Deviņi gadi skolā, bet visu izšķir viens eksāmens? Eksperte rosina pārskatīt sistēmu

Viedoklī dalās Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola.

Šīs ir divas atšķirīgas lietas, ko nevajadzētu pretnostatīt – eksāmeni var būt vērtīgs instruments, kas ļauj novērtēt skolēnu zināšanas un izglītības sistēmas kvalitāti, taču viens eksāmena rezultāts nedrīkst izsvītrot deviņos mācību gados paveikto un kļūt par šķērsli pamatizglītības iegūšanai.
 

Ja skolēns deviņu gadu laikā ir sekmīgi apguvis mācību priekšmetus un izpildījis pārējās izglītības programmas prasības, bet konkrētajā eksāmena dienā nav spējis sasniegt noteikto procentu slieksni, rodas jautājums – ko vēlamies panākt ar lēmumu neizsniegt pamatizglītības apliecību? Vai palīdzam jaunietim apgūt trūkstošās zināšanas, vai tomēr sodām viņu par vienu neveiksmi? Eksāmena rezultātam vajadzētu sniegt informāciju par skolēna zināšanām, tostarp norādīt uz jomām, kurās nepieciešams papildu darbs, taču tam nevajadzētu liegt iespēju turpināt izglītību.
 

Somijā 9. klases beigās obligātu valsts eksāmenu nav

Nesen Neatkarīgā izglītības biedrība organizēja Latvijas un Somijas izglītības ekspertu diskusiju par līdzsvaru starp zināšanām un vērtēšanu, kurā piedalījās 50 Somijas skolu direktori. Somijas pieredze ir interesanta tieši tāpēc, ka tur pamatizglītības noslēgumā, 9. klasē, šobrīd nav obligātu valsts eksāmenu. Skolēnu zināšanas tiek vērtētas visa mācību procesa laikā, un vērtējumu par skolēna demonstrētajām zināšanām un prasmēm nosaka atbilstoši mācību saturam un noteiktajiem kritērijiem. Somijas kolēģi diskusijā uzsvēra vēl kādu būtisku principu – vērtēšanai jābūt procesam. Skolēnam ir jāsaprot, ko no viņa sagaida, kādi ir mācību mērķi un kā tiks vērtēts viņa sniegums. Turklāt vērtēšanā iespējams izmantot dažādas metodes, nevis visu izšķirt ar vienu pārbaudījumu mācību posma beigās.
 

Tas gan nenozīmē, ka Somijā eksāmeni tiek uzskatīti par nevajadzīgiem, gluži pretēji – arī mūsu diskusijā izskanēja viedoklis, ka vienots nacionāls vērtējums var būt nepieciešams, lai iegūtu salīdzināmus datus par skolēnu zināšanām un mazinātu atšķirības starp skolu un pedagogu vērtējumiem. Diskusija ļāva secināt, ka patiesībā nav jāizdara izvēle – būt vai nebūt eksāmeniem, bet jāpārdomā, kādu funkciju mēs tiem piešķiram.

Vairāk eksāmenu automātiski nenozīmē labākas zināšanas

Tāpēc arī, ieviešot dabaszinātņu eksāmenu 9. klasē, svarīgāk par pašu eksāmenu skaitu ir saprast, ko ar tiem vēlamies izmērīt un ko pēc tam darīsim ar iegūto informāciju. Ja eksāmens palīdz ieraudzīt, kur skolēniem, skolām vai visai izglītības sistēmai nepieciešami uzlabojumi, tam ir skaidra jēga, taču lielāks eksāmenu skaits pats par sevi vēl nenodrošina labāku izglītības kvalitāti. 

Turklāt viena pārbaudījuma rezultāts nekad nevar pilnībā raksturot skolēna zināšanas un spējas – ir jaunieši, kuri ikdienā uzrāda labus rezultātus, bet eksāmena situācijā stresa dēļ nespēj parādīt visu, ko zina. Ir arī pretēji gadījumi, tāpēc daudz objektīvāku priekšstatu par skolēnu sniedz ilgākā periodā paveiktais kopā ar eksāmena rezultātu, nevis tikai dažas stundas vienā konkrētā dienā. Tas nenozīmē pazemināt prasības – arī Somijas kolēģi diskusijā uzsvēra, ka risinājums nav atteikties no prasībām vai pasargāt bērnus no jebkuras neveiksmes. Skolēnam ir jāmācās sastapties gan ar pārbaudījumiem, gan ar vilšanos un neveiksmēm, taču izglītības sistēmas uzdevums ir panākt, lai neveiksme kļūst par iespēju saprast, kas vēl jāiemācās, nevis par strupceļu, kas aptur tālāko izglītības ceļu.

Eksāmena rezultātam jābūt signālam

Tieši šādi būtu jāraugās arī uz 9. klases eksāmeniem Latvijā – eksāmena rezultāts ir būtiska informācija pašam skolēnam, vecākiem, skolai un valstij. Tas var parādīt, vai jaunietis ir gatavs konkrētam nākamajam izglītības posmam, kur nepieciešams papildu atbalsts un kur sistēmā kopumā ir problēmas. Arī izglītības iestādēm nākamajā izglītības pakāpē var būt nepieciešami objektīvi kritēriji skolēnu uzņemšanai, taču ir būtiska atšķirība starp eksāmena rezultāta izmantošanu, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par nākamo izglītības posmu, un situāciju, kurā viens nesasniegts procentu slieksnis faktiski anulē deviņu gadu darbu. 
 

Somijas pieredzi Latvijā, protams, nevar un nevajag vienkārši pārkopēt, taču no tās varam mācīties pašu principu – vērtēšana nav pašmērķis. Tās uzdevums ir palīdzēt saprast, ko skolēns zina, ko vēl nezina un kā viņam virzīties tālāk. Tāpēc arī diskusijā par 9. klases eksāmeniem svarīgākais jautājums nav, vai prasības padarīt zemākas vai augstākas. Mums jāvienojas, kā izveidot sistēmu, kurā saglabājam augstas prasības pret zināšanām, bet viena neveiksmīga eksāmena diena nekļūst par sodu, kas nosaka bērna turpmāko izglītības ceļu. Iespējams, ir vērts diskutēt arī par lielāku uzticēšanos pašām skolām un ģimenēm, ļaujot noteiktos gadījumos kopā izvērtēt, vai konkrētajam skolēnam eksāmens ir nepieciešams un kāda vērtēšanas forma vislabāk ļauj objektīvi novērtēt viņa zināšanas.