Kas jāprot zīdainim pirmajā dzīves gadā

 23. februāris 2020 19:00 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Raksts

Lai zīdaiņa fiziskā attīstība noritētu veiksmīgi, vecākiem ir jādod iespēja viņam dabīgi attīstīties un kustēties. Kā to vislabāk izdarīt, žurnālā "Mammām un Tētiem. Zīdainis" stāsta sertificēta bērnu fizioterapeite, Rimi Bērniem eksperte Jekaterina Bovtramoviča.



Foto: Shutterstock.com

Sēdēšana parasti notiek vienlaikus ar rāpošanu, un bērnam motivācija apsēsties ir, lai paspēlētos.


Pirmais dzīves gads cilvēkam ir visaktīvākais posms visā dzīvē – nekad pēc tam tik strauja attīstība cilvēkam nenotiks. Pacelties no guļus stāvokļa līdz vertikālai stājai prasa lielu enerģiju. Gada laikā bērns no trausla jaundzimušā kļūst par aktīvu mazuli, kas pats spēj pārvietoties un sasniegt mērķi.

Motivācija – pamats sekmīgai fiziskajai attīstībai
Lai bērns fiziski attīstītos, viņam ir vajadzīga motivācija un vēlme kaut ko darīt, un mazulim labāko motivāciju rada interesējoša vide un rotaļlietas. Īslaicīgi bērns var pats sevi nodarbināt un spēlēties ar savām rociņām, kājiņām vai apģērbu, bet, lai veicinātu ilgtermiņa attīstību, mazulim ir jāpiedāvā vide, kas rosina viņa attīstību.

Labākā vieta bērna attīstībai – grīda
Labākā vieta bērna fiziskajai attīstībai ir grīda. Ļoti būtiska ir pareiza seguma izvēle – tam ir jābūt cietam un gludam, bet ne slidenam. Cieta grīda ķermenim ļauj sajust spiedienu un dod tam impulsu – ar spiediena spēku virsma iedarbojas uz muskuļiem un kauliem. Mīksta virsma rada maldīgu priekšstatu par ķermeņa sajūtu un neveicina attīstību. Arī pārāk auksta grīda bērnam būs nepatīkama, un viņš var negribēt uz tādas atrasties. Ciets un stingrs paklājs ir laba izvēle, ja mājokļa oriģinālais segums ir par aukstu vai slidenu.

Kad mazulis ir atklājis savas rokas, viņš tās vēro, pēta. Tas ir signāls, ka bērns ir gatavs nākamajam attīstības solim – doties dzīvoties uz grīdas.

Pirmās nedēļas jaundzimušais pavada, daudz guļot, un uz grīdas viņš vēl nav jāliek. Bērns pats norādīs, kad ir gatavs attīstīties tālāk, un vecāku uzdevums ir nepalaist garām šo brīdi. Tas parasti notiek 2,5–3 mēnešu vecumā, kad mazulis ir atklājis savas rokas – viņš tās vēro, pēta. Tas ir signāls, ka mazais ir gatavs nākamajam attīstības solim – doties dzīvoties uz grīdas: pētīt un darboties, izzināt pasauli tālāk gan fiziski, gan psihoemocionāli.

Velšanās prieks
Kad bērns sāk pavadīt laiku uz grīdas, ir laiks iekārtot viņam speciālu vietu uz tās, kur viņš var justies ērti un droši. Sākumā mazais jāliek uz grīdas guļus uz muguras un jāļauj vērot apkārt notiekošo. Šis ir brīdis, kad mazulim piedāvāt rotaļlietas. Nolikta blakus, mantiņa izraisa interesi un mudina apgūt pirmo būtiskāko fizisko prasmi – velšanos. Sākumā mazulis savelsies līdz sānam un spēs aizsniegt un pētīt mantiņu. Vēlāk jau spēs mērķtiecīgi un apzināti apvelties uz vēdera, lai labāk izpētītu sevi interesējošo.
Ir normāli, ja bērns no sākuma veļas tikai uz vienu pusi, taču ilgtermiņā vecākiem ir jāseko līdzi, lai kustība notiktu uz abām pusēm. To var veicināt, noliekot mazuli interesējošo mantu pasīvajā pusē un aprūpējot, viņu vairāk veļot uz šo pusi.
Laiks, kad bērnam noteikti būtu jāprot apvelties uz vēdera, ir seši mēneši, lai gan vairums bērnu to dara aptuveni četru mēnešu vecumā. Parasti atpakaļ velšanos mazuļi neapgūst tik aizrautīgi kā savelšanos uz vēdera, un tas notiek tieši motivācijas trūkuma dēļ – gulēšana uz muguras bērnam vairs nav tik aktuāla, jo atrasties uz vēdera ir daudz interesantāk.

Pārvietošanās māksla
Bērnam pārvietošanās ir līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, piemēram, kādu viņu interesējošu mantu. No bērna viedokļa, nav svarīgi, vai viņš tiek pie kārotā, pareizi rāpojot, lienot vai veļoties, – viņam galvenais ir sasniegt mērķi. Tomēr speciāliste norāda, ka šī ir vecāku atbildība – nodrošināt bērnam vidi, kurā viņš ir spējīgs stabili nostāties četrrāpus un apgūt rāpošanu. Fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča uzsver, ka rāpošana ir prasme, ko mazajam vajag apgūt, pat ja viņš spēj labi un ātri pārvietoties lienot vai pievelkoties. Pareiza rāpošana (krusteniskā rāpošana – roka-kāja) sagatavo bērnu staigāšanai un ir svarīgs motorās attīstības ķēdes posms.

Sēdēšanas pozas
Sēdēšana parasti notiek vienlaikus ar rāpošanu, un bērnam motivācija apsēsties ir, lai paspēlētos. Sākotnēji sēdēšanas poza var būt nesimetriska, bieži mazais vienu kāju saliec uz aizmuguri, lai palielinātu sev atbalsta laukumu. Īslaicīgi tas ir pieļaujams, bet ilgstoši nesimetriska vai ar abām kājām uz aizmuguri fiksēta poza bērnam nav laba. Lai arī parasti mazuļi šajā vecumā ilgstoši nesēž vienā pozā un ir ļoti kustīgi, speciāliste norāda, ka vecākiem ir jāraugās, lai bērnam augot neveidotos nepareizs sēdēšanas stereotips – ieradums sēdēt nepareizi.
Vispareizākā sēdēšanas poza ir uz sēžas kauliem, muguru un galvu turot taisni, kājas izvērstas un pēdas pavērstas uz āru.  

Staigāšana – vecāku lielais prieks
Mūsdienās ir ļoti liels vecuma diapazons, kas tiek uzskatīts par pieļaujamu staigāšanas uzsākšanai. Kā atzīst fizioterapeite, pats agrākais vecums, kad bērni sāk staigāt, ir deviņi mēneši. Līdz 1,5 gadu vecumam bērns var arī vēl nestaigāt, bet noteikti ir jāskatās viņa kopējā attīstība.
Bieži vien vecāki vēlas agrīnu staigāšanu aizkavēt, tomēr J. Bovtramoviča norāda, ka vecāki nevar uzspiest bērnam regresu, vienīgi procesu var nedaudz aizkavēt, izvietojot mantas zemāk uz grīdas un noņemot nost interesējošās lietas, kas ir bērna stāva augstumā. Tāpat var pa telpu izvietot interesantas kastes, kas ir nedaudz zemākas un pie kurām paceļoties bērns būs nevis stāvus, bet saliektā pozīcijā, mazinot slodzi uz mugurkaulu. Pēc stāvus pozīcijas apgūšanas mazulis iemācās sānisko staigāšanu – turoties pie virsmas (dīvāna, gultas), sper solīšus sāņus. Sāniskā staigāšana sagatavo bērna ķermeni vispārējai staigāšanai. 

Kustību terapija – vai nepieciešama?
Lai arī mūsdienās ir plaši pieejamas dažādas kustību nodarbības bērniem, nepieciešamību pēc tām vislabāk izvērtēs speciālists. Fizioterapeite J. Bovtramoviča norāda, ka nereti vecāki saviem bērniem nosaka kļūdainas diagnozes, tāpēc ar katru mazuli ir vērts aiziet pie fizioterapeita uz konsultāciju. Uz jautājumu, kad ir tas brīdis, kad vislabāk ieplānot vizīti, speciāliste norāda, ka jāiet ir tad, kad rodas kādi konkrēti jautājumi vai vajadzība, bet orientējoši vislabāk speciālistu apmeklēt bērna 3, 6, 9 un 12 mēnešu vecumā, lai izsekotu līdzi attīstībai dinamikā. Tad arī speciālists var izlemt, vai nepieciešama kustību terapija un, ja nepieciešama, tad kāda.
Fizioterapeite norāda: ja bērns attīstās labi un nav novērotas problēmas, tad parasti terapija nav nepieciešama, arī ne profilakses nolūkā. J. Bovtramoviča uzsver – ja bērna aprūpe notiek atbilstoši viņa vecumam, profilaktiski mazulis izvingrina sevi pats, ja vien vecāki dod iespēju. 

Būtiskākās prasmes, ko bērns apgūst pirmajā gadā 

  Agrīni (mēn.) Optimāli (mēn.) Pieļaujami (mēn)
Veido acu kontaktu 0 1  
Notur galvu   3 4
Saveļas uz sāna    2  
Apveļas uz vēdera   4-5 6
Nostājas četrrāpus 5 6-7  
Rāpo 5 6-7-8  
Sēž   7-8-9  
Staigā 9 10-14 18

 




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas