Agita Zariņa-Stūre: Mazas valsts mazā virtuvē esam pazaudējuši izglītības mērķi

“Šobrīd izglītības nozare izskatās šādi: mammai par bērnu audzināšanu ir viens viedoklis, bet tētim otrs,” sarunā ar “Mammamuntetiem.lv” par problēmām izglītības nozarē teic Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja, skolotāja Agita Zariņa-Stūre. Kāpēc grūtības ir iesīkstējušas, un kā jāmainās sabiedrības, tostarp skolotāju, pašvaldības un arī vecāku, domai, lai izglītībā pārmaiņas notiktu straujāk?
Manā skatījumā skolotāja profesija ir skaistākā pasaulē. Tev ir iespēja būt klāt brīdī, kad tas zieds aug, un tu vari palīdzēt viņam atplaukt, par skolotāja darbu saka Agita Zariņa-Stūre, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja.

FOTO: Artūrs Ķipsts

"Manā skatījumā skolotāja profesija ir skaistākā pasaulē. Tev ir iespēja būt klāt brīdī, kad tas zieds aug, un tu vari palīdzēt viņam atplaukt," par skolotāja darbu saka Agita Zariņa-Stūre, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ir viena no tām, kuru vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” apmeklē visbiežāk. Izglītībā notiek pārmaiņas – skolu tīkla reforma, vērtēšanas pieejas pilnveidošana, risinājumu meklēšana vardarbības mazināšanai skolu vidē u. c. –, un vecāku balsij šajā procesā ir jābūt klātesošai. Tieši tāpēc uz sarunu aicinājām komisijas vadītāju, deputāti Agitu Zariņu-Stūri, kas pati pēc profesijas ir skolotāja un vairāk nekā 20 gadus ir strādājusi Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas vadības komandā.

 

Izglītība vienmēr ir bijusi karsts diskusiju objekts, taču šobrīd tas tāds ir jo īpaši – gan medijos, gan sabiedrībā, gan skolotāju un pat skolēnu vidū. Kādas ir jūsu pārdomas par notiekošajām diskusijām saistībā ar pārmaiņām izglītībā? 
Tieši pie šīm pārmaiņām visvairāk esmu domājusi par sabiedrību kā tādu – kādi mēs esam, kāda ir mūsu domāšana. Tas, ka cilvēks pēc noklusējuma ļoti smagnēji reaģē uz pārmaiņām, ir skaidrs. Taču, šķiet, sabiedrība nesaredz mērķi, uz kuru izglītības nozarē ejam – mēs gribam bērniem labāku izglītību. Tik lielā, daudzu nepadarītu darbu, iesīkstējušā nozarē, kāda ir izglītības nozare, mērķa sasniegšana nāk ļoti, ļoti smagi. Iespējams, tāpēc to ir grūti saskatīt, un iespējams, mēs neesam devuši precīzu komunikāciju, kāds ir šis mērķis. Mēs sakām: bērniem kvalitatīvāka izglītība. Bet varbūt cilvēks vai ģimene nesaskata, kas aiz tā ir – kādi nosacījumi veido iespēju iegūt kvalitatīvu izglītību un kas ir kvalitatīva izglītība.

 

Man šķiet, publiskajā telpā izglītībā ir pietrūcis – ne tikai tagad, bet vispār – labu praktisku piemēru. Piemēram, ka eksaktās zīnības var mācīt šādi; ka labam mācību procesam vajag šādu klases telpu; lai izveidotos laba sadarbība ar vecākiem, var darīt šādi. Iespējams, tāpēc sabiedrība šim mērķim īsti nenotic. Rezultātā mēs esam kā nostājušies divās frontēs – jūs gribat kaut ko mainīt? Nē, mēs negribam iet jums līdzi. Mazas valsts mazā virtuvē esam pazaudējuši mērķi, kādēļ mēs šobrīd veicam pārmaiņas izglītībā.

 

Ar skolotāju un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāju Agitu Zariņu-Stūri sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa

 

Par izglītību daudz runā, bet ir sajūta, ka netiek domāts, kādēļ vispār tā ir nepieciešama – ko mūsdienās cilvēks var sasniegt ar labu izglītību. 
Noteikti! Pieaugušais dzīvo savā darba pasaulē – ir savs darbiņš, un viņš to dara. Un laikam šādā situācijā ir grūti noticēt, ka pasaule tiešām ir ārkārtīgi augstā konkurentspējā. Turklāt, lai Latvija attīstītos, ekonomiku vajag aktīvāku un izaugsmes spejīgāku. Bet to var izdarīt tikai augsti kvalificēti cilvēki, kurus mēs gaidām no šodienas skolas vides! 


Komisijā, izskatot dažādus jautājumus, redzu, kādu milzīgu ieguldījumu valsts veic zemi izglītotos cilvēkos, lai viņus sasniegtu un dabūtu vismaz kaut kādā darba tirgū! Daudz lētāk ir sakārtot izglītības sistēmu un nepazaudēt bērnu pēc devītās klases absolvēšanas. 
Šķiet, cilvēkiem ir tāda sajūta: gan jau bērns izmācīsies un dabūs kaut kādu darbu, jo es pats arī dabūju. Taču, ja cilvēkam ir zemas prasmes vai zināšanas, viņš nekad nebūs augsti atalgots.

 

Vecāks nepadomā soli uz priekšu... Lai gan pasaulē un darba tirgū šobrīd pārmaiņas ir straujas un ievērojamas – piemēram, tās uzskatāmi parādīja kovids –, tagad ienāk mākslīgais intelekts. 
Pasaule ir kļuvusi saspringtāka. Laikam liekas: uz mani šis neattiecas. 
Vairāki uzņēmumi uz mums vienkārši kliedz – nozare, dodiet mums labus inženierus! Mēs esam gatavi maksāt lielas algas, bet mums nav, ko pieņemt darbā!
Arvien neskaidrāks paliek devums, ko mēs bērnam varam sniegt. Zināšanas varam izmērīt – ar eksāmeniem, pārbaudes darbiem. Taču šobrīd ir stāsts par prasmēm, kuras pilnībā nevar izmērīt, bet kuras tiek prasītas pilnā spektrā. Tādu spektru ir grūti iedot bērnam, kurš mācās klasē ar trīs vai pieciem skolēniem. Latvijā šobrīd ir tādas skolas. Es nesaku, ka tāda skola ir laba vai slikta, taču ir jādomā, ko mēs bērniem varam iedot labāk.

 

Jūs iepriekš bijāt izglītības nozarē, savukārt šobrīd politikas veidotāju pusē un ar lielu ietekmi; vai varat izvirzīt trīs kliedzošākās problēmas izglītības nozarē, ko jūs šobrīd saskatāt kā steidzami risināmas? 
Numur viens ir pedagogs un atbalsta līdzekļi pedagogam. Pedagogs ir tiešais kvalitātes nesējs, nodrošinātājs izglītības iestādē un savā stundā, kuru viņš vada un kurā kontaktējas ar bērniem. Pedagoga profesijā ir jāmācās visu mūžu, tāpēc ir būtiska kvalitatīva profesionālā pilnveide. Pedagogi uz mācīšanos gan ir ļoti aktīvi, taču tas, kur veicas grūtāk, – iemācīto lietu ieviešana dzīvē. Skolotāji apmeklē daudzus seminārus un kursus, bet smaga ir šo iegūto zināšanu pārnese realitātē, ikdienas darba dzīvē. Tāpat problēma ir atbalsts pedagogiem – metodiskais, didaktiskais, profesionālais atbalsts; jautājumi par slodzi, atalgojumu, jauniem kadriem nozarē. 


Otrā ir skolas vadības loma. Pieredze rāda, ka no skolas vadības ir atkarīgs skolas uzņemtais kurss. Komunikācija ar vecākiem, pedagogu atbalstīšana, domas par skolēnu. 
 

Trešais, kas gaismā ir izpeldējis līdz ar skolu reformu, ir pašvaldību atbildība. Reformas parāda lielu problēmu sabiedrībā – pašvaldības spēju vai nespēju komuncēt ar saviem iedzīvotājiem. Izrunāšanās, ceļa meklēšana, skaidrošana, piemēram, kura skola būs vai kurai skolai mainīsies izglītības pakāpe, kāpēc tas vajadzīgs un tā tālāk. Tā ir komunikācija ar saviem iedzīvotājiem! 

Ir novadi, kas savas izglītības sistēmu ir sakārtojuši klusiņām – jo ir bijuši saziņā ar saviem iedzīvotājiem un mērķtiecīgi ir gājuši uz priekšu. 

Nedrīkst iedzīvotājiem vienkārši pateikt: mēs tā darīsim, jo tā grib Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Iedzīvotāji tic savas pašvaldības galvenajiem cilvēkiem. Pašvaldībai ir jāuzņemas atbildība par saviem iedzīvotājiem, tostarp par to, kādu izglītību iegūs novada bērni. Jā, vārdos ikviens saka: mums ir svarīga izglītība, mums ir svarīgi bērni. Bet kādi ir darbi? 


Šobrīd izglītības nozare izskatās šādi: mammai par bērnu audzināšanu ir viens viedoklis, tētim otrs un omei – trešais. Viens šajā piemērā ir pašvaldība, otrs – valsts, trešais – vēl kāds. Skumji. Jo mūsu valsts taču nav tik liela!

 

Reklāma
Reklāma

 

Fundamentāla nesaprašana vai nesakritība tajā, ko mēs definējam par labu izglītību mūsu bērnam?
Definēt teorētiski mēs spējam. Bet, man šķiet, cauri visam vijas attieksme: lai tie citi dara, bet ne mēs. Vai arī nenoticēšana. Vai arī… jā, varbūt tā tomēr ir neizpratne. 
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki, kuri grib saglabāt klasi ar trīs vai pieciem bērniem, grib bērniem dot visu to labāko. Runa, šķiet, tiešām ir par dažādo izpratni.  

 

Cilvēki baidās no pārmaiņām, kā jūs iepriekš teicāt. Jo kā gan tas būs – turpmāk mācīt klasei, kurā ir 20 vai pat 30 bērni, nevis trīs vai pieci. 
Jā, un tad tiek meklēti dažādi argumenti. Piemēram, viens no argumentiem, kas bieži tiek minēts, – bērniem būs tālu jābrauc. Tajā pašā laikā, kad runā ar konkrēto skolu, kas min šādu argumentu, atklājas, ka jau tagad daļa bērnu brauc.

 

Ko jūs, esot šajā amatā, izglītības nozarē noteikti gribētu paveikt? Kaut vai mazu lietu sakārtot. 
Mans primārais fokuss vismaz šobrīd ir: saprast, kurus jautājumus izglītības iestādēm esam uztaisījuši pārāk smagnējus. Tik smagnējus, ka tas pat traucē pamatdarba veikšanai – skolēnu izglītošanai. Man gribas sakārtot šo sadaļu – ja mēs kaut ko Rīgā, Saeimā, izdomājam, tad kā tas izskatīsies praktiskajā dzīvē? Vai mēs neuzliekam par daudz birokrātijas, neviešam neuzticību skolotājiem, skolai? Piemēram, izdomājam, ka būs jauns eksāmens. Bet kā tas ieguļas kopējā izglītības procesā?

 

Viens no darba kārtības jautājumiem mums tieši ir eksāmeni – Eiropā mēs esam pirmajā vietā pēc eksāmenu skaita, mums ir padsmit eksāmenu, kas skolēnam izglītības posmā jākārto. Vai tas ir efektīvi, vai ar eksāmenos iegūtajiem datiem mēs kaut ko tālāk iesākam? Jārēķinās, ka eksāmenu periodā visai skolai divus mēnešus ir paralizēts mācību process.

 

Latvija tiešām Eiropā ir pirmajā vietā pēc eksāmenu skaita? 
Jā. Ir daudzas valstis, piemēram, Skandināvijas valstis, kurās vispār nav eksāmenu, bet tā sauktie monitoringa darbi. Ar monitoringa darbu valsts mēra, kā ieviestais izglītības saturs ir realizējies dzīvē, un pēc rezultātiem saprot, kā rīkoties tālāk. Turpretī mēs esam maršējuši uz lielu eksāmenu skaitu, un tam nāk līdzi daudzas blaknes. Piemēram, skolotāji saka: ja man galā nebūs eksāmena, bērni nemācīsies! Izglītības sistēma ir veidota, mērķējot uz eksāmenu. Nevis uz dzīvi, bet uz eksāmenu! Tev šo vajadzēs eksāmenā, mācies! Eksāmens ir kā burkāns vai pātaga, tā tam nevajadzētu būt.

 

 

Tāpat vidusskolā ir ielikti daudzi padziļinātā kursa eksāmeni ar ideju, ka tas būs svarīgi augstskolām. Šobrīd augstskolas saka: mums to nevajag. Taču eksāmeni ir palikuši. Un tiem mēs tērējam milzu resursus – ne tikai finansiālos, bet arī cilvēkresursus katrā izglītības iestādē. Šādas lietas ir vairākas, un tās šo izglītības nozari ir izveidojušas smagnēju, turklāt ar savstarpēju neuzticēšanos.
 

Sabiedriskajā telpā ir pieklusis jautājums par mobingu skolās un ko ar to skolās darīt, tomēr tas joprojām ir aktuāls.
Mans prāts saka: mobings ir pieaugušo, nevis bērna pasaule. Bērns reaģē tā, kā viņš tajā brīdī prot. To var redzēt, sakomplektējot jaunu klases kolektīvu – pusgads aiziet, kamēr notiek cīniņš par savu vietu zem saules. Kāds ar elkoņiem, kāds ar vārdiem, kāds ar nolīšanu stūrītī. Šeit ir vajadzīgs skolotājs, kas bērnus, klases kolektīvu, vada, virza, savieno, saliedē. Lai visiem bērniem būtu labāk. Kā mēs, pieaugušie, reaģējam uz notiekošo? Vai vienmēr reaģējam? Piemēram, starpbrīdī ir noticis konflikts. Vai, sākoties stundai, reaģējam uz to vai izliekamies, ka nekas nav noticis? 
 

Ir daudzi iemesli, kāpēc šāda attieksme ir izveidojusies, piemēram, skolotājs ir pārāk uztraucies par to, lai pagūtu iziet cauri mācību vielai, jo eksāmenā taču šito var prasīt! Aizmirstot cilvēcīgas sarunas, aizmirstot pašu pamatu – attiecības. 

 

Es teiktu, ka mobings skolās nav stāsts par bērniem, bet gan par pieaugušajiem. Bērni ir tikai mūsu spogulis, kā mums sabiedrībā šobrīd klājas.

Varu jūsu teiktajam tikai pievienoties. Ir sajūta, ka visā šajā izglītības nozares problēmu jūklī ir aizmirsts, ka bērns var labi mācīties un sadarboties, ja viņš ar savas klases audzinātāju ir izveidojis draudzību, ja klasē ir savstarpēja draudzība, cieņa, ja bērns klasē jūtas droši, ka viņš šeit ir piederīgs, mīlēts, gaidīts. Tādas it kā elementāras lietas.  
Kad strādāju skolā, tāda arī bija mana filozofija – veidot vidi maksimāli uzticamu un drošu. Ka tā ir mūsu skolas pamats. Jo esmu pārliecināta, ka bērnam būs pilnīgi cita motivācija mācīties, ja viņam gribēsies iet uz skolu. Ja viņam skolā darīs pāri un apcels, tad kāda var būt motivācija? Šādā situācijā bērns no rīta teiks, ka viņam sāp vēders, sāp galva, – meklēs iemeslu, lai neietu uz skolu. Tāpēc izglītības iestādes pamatu pamats ir vide un attiecības.

 

Kamēr tas nav noticis, nevar cerēt uz labiem rezultātiem.
Tas viss iet ķēdītē. Tāpēc izglītības nozares jautājumus ir tik grūti risināt – viss ir kopā savīts diedziņos, ka, paraujot vienu, tas var ietekmēt nākamo.

 

Cik gadu jūs bijāt direktore? 
Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā 11 gadus biju direktora vietniece un 16 gadus direktore. Administratīvajā darbā esmu strādājusi ļoti daudz un priecājos, ka izdevās ielikt skolas pamatu – vidi. Visiem, kam ir darīšana ar mūsu skolu, uzreiz atzīmē, ka tur ir īpaša atmosfēra. Mēs uz to gājām mērķtiecīgi – tas nebija viegli, arī uzturēt nav viegli.

 

Vai jums negribas atpakaļ uz skolu?
Emocionāli gribas. Šeit, strādājot Saeimā, man visvairāk pietrūkst kontakta ar skolēniem. Tā ir tik iedvesmojoša pasaule! Tāda mūžīgā jaunība, kas, lai gan krunkas ir, neļauj sirdī novecot. Bet sev esmu pateikusi: ja man ir dota šī platforma, tad pa šiem četriem gadiem Saeimā skolas labā man šeit ir kas izdarāms.

Manā skatījumā skolotāja profesija ir skaistākā pasaulē. Tev ir iespēja būt klāt brīdī, kad tas zieds aug, un tu vari palīdzēt viņam atplaukt. Nu kuram vēl ir tāda iespēja! 

Tā ir tik skaista un forša profesija, ar tik ātru atgriezenisko saiti! Saeimā tu dari, dari, dari un trūkst mazās uzvaras. Bet no bērniem tu to iegūsti 40 minūšu laikā. Tāpēc man gribētos, lai atbildīgie cilvēki, kas mēs esam pie nozares stūrēšanas, kopīgi iet uz to, lai šī profesija ir skaista, nevis visu laiku meklētu, kas tajā nav labi.

 

Tomēr es redzu, ka veidojas jauns strāvojums – gados jauni cilvēki, kas mērķtiecīgi sāk izvēlēties doties strādāt skolā.
Jā, tā ir. Tā ir zināma inteliģence – gatavība nākamajai paaudzei iedot no sevis, dot savu devumu izglītībai. Kā skolotājs, kā MOT treneris vai iet uz skolu vienkārši pastāstīt par savu profesiju. 

Saistītie raksti