Kur meklēt atbalstu, ja jūti sevī varmākas iedīgļus?

Nē, nē, vardarbība – tas taču nav stāsts par mani… Tas ir par tiem citiem! Tā, visticamāk, domā liela daļa no mums. Tomēr vardarbības formas ir tik dažādas! Labākais, ko var darīt vecāki, – laikus apzināties un atpazīt vardarbības (arī potenciālās) iedīgļus sevī. Lai sniegtu atbalstu vecākiem ar vardarbīgu vai potenciāli vardarbīgu uzvedību, ir pieejams bezmaksas atbalsts.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

  • Sandra Freimane

    Sandra Freimane

  • Ivanda Šūpulniece

    Ivanda Šūpulniece

Norauties vai nesavaldīties dusmu uzplaiksnījuma brīdī nav pieņemams

FOTO:

Norauties vai nesavaldīties dusmu uzplaiksnījuma brīdī nav pieņemams

“Vardarbīgas uzvedības mazināšana” – tā saucas atbalsta pakalpojums, kas ir izstrādāts, lai sniegtu atbalstu vecākiem ar potenciālu vai reālu vardarbīgu uzvedību. Izklausās gana nopietni?! Jā, tā ir, jo tas taču skar pašus neaizsargātākos – bērnus.

 

Uzziņai

2020. gadā tika reģistrēti 407 noziegumi, kuros cietuši nepilngadīgie, bet 1550 bērniem, kas cietuši no vardarbības 2020. gadā, nodrošināta sociālā rehabilitācija. 1310 no šiem bērniem bija cietuši no vardarbības tieši ģimenē. 911 no vardarbības cietušajiem bērniem sniegtas konsultācijas dzīvesvietā. [1]

 

Es nesitu, es tikai papurinu… 

“Parasti jau neviens vecāks nedomā, ka viņš ir vardarbīgs. Viņš audzina savu bērnu tā, kā prot, un bieži vien pēc labākās sirdsapziņas un centieniem. Tikai diemžēl metodes, kuras izvēlas vecāki, reizēm ir vardarbīgas. Mēdz būt priekšstats, ka vardarbība ir tikai tad, ja bērnu reāli sit un viņam ir zilumi. 

Visai dziļi ir iesēdušies aplami veco laiku uzskati, ka purināšana, iepēršana ar roku, uzsišana pa pakausi vai tamlīdzīgas darbības saskarsmē ar bērnu ir pilnīgi normālas un nav raksturojamas kā vardarbība. 

Tomēr arī visas šīs un līdzīgas izpausmes ir vardarbība,” dažādās izpausmes skaidro Ivanda Šūpulniece. Viņa norāda, ka parasti vardarbīgu vecāku pirmais darbs ir saprast, kas ir vardarbība. Un tālāk seko jautājums par to, kā audzināt bērnu tā, lai tas nav vardarbīgi.

 

Speciāliste atzīst, ka bērnu audzināšana var sagādāt grūtības un noteiktos bērna vecumposmos vai ģimenes situācijās ir izaicinājumu pilna. Tomēr tas nav attaisnojums ķerties pie savu emociju izlādes vardarbīgā veidā. “Norauties vai nesavaldīties dusmu uzplaiksnījuma brīdī nav pieņemams. Ja tā ir noticis vai arī vecāki baidās, ka tā varētu notikt, vislabākais būtu meklēt atbalstu, lai šādas situācijas neatkārtotos vai nemaz nerastos,” tā Ivanda Šūpulniece.

 

Sāp ne tikai miesa

Tomēr ne tikai fiziska bērna ietekmēšana ir klasificējama kā vardarbība. Emocionālā vardarbība ir ļoti plašs jēdziens, atzīst Ivanda Šūpulniece. 

Kā to atpazīt? Speciāliste norāda, ka visbiežāk tā ir aizskaršana ar vārdiem vai darbību, un tā bērnam izraisa noteiktas emocijas. Visbiežāk bērns, piedzīvojot emocionālo vardarbību, sāk no vecāka baidīties. 

 

Vardarbība nav tikai rīcība, no kuras rodas zilumi. Vardarbība ir arī regulāra:

  • Bļaušana, kliegšana, balss pacelšana;
  • Lamāšana, apsaukāšanās;
  • Iebiedēšana, draudēšana;
  • Pamešana novārtā;
  • Ierobežošana un nepamatota aizliegšana;
  • Nerūpēšanās par bērna drošību, uzmanības nepievēršana;
  • Atbalsta nesniegšana bērnam;
  • Pazemošana – ne tikai ar vārdiem, bet arī ar rīcību;
  • Kaunināšana, vainošana, salīdzināšana;
  • Rupju vārdu lietošana bērna klātbūtnē;
  • Alkohola lietošana bērna klātbūtnē, ja nav neviena pieaugušā, kas varētu parūpēties par bērnu;
  • Būšana par liecinieku vecāku strīdiem, kautiņiem.

 

Svarīgi! 

Pat, ja lamāšana, kliegšana un iekaustīšana netiek veltīta bērnam, bet vecāki plūcas un skandalējas savā starpā, būt par liecinieku vecāku kautiņiem un konfliktiem bērnam ir traumējoši. Arī tā ir vardarbība!

 

Es neko nepateicu un bērnam vispār nepieskāros! 

Iedomāsimies situāciju. Vecāks ir lūdzis bērnam sakārtot galdu viņa istabā. Pēc laika bērna istabā ienāk vecāks, paskatās uz bērnu un viņa galdu un, neko nesakot, ar rokas vēzienu visu noslauka nost no galda, jo, pēc vecāka domām, uzdevums nav veikts atbilstoši. Pēc tam vecāks aiziet prom.

Kā šajā situācijā jūtas bērns? Bērns jūtas sabijies, neatkarīgi no tā, vai viņš galdu ir sakārtojis vai ne. Ja bērns ir centies un mēģinājis sakārtot galdu, viņš jūtas arī noniecināts, jo viņa darba augļi netiek respektēti. Papildus bailēm viņš piedzīvo nepārliecinātību pār sevi. 

Kādas ir sekas? Vienas no vardarbības sekām ir vēlākas bērna bailes kļūdīties, zemāka pašapziņa, neticība saviem spēkiem.

 

Atceries!

Bērns tāpēc, ka vecāks ir agresīvs, uz viņu kliedz vai viņam sit, nesāks labi uzvesties. Bērns sāks baidīties, un viņš pat var sākt klausīt, taču jutīsies pamests un nemīlēts.

 

Kā atpazīt, ka varu būt potenciāli vardarbīgs

Balsi reizi pa reizei paceļ teju visi vecāki, tomēr, kā atšķirt to, ka pieaugušajam ir risks kļūt pārlieku agresīvam? Psiholoģe norāda, ka gadījumos, kad vecāks jūt sevi uz vardarbības robežas vai arī tikai mazus vardarbības iedīgļus, ir vērts meklēt palīdzību. “Novērojumi rāda, ka vardarbībai ir tendence pieaugt spēkā un biežumā. Ko tas nozīmē?

Ja es atļaujos vienreiz uzkliegt, tad ar laiku, visticamāk, es sākšu to darīt biežāk, taču tas neuzlabos savstarpējās attiecības. Bērns vēl vairāk norobežosies un darīs pa savam, bet grūtības ar bērna audzināšanu kļūs vēl lielākas. 

Reklāma
Reklāma

Ja kāds tikai kliedz, ar laiku viņš var nesavaldīties un sākt lietot arī fizisku spēku,” stāsta Ivanda Šūpulniece. Ir vērts laikus meklēt speciālistu atbalstu un izprast, kas nenostrādā komunikācijā ar bērnu un ko var darīt citādi.

 

Riski – kas var liecināt par iespējamu vardarbību

  • Potenciāli vecāki var kļūt vardarbīgi ģimenēs, kurās bērnu audzināšanā vecāki saskaras ar grūtībām, kas saistītas ar disciplinēšanu. Tas var būt risks vardarbībai, jo vecākiem ir grūti tikt galā, un dusmas un bezspēcība var izpausties agresivitātē pret bērnu.
  • Vecāku emocionālais izsīkums, kas var būt saistīts ar pieaugušā krīzi ģimenes, darba vai citās jomās. Ir ļoti svarīgi vecākiem rūpēties par savu emocionālo labklājību.
  • Ja vecāki paši ir piedzīvojuši vardarbību no saviem vecākiem. Saskarsmes un audzināšanas modeļus mēs neapzināti pārņemam no saviem vecākiem. Tomēr to var mainīt, iedrošina speciāliste. “Jebkurš vecāks vēlas, lai viņa bērns izaug laimīgs, veiksmīgs un pašpārliecināts – tas kalpo kā labs motivators izmaiņām.

Ja iemācāmies veiksmīgāk risināt konfliktsituācijas un tiekam galā ar problēmsituācijām, esam savaldīgi, saskarsmē nelietojot vardarbību, lielāka iespēja, ka bērns arī neapzināti to iemācīsies, kas paredz, ka bērnam būs nosacīti laimīgāka dzīve, jo bērns netīši, kontaktā ar vecākiem, būs apguvis nepieciešamās veselīgas komunikācijas prasmes,” mainīt savu uzvedību mudina Ivanda Šūpulniece.

 

Pakalpojums “Vardarbīgas uzvedības mazināšana”

Jau kādu laiku ir izstrādāts un pieejams valsts apmaksāts pakalpojums vecākiem vardarbīgas uzvedības mazināšanai. [2] Pakalpojumam var pieteikties jebkurš cilvēks, kurš sevi apzinās kā vardarbīgu vecāku, kā arī tāds vecāks, kurš sajūt sevī, ka viņš tūlīt netiks galā ar bērnu audzināšanu. Tāpat šo pakalpojumu saņem tās ģimenes, kas nonākušas sociālo dienestu redzeslokā. Ir arī gadījumi, kad šo pakalpojumu tiesa nosaka par obligātu.

“Ja es saprotu, ka manī kaut kas briest, un es gribu mainīties, ir vērts apsvērt iespēju saņemt šo pakalpojumu,” mudina Sandra Freimane, “Mācību centrs MKB” vadītāja. Ir vecāki, kas paši pieteikušies uz šo atbalstu, saprotot, ka netiek galā ar savām emocijām vai ķeras pie bērnam nevēlamām audzināšanas metodēm.

 

Par pakalpojumu:

  1. Valsts apmaksāts;
  2. Pieejams visā Latvijā – pakalpojuma izpildītājs nodrošina psihologu komandu visā valstī;
  3. Pieteikties pakalpojumam var pats pieaugušais, negaidot situācijas eskalāciju;
  4. Lai saņemtu pakalpojumu, jādodas uz sociālo dienestu, kur jāuzraksta iesniegums;
  5. Pakalpojums sevī ietver 16 individuālas 45 minūšu garas konsultācijas vai 16 grupu nodarbības (divas stundas garas, grupā darbojas vismaz četri cilvēki). Grupu nodarbībā pakalpojumu sniedz divi speciālisti;
  6. Pakalpojumu iespējams saņemt kā klātienē, tā attālināti.

 

Jautājumi

 

Ja man kauns iet uz sociālo dienestu un pieteikties šim pakalpojumam – ko darīt?

Pieteikšanās pakalpojumam notiek, rakstot iesniegumu sociālajam dienestam, taču tajā nav jānorāda sīki paskaidrojumi. Ja nav vēlēšanās doties uz sociālo dienestu, ir variants individuāli uzmeklēt pakalpojuma sniedzējus un saņemt šo pakalpojumu par saviem līdzekļiem.

 

Vai sociālais dienests pārbaudīs, ka man šis pakalpojums tiešām nepieciešams?

Ministru kabineta noteikumi Nr. 790 nosaka: viens no punktiem, lai saņemtu šo pakalpojumu, ir tas, ka cilvēks pats jūt nepieciešamību saņemt šo pakalpojumu. Nekādām pārbaudēm, lai saņemtu pakalpojumu, nevajadzētu būt. Cilvēks uz sociālo dienestu var doties jau ar gatavu iesniegumu, kurā lūdz piešķirt sev šo pakalpojumu. “Valsts apmaksāti pakalpojumi un atbalsts vecākiem ir, tikai jautājums, vai cilvēki tos izmanto,” norāda Sandra Freimane un turpina, “Rīgā, iespējams, ir kūtrāka šī pakalpojuma saņemšana, jo ironiskā kārtā Rīgā vardarbības nav. Protams, ka vardarbība ir, tikai cilvēki nav gatavi to atzīt.”

 

Cik ilgi var nākties gaidīt, lai saņemtu šo pakalpojumu?

Rindas no pakalpojuma sniedzēja puses nav garas, vienīgais jautājums – cik ilgs laiks paies, līdz sociālais dienests pieņems lēmumu.

 

Vai pakalpojumu varu saņemt citā novadā?

Doties pieteikties pakalpojumam un to saņemt var arī citā novadā, ne tieši savā dzīvesvietā.

 

Kā mainās tie vecāki, kas saņem šo pakalpojumu

Nav noslēpums, ka ir daļa sabiedrības, kas ir gana skeptiski noskaņota pret psiholoģisko atbalstu un to, ko tas var sniegt. To atzīst arī Ivanda Šūpulniece – daudzi redzeslokā nonākušie vecāki sākumā bijuši skeptiski par šī konsultāciju kursa efektivitāti. “Pirmās un pašas svarīgākās pārmaiņas, kas notiek ar šiem vecākiem, – viņi vispirms atzīst, saprot un redz, ka viņi pret saviem bērniem ir bijuši vardarbīgi. Otrkārt, viņi iegūst zināšanas, kas ir un kas nav vardarbība. Treškārt, viņi saprot, kā var citādi rīkoties un ko darīt situācijās, kad viņi iepriekš ir rīkojušies vardarbīgi,” stāsta psihoterapijas speciāliste.

Parasti pretestība pret šo kursu saplok ātri, jo vecāki saņem gan atbalstu, gan iedrošinājumu, kā arī apliecinājumu tam, ka viņš var būt labs vecāks savam bērnam.

Saņemot atbalstu un iedrošinājumu, cilvēki mainās, mācās tikt galā ar savām emocijām, atpazīt savas emocijas un situācijas, kad tās kļūst kritiskas.

 

Ko palīdz šis kurss?

  1. Definēt, kas ir vardarbība;
  2. Pieņemt, ka vardarbība nav akceptējama un ka tā ir kaitējoša arī bērnam;
  3. Izvēlēties nebūt vardarbīgam savās izpausmēs;
  4. Strādāt ar savām emocijām un “pieslēgt galvu” situācijām, kurās ir risks vardarbībai;
  5. Māca rīkoties citādi, kā nomierināties pašam un kā pēc tam nomierināt bērnu;
  6. Rezultātā nepiedzīvot vardarbības negatīvās sekas savā un savu bērnu dzīvē.

 

Atsauces
   1. Bērni Latvijā. Statistisko datu krājums. Pieejams: https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2021-08/Nr_06_Berni_Latvija_2021_%2821_00%29_LV_EN_0.pdf
   2. Sociālās rehabilitācijas pakalpojums vardarbīgas uzvedības mazināšanai. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/3-socialas-rehabilitacijas-pakalpojums-vardarbigas-uzvedibas-mazinasanai-pakalpojums-vardarbibu-veikusiem-cilvekiem

Saistītie raksti