"Es raudu spilvenā." No nāves izglābtā puiša skolasbiedri vēršas pie vecākiem 1

 21. novembris 2019 7:00 Raksts

"Mēs gribam, lai vecāki mums vairāk pievērš uzmanību. Lai ieklausās mūsos un nesaka: "Kad mēs augām, tad gan tā nebija!" Tas kaitina un pazemo! Tādos momentos nemaz negribas uzticēties un izkratīt sirdi. Es vēlētos, lai vecāki vismaz caur avīzi uzzinātu, kā mēs jūtamies," ar asarām acīs stāsta pusaudze.



Foto: Shutterstock.com

Atkarību lietu speciālisti apgalvo, ka pasargāts nav neviens.


Sākoties skolas gadam, Liepājas pusi pāršalca ziņa par 14 gadus vecu pusaudzi, kurš saostījās šķiltavu gāzi un teju mira. Viņu no klīniskās nāves atpakaļ dzīvē atsauca neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde daktera Aleksandra Osipova vadībā.

Puisis šobrīd atrodas kādā no Latvijas medicīnas iestādēm, kur pēc saindēšanās attīstās no zīdaiņa prāta, kādā viņš bija sākotnēji, un mācās no jauna dzīvot – staigāt, runāt, nokārtoties, ēst. Stāvoklis esot stabils, ārstējošais personāls skatās ar cerībām uz viņa nākotni, bet par konkrētām prognozēm ir pāragri runāt.

Rakstu lasi šeit: Liepājā jaunietis, ostot gāzi, noindē smadzenes

 

Kad jaunietis ārstējās Liepājas Reģionālajā slimnīcā, skolasbiedri viņam nesa savas fotogrāfijas, līmēja pie sienām uzmundrinošus uzrakstus, runājās ar viņu.

Esam no nāves izglābtā jaunieša skolas vienā no klasēm. Tas, ko pusaudži pajautātu savam draugam šodien: vai tu to būtu darījis, ja zinātu, kādas būs ostīšanas sekas? Bet kā skolasbiedri atbildētu uz šo jautājumu paši? Klasē iestājas klusums un apmulsums.
 

Uz jautājumu, vai arī paši ir izmēģinājuši kādu no aizliegtajām vielām, lielākā daļa jauniešu atbild apstiprinoši. Par lietošanas iemesliem bērni min jautrību, svešu sajūtu izzināšanu, uzmanības pievēršanu.

Lielākā daļa esot izmēģinājuši gan cigaretes, gan alkoholu, gan veipošanu, gan elektroniskās cigaretes. Jaunieši apgalvo, ka ikdienā neko no tā visa nelietojot, taču interese ir bijusi. No ikdienas pieraduma viņus atturot sliktā pašsajūta, ko nācies piedzīvot ne vienam vien aptaujātajam skolēnam.

Runājām ar jauniešiem par atkarībām, par atkarību iemesliem, par draudzību un emocijām, kuras gribas piedzīvot, lai iepazītu pasauli. Ņemot vērā faktu, ka šī saruna norisinājās skolā klases audzinātājas un direktores klātbūtnē un ka konkrētajā auditorijā bija bērni no "labajām ģimenēm", domājām, ka iztiksim bez pārsteigumiem un skarbiem stāstiem, taču realitāte atklājās pavisam cita.

Ne velti atkarību lietu speciālisti apgalvo, ka pasargāts nav neviens. Ikvienas ģimenes atvase var nokļūt riska zonā un izmēģināt trūkstošās laimes sajūtas apreibinošos "labumus".

Runājām arī par atklātām sarunām ar vecākiem. Izrādījās, ka tikai daži no jauniešiem ar vecākiem pārrunā aktuālos jautājumus par sevis izzināšanu, sajūtām un jauniešu dzīves notikumiem.

Kā izrādījās, visi klātesošie bērni ir jutušies savās dzīvēs atstumti. Puse pacēla rokas, ka jūtas atgrūsti no draugiem, otra puse – no vecākiem.

 

Visi klātesošie bērni ir jutušies savās dzīvēs atstumti. Puse pacēla rokas, ka jūtas atgrūsti no draugiem, otra puse – no vecākiem.

 

Sekas uzmanības trūkumam var būt dažādas – kāds noslēdzas sevī, cits sāk uzvesties ārišķīgi, citam savukārt izpaužas agresija, bet vēl kāds atrod sevi atkarībās. Jaunieši atklāja, kā viņi tiek galā ar emocijām, kad jūtas nevienam nevajadzīgi.

"Es raudu spilvenā…" stāsta kāda meitene.

"Man gribas izkliegties un kaut ko sadauzīt. Bieži aizcērtu durvis," tā cita meitene.

"Es noslēdzos sevī. Negribu runāt," atbild kāds puisis.

Reakcijas sekoja cita pēc citas. Sarunas noslēgumā jaunieši padalījās ar lūgumu vecākiem.

"Es gribētu, lai biežāk mamma painteresējas par to, kā man patiešām iet."

"Es gribētu, lai man uzreiz nebļauj virsū, ja esmu ko sadarījusi. Tāpēc jau mēs nestāstām visu, jo ir bailes. Domāju, ka vecākiem vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc mēs esam kaut ko izdarījuši, nevis uzreiz sakliegt."

"Mani tracina, ka vecāki noliek priekšā likumus un baksta: redz, šitā nedrīkst, bet kā tad drīkst?"

"Saprotiet, svarīga ir tā sajūta, kad mamma vai tētis ir kaut kur blakus. Kad vajadzības gadījumā es varu vismaz piezvanīt. Zinu, ka viņi daudz strādā, bet, ja gribas, var atrast laiku vienmēr.

Ir sāpīgi, kad, piemēram, tētis atmet ar roku un pasaka – vēlāk."

Sarunu turpinājām ar sociālo pedagoģi Violu Grīnbarti. "Vecāku izteiktie vārdi jau bieži neko neizsaka. Iedarbīgāk uz bērnu apziņu nostrādā citu cilvēku negatīvā pieredze. Vardarbība un agresija izpaužas tikai tad, kad ir kādas problēmas. Problēmas tieši tam cilvēkam, kurš uzvedas agresīvi."

Pedagoģe stāsta, ka labprāt aicina jauniešus uz atklātām sarunām, uz psiholoģiskām konsultācijām, bet nereti pusaudžiem tas liekas nepieņemami un ir apkaunojoši.

 

Vecāku izteiktie vārdi jau bieži neko neizsaka. Iedarbīgāk uz bērnu apziņu nostrādā citu cilvēku negatīvā pieredze. 

 

"Bērnu atkarībai dziļas saknes ir meklējamas ģimenē. Ja nav kam izkratīt sirdi, pārrunāt dienas notikumus, tad pusaudžiem liekas, ka vienīgie, kas viņus saprot, ir uz ielas satiktie vienaudži. Kas viņiem ir pieejams un kas tajā brīdī liekas interesants, to viņi arī lieto un dara. Vielu lietošana neprasa nekādu piepūli. Gaužām skaudri, ka mums nākas saskarties ar šādiem gadījumiem arvien vairāk. Vienīgais, ko mēs kā speciālisti varam darīt, ir runāt atkal un atkal. Atkārtot vienu un to pašu, kamēr jaunieši sadzird un prot pieņemt pareizo izvēli."

Speciāliste secinājusi, ka liela problēma ir virspusēja attieksme pret jaunieša nodarbēm. "Piemēram, es redzu, ka jaunietim ir sarkanas un miegainas acis. Jautāju viņam, cik ilgi ir gulējis. Viņš man atbild: no sešiem līdz astoņiem rītā. Tas nav normāli. Ja bērns ir mājās, savā istabā, arī jākontrolē, ko viņš tur dara. Nevar pieļaut, ka augošs pusaudzis nosēž internetā līdz rītam, bet neviens no mājiniekiem to pat nezina." 

 

No portāla Liepajniekiem.lv




1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas