Kas ir viens no nozīmīgākajiem cukura uzņemšanas avotiem bērnu vidū?

Tas saistīts ar kopējiem riska faktoriem, piemēram, 2025. gadā Latvijā aptaukošanās konstatēta 24,6% iedzīvotāju vecumā no 18 gadiem, kas bija otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā aiz Maltas. (Eurostat dati) Arī dati par bērniem ir satraucoši. Slimību profilakses un kontroles centra pētījums rāda, ka 2022./2023. mācību gadā 25,4% deviņgadīgo trešās klases skolēnu bija lieka ķermeņa masa vai aptaukošanās, bet zēnu vidū šis rādītājs sasniedza 29,1%. Nenoliedzami aptaukošanās būtiskākais iemesls mūsdienās ir cukura patēriņš.
 

Vienlaikus svarīgi saprast, kādas ir cukura uzņemšanas tendences Latvijā. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) dati liecina, ka Latvijā pieaugušie no saldinātiem bezalkoholiskiem dzērieniem uzņem tikai aptuveni 8% no pievienotā cukura daudzuma, bet aptuveni 92% – ar citiem pārtikas produktiem. 48% veido cukurs un konditorejas izstrādājumi, apmēram 25% veido smalkmaizītes un konditorejas izstrādājumi. (EFSA pētījums).

Uzmanības pievēršana cukura patēriņa mazināšanai dzērienos ir pamatota ar pasaules tendenci, kas liecina, ka tieši tie ir nozīmīgs pārmērīga cukura uzņemšanas avots. 

Dzērieni ir viena no kategorijām, kur cukura daudzumu iespējams samazināt, mainot receptūru, un nozare šajā virzienā var sniegt būtisku ieguldījumu. Tomēr, ja mērķis ir samazināt kopējo cukura patēriņu, risinājumam jāaptver arī tās produktu kategorijas, no kurām iedzīvotāji uzņem lielāko daļu pievienotā cukura.
 

“Lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, mums jābeidz uzlikt visu atbildību uz indivīda izvēlēm, bet jārada apstākļi, kur cilvēki var pieņemt veselīgākus lēmumus. Sabiedrības izglītošanu jāpavada finansiāliem stimuliem izvēlēties un ražot produktus bez cukura vai ar zemāku tā saturu,” uzsver Ilze Maldupa, vadošā pētniece, Vispārējās Zobārstniecības katedra, Rīgas Stradiņa universitāte.

Pasaules Veselības organizācija rekomendē brīvo cukuru patēriņu ierobežot līdz mazāk nekā 10% no dienā uzņemtās enerģijas, bet vēlams – līdz 5%. (Pasaules Veselības organizācija)
 

Arī Latvijas valdības apstiprinātajā Rīcības plānā liekā svara un aptaukošanās izplatības pieauguma mazināšanai 2025.–2029. gadam atzīta nepieciešamība izvērtēt fiskālās politikas instrumentus veselīgas pārtikas patēriņa veicināšanai, īpaši ņemot vērā sociālekonomiskās atšķirības. (Rīcības plāns)
 

Latvijā jau šobrīd pastāv diferencēta akcīzes nodokļa sistēma bezalkoholiskajiem dzērieniem. 2026. gadā dzērieniem ar cukura saturu zem 8 g uz 100 ml likme ir 7,40 eiro par 100 litriem, bet dzērieniem ar 8 g uz 100 ml vai vairāk – 21 eiro. (VID akcīzes likmes)
Diferencētas pieejas princips ir atbalstāms, ja tas ne tikai paredz lielāku slogu produktiem ar augstu cukura saturu, bet arī rada skaidru ieguvumu no tā samazināšanas. 

Nodokļu politikai būtu jāatspoguļojas produktu mazumtirdzniecības cenā, tā veicinot iedzīvotāju veselīgākas izvēles, un vienlaikus tai jāatalgo ražotāju ieguldījumi veselīgāku produktu izstrādē, paredzot mazāku nodokļa slogu vai atbrīvojumu dzērieniem/produktiem bez cukura vai ar zemu tā saturu. Šāds risinājums patērētājiem paplašinātu veselīgāku izvēli un ražotājiem dotu praktisku stimulu turpināt produktu receptūru uzlabošanu.
 

Dzērienu ražotāju gatavība pārskatīt produktu receptūras un paplašināt piedāvājumu ar samazinātu cukura saturu ir nozīmīgas pārmaiņas, ko svarīgi veicināt arī ar nodokļu politiku. Vienlaikus jāņem vērā, ka Latvijā pieaugušie aptuveni 92% pievienotā cukura uzņem ar citiem pārtikas produktiem, nevis dzērieniem. Tāpēc, lai panāktu būtisku cukura patēriņa samazinājumu sabiedrībā, nepieciešama plašāka pieeja, kas aptver arī citas pārtikas produktu kategorijas un mudina ražotājus samazināt cukura saturu, bet patērētājus – izvēlēties produktus ar mazāku cukura daudzumu.
 

Ja ražotāji samazina cukura daudzumu savos produktos, pārdomāta nodokļu politika var šo procesu paātrināt, padarot veselīgāku izvēli plašāk pieejamu patērētājiem. Lai panāktu būtisku cukura patēriņa samazinājumu Latvijā, nepieciešama politiskā griba, saskaņota valsts, pārtikas ražotāju un sabiedrības rīcība, kas, savukārt, pieprasa, lai visas iesaistītās puses apzinās kopīgo mērķi un tā sasniegšanai izmantotos līdzekļus. Izvērtējot līdzšinējo pasākumu rezultātus un paplašinot efektīvākos risinājumus, iespējams pakāpeniski veidot pārtikas vidi, kurā veselīgākas izvēles kļūst arvien pieejamākas un vieglāk īstenojamas ikdienā.