiesības bērnu izņemt no ģimenes un pēc tam ziņot bāriņtiesai.

 

“Ir jāatceras, ka vecāka tiesības nav absolūtas. Ja redzam, ka vecāks netiek galā ar saviem pienākumiem vai pārkāpj robežas, ir jāiesaista iestādes, lai tās risinātu šo jautājumu. 

Nevar situāciju atstāt pašplūsmā – viņa jau mamma, lai audzina, kā māk. Nē! Bērnam ir jāaug drošā vidē un jābūt pasargātam,” Evija Rācene aicina līdzcilvēkus būt atbildīgiem un nepalikt vienaldzīgiem, ja ir liecinieki vardarbībai pret bērniem.

 

Raksts tapis ar Labklājības ministrijas atbalstu.

Saistītie raksti