Bērnam skolā radušās grūtības... Psiholoģes padoms, kā vecāki var palīdzēt un vai to vispār vajag?

“Vecākiem svarīgi saprast, ka būtiskākais šādās situācijās nav nekavējoties atrisināt problēmu, bet gan izprast, kas notiek bērna iekšējā pasaulē,” skaidro Aija Krišjāne. Viņa dalās ieteikumos, kā vecākiem rīkoties, ja pamanīts, ka bērns sastapies ar grūtībām skolā.

1. Apzināties, ka grūtības ir dabiska dzīves sastāvdaļa – arī bērniem, pat ja mēs vēlamies viņus no tām pasargāt. “Grūtības ir gana nepatīkamas, bet, no otras puses, tās nodrošina iespēju iemācīties ko jaunu. Skolas dzīve ir emocionāli intensīva – bērni mācās sadarboties, konkurēt, piedzīvo gan neveiksmes, gan atzinību. Vecāku uzdevums ir būt drošajam plecam un ar savu attieksmi un mieru palīdzēt bērnam atgūt līdzsvaru.

Kad bērns atnāk mājās noskumis vai aizkaitināts, sāc ar novērojumu, nevis vērtējumu vai padomu. Piemēram: “Izskatās, ka tev šodien bija grūta diena” vai “Tu izklausies sarūgtināts.” Tas palīdz bērnam sajust, ka viņš ir sadzirdēts un saprasts. Un tas noteikti palīdzēs turpināt dziļāku sarunu par notikušo,” iesaka Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.

2. Vairāk klausīties, mazāk runāt. Bērni ne vienmēr spēj tūlīt izskaidrot, kas noticis – viņiem vajadzīgs laiks, lai savas emocijas nosauktu vārdos. Dažkārt vislabākās sarunas notiek, kopā gatavojot vakariņas vai ejot pastaigā. Mazākiem bērniem palīdz zīmējumi vai rotaļas – piemēram, “Uzzīmē, kā tu juties šodien skolā.”

“Sarunas mērķis nav atrisināt konkrēto problēmu, bet palīdzēt bērnam saprast sevi. 

Svarīgi ir atturēties no moralizēšanas un salīdzināšanas ar citiem. Tādas frāzes kā “citi taču var” vai “vienkārši saņemies” bloķē uzticēšanos. 

Daudz palīdzošāk ir atspoguļot izjūtas: “Es redzu, ka tev šobrīd ir grūti,” vai “Reizēm ir tā, ka nesaprotam, kā rīkoties, bet padomāsim kopā, labi?” Šādos brīžos bērns jūt, ka drīkst kļūdīties, drīkst nezināt, drīkst nesaprast – un tieši tas viņam palīdz apgūt ko jaunu,” stāsta klīniskā un veselības psiholoģe Aija Krišjāne.

3. Kad bērnam zūd motivācija – meklēt jēgu, nevis radīt spiedienu.

Motivāciju nav iespējams “iemācīt” – tā rodas no iekšējas intereses, no sajūtas, ka es spēju un man izdodas. “Slavē nevis rezultātu, bet procesu un bērna ieguldījumu. Labāk teikt: “Man patika, ka tu nepadevies, lai arī bija grūti,” nevis “Tu esi gudrs.” Ja bērnam zūd vēlme mācīties, palīdz sarunas par jēgu: “Ko tu gribētu saprast labāk?” vai “Kas tev šajā tēmā šķiet interesants?” Kad bērns sajūt, ka viņa intereses tiek cienītas, viņš sāk vairāk iesaistīties,” skaidro eksperte.

4. Kad novēro grūtības attiecībās ar vienaudžiem – stiprināt pašvērtējumu. Attiecības ar vienaudžiem ir bērna pašvērtējuma spogulis. Ja viņu nepieņem spēlē vai izslēdz no grupas, tas sāp dziļāk nekā jebkura sliktā atzīme. Šādos brīžos nepalīdz padomi “atrodi citus draugus” vai “neņem galvā.” Svarīgāk ir uzklausīt: “Kā tu juties tajā brīdī?”, “Ko tu vēlētos, lai notiktu citādi?” vai “Ko tu varētu darīt, lai kaut kas mainītos?” “Šādi jautājumi palīdz bērnam attīstīt empātiju un sociālo gudrību. Ja problēmas atkārtojas, nav jābaidās iesaistīt skolotāju vai psihologu. Tas neliecina, ka bērns ir vājš – drīzāk, ka viņam nepieciešams atbalsts, tāpat kā pieaugušajam grūtos dzīves brīžos,” saka Aija Krišjāne.

5. Sarunāties ar bērnu regulāri, ne tikai tad, kad ir slikti. “Vecāku un bērna attiecības stiprina mazas ikdienas sarunas. Ceļā uz skolu, pie vakariņu galda vai pirms miega – tie visi ir piemēroti brīži, kad varam vienkārši dalīties sajūtās. Runājiet ne tikai par sekmēm, bet arī par to, kas šodien bija interesants, kas biedēja vai lika pasmaidīt. Dalieties arī ar savām kļūdām – bērns redzēs, ka arī pieaugušie mācās un pārvar grūtības,” iesaka Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne. “Un vērtīgākais, ko vecāks var dot, nav perfekts padoms, bet gan atbalsts: klātbūtne un ieinteresētība. Kad bērns jūtas sadzirdēts, viņš atgūst ticību sev, un tad viss pārējais pamazām nostājas savās vietās.”