"Viņš man ir VISS!" Sarkanais karodziņš, kas ziņo - attiecības nav veselīgas

Fragments no psiholoģes - psihoterapeites Natālija Breitberga bloga. 

Anna (vārds ir mainīts), 31 gads. Jauna, pievilcīga sieviete ar augstāko izglītību. Veiksmīga savā profesionālajā darbībā, nodrošināta un finansiāli neatkarīga. Neprecējusies. 

Viņa stāsta: „Man hroniski neveicas mīlestībā. Es pat nesaprotu, kāpēc. Pēc rakstura esmu mierīga, pacietīga. Esmu komunikabla, jautra, varu iedzīvoties jebkurā kompānijā, patīk dejot, aktīvi sportoju. Rūpējos par savu augumu. Patīku vīriešiem. Man vīrieši arī patīk – nopietni, solīdi, gudri un temperamentīgi. Pavisam nesen man beidzās attiecības ar kārtējo vīrieti. Satikāmies mēs tikai kādus četrus mēnešus (apmēram tik pat ilgi ilgst visas manas attiecības ar vīriešiem). Sākumā viss bija ļoti labi. Viņš man izrādīja aktīvu interesi un man viņš arī patika. Pat nepamanīju, kā notika tas, ka priekš manis viņš kļuva vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Es ieciklējos uz viņa. Pārāk bieži viņam zvanīju. Es pat neslēpu, ka viņš priekš manis ir VISS! Es uzņēmos visas viņa lietas, biju pārņemta ar viņa problēmām. Es neko nepārmetu, kad viņš sāka pievērst man arvien mazāk uzmanības. Vakaros es ar grūtībām varēju noturēties, lai nepiezvanītu viņam. Es sēdēju un truli gaidīju, kad viņš piezvanīs. Domāju, ka viņš saprata, kādā stāvoklī es esmu, un pavisam pārstāja zvanīt. Mēs izšķīrāmies”.
 

Annai bija vairākas attiecības ar vīriešiem, kuras noritēja pēc līdzīga scenārija. Sākumā viņi patīk viens otram apmēram vienādā mērā. Tad Anna pēkšņi nonāk pie atklāsmes: „Tas ir VIŅŠ!”. Viņa neko nevar padarīt ar sevi, viņa ir tā kā apmāta ar viņu. Savas intereses, savas lietas un pat savas draudzenes tiek atstātas novārtā. Viņa domā tikai par savu vīrieti un ne par ko citu. Viņas mīlestība atgādina apsēstību, atkarību. Ar savu uzmanību viņa smacē vīrieti. Viņš nevar brīvi ieelpot, viņam vairs nav psiholoģiskās telpas savai dzīvei un viņš aiziet.

 Savas intereses, savas lietas un pat savas draudzenes tiek atstātas novārtā. Viņa domā tikai par savu vīrieti un ne par ko citu.

Vai Annas stāvoklis neatgādina jums atkarību no alkohola? Eiforija un depresija. Kāpums un kritums. Nekontrolējama vajadzība pēc mīlestības kā nekontrolējama vajadzība pēc alkohola. Ir pat tāds termins „mīloholisms” pēc analoģijas ar alkoholismu.

Mīlestības atkarības gadījumā attiecības ar vīriešiem aizņem pārāk lielu vietu sievietes dzīvē (tas pats bieži notiek arī vīriešiem attiecībā uz sievietēm), izstumjot ārā, devalvējot visu pārējo. Ja vīrietis piezvanīs, Anna atcels jebkuru citu tikšanos, iesāktos darbus, lai tikai būtu kopā ar savu iemīļoto vīrieti. Ja pēkšņi viņš nevarēs ar viņu tikties, viņa sāpīgi to pārdzīvos. Faktiski visu laiku viņa domā tikai par šīm attiecībām.

Sievietes, kas cieš no mīlestības atkarības, dzīve – tas ir nemitīgs un nogurdinošs vīrieša, kurš viņai „dos visu”, meklējums. Viņa cer, ka viņš pilnīgi mainīs viņas dzīvi, kaut gan reizēm nekādas izmaiņas nemaz nav nepieciešamas.
 

Jebkurās attiecībās katram dalībniekam jānoiet sava puse ceļa pretī otram. „Mīloholiķes” noskrien visu distanci – gan par sevi, gan par savu partneri, tādejādi stipri forsējot notikumus un darot piesardzīgu vai pat pārbiedējot vīrieti ar saviem nopietniem nolūkiem. Nav nekāds brīnums, ka daudzi vīrieši šādā situācijā ātri aizlaižas no sievietes redzesloka.
 

Ja cilvēka dvēsele ir harmoniska, tad mīlestība, cik stipra tā nebūtu, nekonkurē ar citām tieksmēm. Tieši otrādi, veselīga mīlestība palielina iekšējus spēkus – veicina radošumu, atklāj talantus, padziļina attiecības starp vīrieti un sievieti, ar bērniem un citiem nozīmīgiem cilvēkiem.

Viena no būtiskākajām atšķirībām, starp sievietēm, kuras ir spējīgas uz veselīgu mīlestību (attiecībām, kas apmierina abas puses), un tām, kuras cieš no mīlestības atkarības, ir pašvērtējuma kvalitāte. Sievietes, kuras ir spējīgas veselīgi mīlēt, augstu vērtē savas raksturīpašības, prāta un gara spējas, savu personību kopumā. Viņas negaida, kad kāds cits novērtēs un pateiks kaut ko labu par viņām. Viņas zina, ko vēlas sasniegt dzīvē un kā viņas to var sasniegt. Viņas ir spējīgas aktīvi rīkoties, lai realizētu savus dzīves plānus.

 Sievietes, kuras ir spējīgas veselīgi mīlēt, augstu vērtē savas raksturīpašības, prāta un gara spējas, savu personību kopumā. Viņas negaida, kad kāds cits novērtēs un pateiks kaut ko labu par viņām. 

Sievietes, kurām ir tieksme uz atkarību, parasti gaida atzinību no ārpasaules. Tikai citu cilvēku novērtējums viņām ir būtisks, tas stiprina viņu nenoturīgo pašvērtējumu. „Ja es nekļūšu par sievu, es jutīšos kā neveiksminiece”, – saka Lana, jauna sieviete, kurai ir lieli panākumi savā biznesā. Atkarīga sieviete jūtās vērtīga tikai blakus vīrietim. Tikai vīrietis var nodrošināt viņai drošības un miera sajūtu, sajūtu, ka „ar mani viss ir kartībā”.

Ja veselīgās sievietes aktīvi veido savu dzīvi, tad atkarīgās sievietes ieņem pasīvu pozīciju. Vīrieši un bērni tiek uzskatīti par viņu laimes un labklājības avotiem. Ja „mīloholiķes” ir nelaimīgas, tad viņas uzskata, ka citi par to ir atbildīgi: „Viņš ir vainīgs, viņš sabojāja manu dzīvi!”.

Patiesībā neviens nevar otru cilvēku padarīt laimīgu. Pašpietiekams cilvēks jūtas kā „Es esmu mīlestības vērts/-a un tāpēc esmu mīlēts/-a”. Tā mēs jutīsimies, kamēr esam uzticīgi sev, kamēr pieņemam sevi tādus, kādi esam. Atkarīgiem cilvēkiem ir izkropļota loģika: „Es esmu mīlēts/-a, tamdēļ esmu mīlestības vērts”.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka no bērnības sievietē dzīvo tukšuma sajūta un izsalkums pēc uzmanības. Viņa cenšas pēc iespējas ātrāk aizpildīt savu iekšējo tukšumu, remdēt izsalkumu pēc uzmanības. Izsalcis cilvēks ir slikts pircējs. Viņš steidzās un ķer to, kas pagadās. Atkarīgās sievietes nevar pagaidīt un izvēlēties cienīgu partneri. Izskatās, ka viņām būtu vienalga, no kā būt atkarīgām. Lai tik kāds būtu. Šīs sievietes savas labākās īpašības izmet vējā, viņas pat vairs nav godīgas pašas pret sevi un tā veidojas „caurumi dvēselē”. Tiek pazaudēta kāda personības daļa, vairs nav veseluma, nav identitātes sajūtas. Viņas nosaka „Kas es esmu?” tikai caur attiecībām.
 

Starp mīlošo cilvēku dvēselēm ir jūra. Dažreiz ir labi būt blakus, bet ne ļoti tuvu. Savādāk rodas psiholoģiska saspiestība un nav telpas, lai katrs no partneriem varētu attīstīties. Viens ozols neaug cita ozola ēnā.

Kad viens cilvēks saka otram: „Es bez tevis nevaru dzīvot”, – tā nav mīlestība. Tā ir parazitēšana uz otrā cilvēka rēķina. Mīlestība tā ir divu cilvēku brīva izvēle būt kopā. Pie tam katrs no viņiem pilnīgi mierīgi var dzīvot arī viens pats.

Ja būtu tik viegli atbrīvoties no mīlestības atkarības, tad droši vien nebūtu tik daudz grāmatu, dziesmu un filmu par šo tēmu. Tomēr katra no mums pati izvēlās – ciest un mocīties vai tomēr būt brīvai.