Labās dusmas jeb kādēļ ir ļoti svarīgi iemācīt bērnam dusmoties

Bieži vien vecāki, atnākot pie psihologa uz konsultāciju, sūdzās par bērna dusmām. Bērns ir nepaklausīgs, agresīvs ne vien vārdos, bet arī uzvedībā, viņš spītējas un ir stūrgalvīgs.

FOTO: Shutterstock.com

Maziem bērniem dusmas var parādīties situācijās, kad viņi vēlas nodemonstrēt savu neatkarību un patstāvību, kad jūtas noguruši vai izjūt bailes un diskomfortu.

Bieži vien arī psihoterapijas laikā, “paklausīgs” bērns paliek agresīvāks un uzskatāmi sāk paust savu neapmierinātību un dusmas, kuras agrāk nebija iespējams izrādīt un apzināt.


Dusmas nav ne labas, ne sliktas

Ļoti daudzi vecāki uzskata, ka bērnu dusmas ir sliktas, ka tās ir izskaužamas un no tām noteikti jātiek vaļā. Taču dusmas par sevi nav nedz labas, nedz sliktas un to tieša, atklāta un godīga izpausme un vēl labāk - runāšana par tām, ir veselīgas personības pazīme. Dusmas, neapmierinātība, aizkaitinājums ir signāli tam, ka kaut kas nav īsti kārtībā, ka tiek izjusts apdraudējums, bezpalīdzība, netaisnība, bailes, ka no kaut kā svarīga ir jāatsakās, kaut ko tik svarīgu draud atņemt. Bērni tā reaģē uz konfliktiem, uz pārlieku lielu kontroli vai prasībām.

 

Par pašu neveselīgāko un postošāko dusmu paušanas veidu psihologi, psihoterapeiti un ārsti min pasīvi agresīvo uzvedību – tā ir dusmu “norīšana”, to ignorēšana, aizliegums sev dusmoties.

 


Maziem bērniem dusmas var parādīties situācijās, kad viņi vēlas nodemonstrēt savu neatkarību un patstāvību, kad jūtas noguruši vai izjūt bailes un diskomfortu.
 


Palīdz nosargāt robežas un savas tiesības

Dusmas – dabiska aizsargreakcija uz kāda veida ierobežojumiem un apdraudējumiem, tās mobilizē enerģiju, dod spēku aizstāvēt sevi kā personību, aizstāvēt un nosargāt sev svarīgas tiesības, intereses, robežas un vajadzības. Tādā veidā dusmas pilda ļoti svarīgu un vajadzīgu funkciju katra cilvēka dzīvē. Bērni, kuri prot un var izrādīt savas dusmas ir daudz veselāki par tiem bērniem, kuriem ir grūtības tās izpaust.
 


Dažādi dusmu izpaušanas veidi

Katrā vecuma posmā ir savi dusmu paušanas veidi un, bērnam augot, ir arī jāmāca veselīgi dusmu apvaldīšnas paņēmieni un ir jāmāca, kā ir vislabāk paust savu neapmierinātību, nevis to ignorēt vai izskaust. Vecākiem bērnam ir jādod nosacīta “telpa” un jāļauj bērnam dusmoties un paust savu neapmierinātību. Ir ļoti svarīgi vecākiem izturēt bērna dusmas, pieņemt tās un kopīgi par tām runāt.
 


Jo mazāks bērns, jo primitīvākas būs viņu dusmu izpausme.

  • Piemēram, pavisam mazs bērns var dusmoties raudot, kliedzot.
  • Divgadīgs bērns var dusmas izrādīt ar kādu darbību - mest vai lauzt rotļlietu, iesist, iekost.
  • Trīsgadnieks jau var dusmas paust vārdos, var pateikt “nē!”, “neiešu”, “nedarīšu”, “negribu”.
  • Pirmsskolas vecuma bērns būs jau “iemācījies” dusmas paust ar apsaukāšanos, dusmu izgāšanu uz otru.
     


Spēcīgs dusmu izvirdums jeb dusmu lēkmes no 1 līdz 4  gadu vecumam ir normāla un šim vecuma posmam atbilstoša uzvedība.


Pieaugot, bērns ir pakāpeniski jāiemāca tikt galā ar spēcīgām emocijām un spēt izmantot dažādus dusmu izpausmju veidus un to apvaldīšanas paņēmienus. Tāpat bērni pakāpeniski iemācās veidot attiecības un komunikāciju ar citiem, pakāpeniski iemācās, kā reaģēt un risināt konfliktsituācijas.


Lielu lomu šādu prasmju veidošanā ir vecāku piemēram – no vecākiem bērni mācās, kā var paust dusmas, kā var veidot saskarsmi un kā risināt domstarpības. Un ir tikai dabiski, ka kādu reizi arī pieaugušais var būt kārtīgi dusmīgs. Jautājums ir tikai, kā šīs dusmas tiek izpaustas un, vai šīs dusmas nenodara pāri sev vai otram.

 


Bērni kopē pieaugušos. Domājiet, kā uzvedaties

Bērni kopē tos uzvedību modeļus, ar kuriem saskaras savā sociālajā vidē – mājās, bērnu dārzā, skolā, bērnu laukumā, skatoties multfilmas, filmas. Vecāku piemērs ir pirmais, ko pārņem savā uzvedībā bērns.

Ja ģimenē ir ierasts, ka tēvs saskarsmē ir rupjš, agresīvs un māte savā uzvedībā ir skaļa, bērns arī pārņems šāda veida uzvedību, jo cita veida pieredzes viņam vienkārši nav bijis. Ja kāds no vecākiem savu neapmierinātību izrāda ar demostratīvu klusēšanu un ignorēšanu, arī bērns pārņems šādu uzvedības modeli.


Klusā dusmošanās - pati sliktākā

Runājot par dusmu izpausmes veidiem, kā pašu neveselīgāko un postošāko dusmu paušanas veidu psihologi, psihoterapeiti un ārsti min pasīvi agresīvo uzvedību – tā ir dusmu “norīšana”, to ignorēšana, aizliegums sev dusmoties. Ar pasīvu it kā dusmu neesamību, agri vai vēlu tās “dos par sevi ziņu” citā veidā. Bērni ar pasīvi agresīvo uzvedību var it kā kaut ko piepeši “aizmirst”, var demonstrēt spītību un stūrgalvību, var kaut ko vilcināt izdarīt, var pretoties vai sabotēt.

Mazi bērni, kuriem vecāki aizliedz dusmoties, var slapināt bikses, lai gan jau bija apgūta podiņa lietošana. Lielāki bērni sāk protestēt ar sliktām atzīmēm, morāles un uzvedības normu pārkāpšanu. Vecāku pārmērīga emocionāla reakcija vai neiecietība pret bērnu dusmām var radīt bērnam neapzinātu vēlmi atriebties, spītēt vecākiem. Par postošu uzvedību varam runāt tāpēc, ka šāda veida rīcība kļūst neapzināta un bērnam jau nekontrolējama. Dusmas tiek izstumtas zemapziņā.


Kad "labs" nav labs

Reklāma
Reklāma

Jau sarežģītākos gadījumos nespēja paust un izrādīt savas jūtas, vecāku “iemācīta” uzvedība būt labam un paust tikai pozitīvas emocijas, var radīt psihosomatiskas dabas traucējumus, tādus kā, galvassāpes, čūlas, ādas iekaisumus. Aizliegums sev dusmoties var izraisīt neapzinātu agresiju uz sevi jeb tā saucamo autoagresiju.


Bērni, kuriem ir autoagresīva uzvedība, var sevi neapzināti “vainot” un “sodīt” – mazi bērni nodara sev sāpes, piemēram, sitot galvu pret sienu vai raujot ārā sev matus, bērni var neapzināti vai arī pusaudžu vecumā apzināti sevi savainot un nodarīt miesas bojājumus. Autoagresija ir viens no destruktīvākajiem veidiem, jo tā var kļūt par iemeslu depresijai un pašnāvības mēģinājumiem.

 

Amerikāņu ārsts, psihiatrs Dr. Ross Kempbels sarindojis dusmu izpausmes veidus sākot ar primitīvākajiem un negatīvākajiem veidiem līdz veselīgākajiem un pozitīvākiem.
 


Kā visnegatīvākos un destruktīvākos dusmu izpausmju veidus autors min:

  • Pasīvi agresīva uzvedība.
  • Autoagresija.
  • Fiziska vardarbība.
  • Priekšmetu laušana, mešana.
  • Emocionāli destruktīva izturēšanās.
  • Lamas, apsaukāšanās.


Lielākoties negatīvi, bet ne tik destruktīvi dusmu izpausmes veidi:

  • Dusmu izgāšana uz citiem.
  • Ar dusmu cēloni nesaistītas sūdzības un neapmierinātība.
  • Nepatīkama un skaļa uzvedība.


Pozitīvi dusmu izpausmes veidi:

  • Loģiska un konstruktīva domāšana.
  • Neapmierinātības cēloņu meklēšana.
  • Risinājumu meklēšana.
  • Saprotoša, labvēlīga izturēšanās.


Bez jau pieminētajām pasīvi agresīvajām dusmām un autoagresijas, par dusmu izpausmes neveselīgu izpausmi var liecināt arī pārlieku agresīva un impulsīva bērna uzvedība, kad bērns nodara kaitējumu un sāpes otram. Bērns savu agresivitāti pauž kaujoties, vārdiski un fiziski aizskarot citus. Ja šāda uzvedība kļūst bieža, vecākiem sevišķi būtu tam jāpievērš uzmanība vai jāmeklē speciālista palīdzība, lai varētu kopīgi izprast bērna uzvedības cēloņus un palīdzētu bērnam.

Pasīvi agresīva, izteikti agresīva, impulsīva bērna uzvedība un autoagresija jau liecinās par uzvedības problēmām un psihoemocionālajiem traucējumiem. Neveselīga un neadekvāta dusmu izpausme liecinās par ievainotu bērna dvēseli, kura sauc pēc palīdzības. Šādi bērni būs ar pazeminātu pašvērtējumu, bieži vien ar zemu sakarsmes prasmju līmeni, bez draugiem, atstumti un vientuļi.
 

Izplatītākie dusmu cēloņi saistīti ar vecāku attieksmi

Neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka katrs otrais bērnu agresijas gadījums ir saistīts ar vecāku attieksmi pret bērnu. Pārāk liela uzmanība un kontrole, tāpat kā nepietiekama vecāku uzmanība, vecāku laika trūkums, aizņemtība un nevērīga attieksme un nevēlēšanās izprast un iedziļināties bērna problēmās, jūtās, vajadzībās un interesēs, bērnā rada protestu, bailes un beigu beigās arī agresīvu uzvedību. Vecāku vardarbība ģimenē, pastāvīgi strīdi un konflikti, autoritāra audzināšana būs par iemeslu tam, ka arī bērns, augot tādos apstākļos, “iemācīsies” būt vardarbīgs un agresīvs, “iemācīsies”, ka tikai ar šāda veida paņēmieniem var piespiest otru darīt to, ko tu vēlies un kas tev ir vajadzīgs.
 

Lai nonāktu līdz pozitīvam dusmu izpausmes veidam, pirmais, kas ir jāizdara, ir  jāapzinās savas emocijas un ir sev jāpasaka “Es esmu dusmīgs!” Un bērnam jāiziet un jāiemācās dažādi dusmu izpausmju un pārvarēšanas veidi, lai bērns un jau vēlāk pieaugušais mācētu pareizi izteikt savas dusmas vārdos, nevis uzvedībā, un pie tam konstruktīvā veidā, nekaitējot sev vai otram.
 

Ja cilvēks spēj brīvi un godīgi runāt par savām dusmām, runāt par to, kas tieši ir aizskāris, radījis aizvainijumu vai apdraudējuma sajūtu, runāt par cēloņiem, kas radījuši neapmierinātību un dod iespēju arī izteikties otram, viņš iegūst iespēju labāk saprast gan sevi, gan otru un tādā veidā nostiprināt savstarpējās attiecības un nevis tās vājināt vai sagraut. Komunikācija starp diviem cilvēkiem tiek sagrauta ar vārdisku agresiju, jo cilvēks, kurš ir sadusmots, vēlas par katru cenu “uzvarēt” oponentu. Taču krīzes un nesaskaņas var būt kā virzītājspēks personības tālākajai attīstībai un labākai sevis un otra izpratnei un iepazīšanai. Pārdzīvojums un dusmas var būt kā pozitīvs veids tajos gadījumos, kad cilvēks spēj, nepielietojot agresivitāti, savas jūtas un emocijas apzināt un izprast.
 

Mg.psych. Ilva Dandzberga, smilšu spēles terapijas metodes praktizētāja,
psihonalītiskā psihoterapeite apmācībā

 

Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību