"Paskatos uz dēliem un redzu viņu..." Sieva nomira 30 gadu vecumā, atstājot vīru vienu ar 7 dēliem

Bernarda un Ziporas ģimenē auga 7 dēli: Noa, Teo, Tedijs, Īzaks, Hugo, Ezra un mazais Kūpers. Sievas pēkšņā nāve apgrieza ģimenes dzīvi kājām gaisā, līdzās neizmērojamām sāpēm par zaudējumu bija arī ikdienas pienākumi — rūpes par septiņiem bērniem, viņu vajadzībām un emocionālo labsajūtu.

Bernards dzīvo Hiltaunā, Ziemeļīrijā. Viņa sieva nomira nedaudz pāri 30 gadu vecumam, taču arī vairākus mēnešus pēc traģēdijas ģimenei nebija skaidrs, kas tieši izraisīja viņas nāvi. Pēcnāves izmeklēšana atbildi nesniedza. Runājot par sievu BBC raidījumā Good Morning Ulster, Bernards uzsvēra, cik nozīmīga viņa bijusi visai ģimenei: “Zipora bija manas dzīves centrs un septiņu mazu zēnu centrs,” viņš sacīja, atzīstot, ka pēc sievas nāves jūtas apmaldījies.

Tēvs, kurš bērnu priekšā neslēpj asaras

Pēc tuvinieka nāves sēras nebeidzas līdz ar bērēm. Tās ir arī ikdienas brīži, kuros pēkšņi pietrūkst cilvēka, ar kuru līdz šim dalīta dzīve. Taču vecākiem, kuri zaudējuši dzīvesbiedru, vienlaikus jāturpina rūpēties par bērniem, arī tad, ja pašiem vēl nav izdevies aptvert notikušo.

Bernards neslēpj savas emocijas no dēliem. Viņš uzskata, ka bērniem ir svarīgi redzēt — arī pieaugušie skumst, raud un ne vienmēr zina, kā rīkoties tālāk: “Es raudu katru vakaru un lielākoties arī no rītiem,” viņš atklāja.

Vīrietis vēlas, lai dēli saprastu: asaras nav vājuma pazīme un skumjas nav jāslēpj. Arī vīriešiem ir vajadzīgs laiks, lai izsērotu zaudējumu, un viņiem nav jāizliekas stipriem ik brīdi.

Ģimenes mājās joprojām ir daudz Ziporas fotogrāfiju. Atmiņas par mammu ir daļa no bērnu ikdienas, tomēr viņiem pamazām jāmācās pieņemt realitāti, kurā mamma vairs neatgriezīsies.

Kāpēc Dievs neatstāja mums mammu?

Viens no smagākajiem brīžiem vecākiem, kuri zaudējuši tuvinieku, ir saruna ar bērniem par nāvi. Bērni notikušo cenšas saprast atbilstoši savam vecumam, taču viņu jautājumi reizēm atklāj sāpes, kurām pieaugušajiem grūti atrast vārdus.

Pēc sievas nāves Bernards sociālajos tīklos sāka dalīties pārdomās par sērām un ģimenes dzīvi pēc zaudējuma. Kādā video viņš pastāstīja par vakaru, kad lika bērnus gulēt un kopā ar viņiem runāja par mammu — par to, cik brīnišķīgs cilvēks viņa bijusi.

Tēvs katram bērnam deva buču no sevis un arī buču no mammas. Tad viens no dēliem, Īzaks, uzdeva jautājumu, kas tēvam palicis atmiņā.

“Tēt, ja mamma bija tik brīnišķīga un Dievs ir tik labs, kāpēc Dievs nepaņēma divus sliktus cilvēkus un neatstāja mums mammu?” zēns jautāja.

Bērna jautājumā bija viss, ko viņš vēl nespēja saprast par notikušo. Kāpēc jānomirst cilvēkam, kuru tik ļoti mīli? Kāpēc mamma, kura bijusi tik laba, vairs nevar būt kopā ar saviem bērniem? Šādos brīžos vecākiem jācenšas būt līdzās bērniem arī tad, ja pašiem nav atbilžu. Ne vienmēr iespējams izskaidrot nāvi tā, lai bērns to saprastu vai lai sāpes kļūtu mazākas. Taču bērnam ir svarīgi zināt, ka viņš drīkst jautāt, skumt un runāt par cilvēku, kura vairs nav.

Arī Bernards pamazām apzinājās, ka sēras nav tikai viņa paša pārdzīvojums. Tās skar katru bērnu, turklāt katrs zaudējumu var izjust un izpaust atšķirīgi.

Sieviete, kura bija gatava palīdzēt citiem

Bernards sievu raksturoja kā gādīgu cilvēku, kura prata iedrošināt citus un bija gatava palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Viņas vēlme rūpēties par tuviniekiem izpaudusies jau jaunībā. Mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, Zipora pārtrauca mācības, lai palīdzētu savai mātei, kurai bija neiroloģiska slimība. Pēc sievas nāves Bernards vēlējās turpināt to, kas viņai bijis svarīgs, — būt līdzās cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts.

Kad viņš publiski sāka stāstīt par savām sērām, saņēma daudz ziņu no cilvēkiem, kuri arī bija zaudējuši tuviniekus. Viņi dalījās savā pieredzē un pateicās par viņa atklātību. Šī atsaucība ļāva Bernardam saprast, cik daudzi cilvēki sēro klusējot un cik svarīgi ir atrast kādu, ar kuru iespējams runāt par piedzīvoto.

“Es domāju, ka viņa man ir devusi spēku palīdzēt citiem,” viņš sacīja.  Arī pašam Bernardam sarunas ar cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši līdzīgu zaudējumu, kļuvušas par iespēju rast jēgu tam, kas noticis. Viņš nevar mainīt savas ģimenes pieredzi, taču var izmantot to, lai palīdzētu citiem justies mazāk vientuļiem.

“Es paskatos uz saviem dēliem un redzu viņu mammu”

Pēc sievas nāves Bernardam katru dienu no jauna jāmācās dzīvot. Viņam jābūt tēvam septiņiem bērniem, vienlaikus pašam mēģinot sadzīvot ar zaudējumu. Viņš nezina, kāpēc ar sievu notika tieši tā, un, iespējams, nekad neuzzinās. Taču bērni ir iemesls, kāpēc viņš turpina dzīvot un rūpēties par ģimeni.

“Es paskatos uz saviem dēliem un redzu viņu mammu,” viņš sacīja.

Bērnos Bernards saskata sievietes, kuru mīlējis, turpinājumu. Viņu sejās, raksturā un ikdienas sīkumos var būt kaut kas no mammas, kas ļauj viņu atcerēties un saglabāt ģimenes dzīvē arī pēc nāves.

Bernards atzinis, ka daļa no viņa nomirusi līdz ar sievu, tomēr viņa atstājusi viņam septiņus dēlus. Bernards nevar atgriezt dēliem mammu. Taču viņš var saglabāt viņas piemiņu, ļaut bērniem saprast, ka skumt ir dabiski, un dalīties savā pieredzē ar citiem, kuri arī mācās dzīvot pēc tuvinieka nāves.

Brīdis, kad bērnam jāpaziņo par tuva cilvēka nāvi, vienmēr ir ļoti smags. Pieaugušie parasti nezina, kā rīkoties, ko teikt, ko neteikt. Lūk, daži ieteikumi, ko būtu vērts iegaumēt:

• Sarunā ar bērnu, galvenajam uzsvaram jābūt uz bērnu, nevis paša pieaugušā pārdzīvojumiem. Vislabākais, ja šo ziņu pavēsta pats tuvākais cilvēks no dzīvi palikušajiem. Paziņošanas brīdī pieaugušajam jābūt pietiekami gatavam fokusēties uz bērnu, nevis saviem pārdzīvojumiem. Raudāšana ir dabiska lieta, tomēr jāseko līdzi, lai jūsu emocijas stiprums nepārņem sarunu. Jums pēc iespējas jābūt šeit un tagad, izvairoties no apātijas, histērijas, bezcerības, nebeidzamām raudām. Tam visam būs vieta vēlāk, bet ne šajā mirklī! Jūsu uzdevums – adekvāti paziņot bērnam par tuvinieka nāvi. 
• Sarunas laikā bērnam būtu jāatrodas pēc iespējas saudzējošākos apstākļos. Vēlams ir fizisks kontakts, protams, ja bērns tam nepretojas. Jūs varat paņemt viņu klēpī, apskaut vai paņemt aiz rokas... Informācijai par nāvi nav jābūt ar garām prelūdijām, bet īsai, skaidrai, konkrētai un, to runājot, Jūsu balsij jābūt pēc iespējas mierīgākai. Runājiet bērnam saprotamā valodā! 
• Pēc ziņas pateikšanas, vēlams ieturēt pauzi, lai dotu laiku bērnam visu aptvert, uztvert un saprast notikušo, uzdot jums kādu jautājumu, kas visticamāk tā arī būs. Jārēķinās, ka bērna reakcija jums var šķist negaidīta, neadekvāta, tomēr pieņemiet to, ļaujot bērnam izpaust sāpes viņam visdabiskākajā veidā. Atbildiet uz visiem jautājumiem godīgi, sakiet tikai to, ko patiešām domājat. 
• Ja pēc sarunas bērns no Jums aizmūk, pēc kāda laika aizejiet paskatīties, ko viņš dara. Ja raud – sniedziet savu atbalstu, apskaujiet viņu (ja viņš ļauj), ļaujiet izraudāties. Ja spēlējas – pievienojieties spēlei (ja bērns tam piekrīt) un spēlējiet to pēc bērna noteikumiem. 
• Ja bērns grib pabūt vienatnē – ļaujiet! 
• Ja sākas histērija, paņemiet bērnu uz rokām, apskaujiet to un skatoties viņam acīs, sāciet mierīgi šūpoties un runājiet mierīgā balsī. Ja šādā situācijā bērnu nav iespējams paņemt rokās, no histēriskā stāvokļa viņu var izvest, piemēram, skaļa plaukstu sasišana vai tml., pēc kā centieties tomēr paņemt bērnu rokās un nodibināt ar viņu acu kontaktu.
• Pēc šoka var iestāties nāves noliegšana un mīļotā cilvēka meklēšana, gaidīšana, cerot, ka tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un pa tām ienāks aizgājušais. Tā kā tas nenotiek, bērnā var parādīties dusmas par to, ka ir pamests, ka mirušais viņu ir atstājis vai arī uz kādu citu, kuru vaino tuvinieka vai drauga nāvē. Mazi bērni var pēkšņi izrādīt neierastu agresiju, laužot vai mētājot mantas, taisot histērijas u.tml., tanī pašā laikā pusaudži var ieiet sevī un pēkšņi ar kādu nesarunāties vai savas dusmas izrādīt gan fiziski, gan verbāli uz apkārtējiem. Var būt vēlme atriebties vai vismaz izdarīt kādu kaitējumu, viņaprāt, vainīgajiem, ja nāve nav bijusi dabīga. Tieši tādēļ ir tik būtiskas atklātas sarunas un godīga pieaugušo attieksme šajā jautājumā, lai ļautu bērnam iespēju ne tikai apjaust notikušo, bet arī veiksmīgi tikt pāri dusmu fāzei, nenodarot sev pāri.
• Tās pašas dienas vakarā, kad notika saruna, pagatavojiet bērnam kaut ko, kas viņam garšo, tanī pašā laikā nepārtaisot to par dzīrēm. vakariņu laikā varat pieminēt aizgājušo. Aizdedziet sveci. 
• Tuvākajās dienās pēc notikušā centieties vienmēr informēt bērnu uz kurieni jūs ejat, cik ilgi tur plānojat uzturēties, kādi ir jūsu plāni, lai bērnā radītu drošības sajūtu par to, ka nepazudīsiet. Tāpat, turiet vienmēr sev un bērnam blakus ieslēgtu mobilo tālruni, lai jebkurā brīdī varat savā starpā sazināties. Nedusmojieties, ja iesākumā zvani būs biežāk nekā ierasts, tādā veidā bērns mazina trauksmi un bailes, pārliecinoties, ka ar Jums viss kārtībā. Ja bērns nezvana, bet trauksmi jūtat Jūs, izrādiet iniciatīvu, bet nepārvērtiet pasākumu par neatlaidīgu zvanu gūzmu, ļaujiet bērnam būt vienatnē, ja tas viņam nepieciešams. 
• Jebkurš bērns, šādā situācijā ir paaugstināti jūtīgs, pat ja emocijas netiek izrādītas uz āru. Paralēli saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, bērni ātri pārņem arī pieaugušo emocionālo noskaņojumu. Esiet sarunās godīgi un atklāti. Ja jūtat, ka nespējat tikt galā ar trauksmi, bailēm, sakāpinātām emocijām, noteikti meklējiet atbalstu un palīdzību sev tuvo cilvēku, draugu un profesionālu speciālistu lokā, kas palīdzēs vieglāk pārdzīvot notikušo. Atcerieties – lai palīdzētu bērnam, pirmkārt Jums jāpalīdz sev! Lai spētu atbalstīt un tolerēt otra emocijas, pašā jābūt skaidrībai, kas notiek un jābūt pēc iespējas lielākā kontaktā ar realitāti.