Bērna motivējošā audzināšana: Sodīt nedrīkst nesodīt

 01. marts 2020 10:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Zināmas daudzas un dažādas pieejas, kā audzināt nākamos ģēnijus, izcilus līderus, apdāvinātus māksliniekus vai vismaz normālus cilvēkus, kuri pieauguši nemocīsies ar neskaitāmiem kompleksiem. Vecāki, neuztraucieties, ja nezināt, kurai teorijai sekot! Arī psihologiem nav vienotas nostājas. Toties mērķis gan ir skaidrs?– palīdzēt saprast, ka sekas ir ikvienai darbībai.



Foto: Shutterstock.com

Nav neapstrīdamas atbildes, sodīt vai nesodīt, no kāda vecuma un par ko.


Ja pieaugušo pasaulē visi likumi ir vairāk vai mazāk nepārprotami formulēti uz papīra un mēs labi zinām, ka "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības", tad ar bērniem ir citādi. Viņus nezināšana atbrīvo no soda, jo sods ir sekas rīcībai, par ko mazais iepriekš ir brīdināts. Tāpēc viņam dota brīva izvēle, kā rīkoties un ar ko rēķināties. Taču, ja mazulis nav brīdināts, tad kā mēs drīkstam viņu sodīt?!

Sods ir sekas rīcībai, par ko mazais iepriekš ir brīdināts. Tāpēc viņam dota brīva izvēle, kā rīkoties un ar ko rēķināties. 

Psihoterapeite Gunta Jakovele uzsver, ka izpratne par sodu pirmām kārtām ir atkarīga no mūsu pašu pieredzes. Vecāki izmanto tās pašas metodes, ar kādām "darbojās" viņu senči. Arī pārkāpuma kritēriji ir līdzīgi. Tiesa, var būt arī pretēja rīcība: ja bērnībā tikām sodīti īpaši stingri, tad saviem bērniem ļaujam darīt gandrīz jebko. Atcerieties: ja vecāki atļauj visu, tad cilvēkbērns var sākt šaubīties, vai viņš ģimenei vispār kaut ko nozīmē!
 

Pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība
Nav neapstrīdamas atbildes, sodīt vai nesodīt, no kāda vecuma un par ko. Der zināt, ka līdz piecu gadu vecumam bērns neko sliktu ar nodomu nedara. Jebkuras viņa rīcības mērķis ir iepazīt ko jaunu. Toties pēc šī vecuma bērnam ir jāzina, kas sekos viņa nedarbam. Visbiežāk vecāki bērnam šajā vecuma posmā nepiedāvā brīvo izvēli, bet uzreiz soda. Protams, protams, mamma un tētis ir gana stresaini un aizņemti, viņiem nav laika krāmēties ar bērniem... Uzkliedziens vai pliķis ir tikai ātrākais un vienkāršākais (bet vai labākais?) veids, kā nolikt bērnu "pie vietas" – lai netraucē, lai nemaisās pa kājām, lai nerada neērtības...

Līdz piecu gadu vecumam bērns neko sliktu ar nodomu nedara. Jebkuras viņa rīcības mērķis ir iepazīt ko jaunu. 

 

Bieži vien vecāki uzskata, ka bērns ir pelnījis sodu, jo viņš nedara to, ko grib vecāki. Tātad – ir nepaklausīgs! Tomēr tādā veidā var panākt vien to, ka atvase ir ērta vecākiem, sēž blakus, iniciatīvu neizrāda, problēmas nerada, no visa baidās... Starp citu, tieši tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem ir tiesības kaut ko negribēt. Un par to NAV jāsoda!


Sods – apgrūtinājums arī vecākiem
Psihoterapeite uzsver, ka sods ļoti bieži ir apgrūtinājums arī pašiem vecākiem. "Ja aicinām bērnu sakārtot istabu (konkrēti norādot, ko darīt, un piedaloties šajā procesā), bet mazulis atsakās sadarboties, tad kā sodu mēdz "piespriest", piemēram, pasakas nelasīšanu pirms miedziņa. Rezultāts: visi nevis mierīgi aiziet gulēt, bet gan risina konfliktu ar aurojošu bērnu." Cits piemērs?– pusaudzim aizliegts lietot datoru vai skatīties televīziju. Bet kā šo aizliegumu īstenot? Ja sods uzlikts, tad tas jāiztur līdz galam, pretējā gadījumā atvase drīz vien sapratīs, ka vecāku vārdi ir tukša skaņa, ko nav vērts ņemt galvā


"Bērns rāpjas uz ķeblīša, krīt un sasitas (mēģina pataustīt kaut ko karstu vai asu). Ko darīt – ļaut vai neļaut?"
Komentārs: Var kliegt un panākt, ka bērns nokāpj, bet šaubos, vai viņš sapratīs, kas šajā rīcībā bija slikts. Labāk ļaut uzkāpt, nokrist un nedaudz sasisties, lai ir skaidrs, kādas sekas var radīt šāda rīcība. Vecāku uzdevums ir kontrolēt sekas, ķert bērnu vai brīdināt, turklāt nevis ar vārdiem "nekāp, nokritīsi!", bet gan – "kāp uzmanīgi!".

***

"Bērns (2,5 gadi) mājās drīkst darīt pilnīgi visu, kas neapdraud dzīvību. Ja dara kaut ko, kas var kaitēt veselībai vai dzīvībai, tad tā situ pa pirkstiem, ka ilgi atceras."
Komentārs: Protams, teorētiski sišana nav īpaši labs risinājums. Tomēr domāju, ka bērns izaudzis to sapratīs, jo runa būs bijusi par viņa dzīvības saglabāšanu. To, ko "nedrīkst", mēs radām daudz vairāk nekā "drīkst". Šinī gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ko nedrīkst. Svarīgi, lai šādu aizliegumu nebūtu pārāk daudz, bet tie, kas ir, tiktu izskaidroti.

***

"Atnāca ciemos draugi ar piecgadīgu bērnu, kurš atļāvās darīt visu – mest kūkas uz grīdas, ar dakšu bakstīt dīvānu. Māte neko neaizrādīja."
Komentārs: Mana māja un mans dīvāns ir manā teritorijā, kur es nosaku noteikumus. Savā mājā bērns var darīt to, ko viņam vecāki ļauj. Īstenībā bērni nav izlaisti, vienkārši viņi dara to, ko ļauj vecāki vai citi sabiedrības locekļi. Ja vienā vietā viņam kaut ko atļauj, bet citā – ne, bērns ātri pieņem šos noteikumus.


Pēršana, pliķis kā soda veids
Reti kuram pieaugušajam nav bijusi vēlme iepļaukāt mazo palaidnieku, kad "nervi vairs netur". Tieši tā – emocijas liek vicināt rokas! Un tam nav nekāda sakara ar pašu nodarījumu. Vai pliķis nekad nav attaisnojams? G. Jakovele norāda: "Pliķis emociju uzplūdā ir bezjēdzīgs un neiemāca neko. Patiesībā tās ir mūsu bailes par bērna dzīvību, drošību, labklājību. Līdz kaut kādam vecumam vecākiem ir jāparedz riski, kuros bērns var iekļūt. Ja tomēr tā notiek, kad pliķi ir pelnījis pieaugušais."


Izolēšana
Par efektīvu un mazsāpīgu metodi uzskata nedarbnieka izolēšanu – sak", lai pasēž savā istabā (uz ķeblīša, kaktā) un padomā, ko nogrēkojies. Jo mazāks bērns, jo īsāku laiku viņu izolē, piemēram, divos gados – uz divām minūtēm, piecos – uz piecām utt. Turklāt nekādā ziņā ne tumšā pieliekamajā vai citur, kur var rasties sajūta, ka esi iespundēts un pamests viens! Soda laikam jābūt skaidri saprotamam, var izmantot, piemēram, smilšu pulksteni. Ja bērns ir mazāks, vēlams atstāt vaļā durvis, lai viņš redz vecākus, bet ar nosacījumu, ka iziet no soda telpas viņš nedrīkst.


Ignorēšana
Ignorēšana un klusēšana ir emocionāli ļoti smags un neefektīvs soda veids. Tas nav attaisnojams nevienā situācijā. Īpaši tāpēc, ka maza bērna atmiņa nesniedzas tik tālu, lai ilgstošu mammas vai tēta klusēšanu saistītu ar pirms krietna laika izdarītu nedarbu.

 

Pastāv uzskats, ka tas ir efektīvs veids, kā novērst vēlmi darīt, vecākuprāt, nedarbus. Jautājums vien?– cik ilgi? "Mēs pieradinām bērnu pie dubultas spēlītes, nevis liekam saprast, ko patiešām drīkst darīt un kas ir bīstami. Pārslēdzot uzmanību, mēs ietaupām laiku, bet neveicinām bērna izpratni par apkārtējo pasauli," brīdina speciāliste, uzsverot, ka šis paņēmiens varbūt der pavisam maziem bērniem. Tiklīdz viņi sāk saprast un spēj komunicēt, par uzmanības novēršanu gan būtu jāaizmirst.

 

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas