Audzināt bērnu bez kliegšanas. Četri soļi vecāku uzvedības mainīšanai

Kad nervi vairs netur, pacietība beigusies un citus risinājumus neredzam, balss pacelšana jeb vienkārši sakot - kliegšana, ir pēdējais izmisīgais mēģinājums disciplinēt mazo vai vismaz noturēt savas robežas pašas acīs. Pieredze un speciālistu atzinumi gan rāda, ka kliegšana ir vien savas nevarēšanas atzīšana. Rezultātu tas nedod, toties attiecības ar bērnu sabojā. 

Vienīgais veids, kā sākt kontrolēt emocijas, ir vispirms tās apzināties, nosaukt skaļi vismaz sev, un tad sākt ar tām strādāt.

FOTO: Shutterstock.com

Vienīgais veids, kā sākt kontrolēt emocijas, ir vispirms tās apzināties, nosaukt skaļi vismaz sev, un tad sākt ar tām strādāt.

Psiholoģe Jūlija Danilova portālā Psychologytoday.ru iesaka pamēģināt metodi, kas varētu noderēt tiem vecākiem, kas vēlas bērnu audzināt savādāk. 

Lai mainītu ierastas uzvedības algoritmu, ir ne tikai jāvēlas to darīt, bet pašiem vecākiem arī jāpraktizē pavisam cita domāšana un uzvedība. Sākumā mainās vecāki, tad - bērni. Kopumā tas var aizņemt pat trīs mēnešus, brīdina psiholoģe, tomēr tas  noteikti ir to vērts! 
 

Apzinies savas sajūtas un emocijas

Tās ir patiesais iemesls, kāpēc sāc kliegt. Visbiežāk iemesls kliegšanai ir dusmas un bailes.
Dusmas ir reakcija uz vēlmi, lai viss notiek tieši tā, kā gribi tu. Psihologi to sauc par egocentrismu. Sajūtu "Visam jānotiek tā, kā gribu es" var mēģināt pamazām nomainīt uz apzinātu domu "Es neesmu Dievs, kas visu zina labāk. Es varu arī nezināt, kas ir labākais, ko manam bērnam vajag.". Tiklīdz jūti, ka atkal jau visu zini labāk, ievelc elpu un pajautā sev, vai tiešām tas, ko vēlies panākt, ir vienīgais un vispareizākais risinājums. Varbūt ir iespējami arī citi rīcības varianti, ne tikai arguments "Jo es tā gribu!"

Vēl vienas spēcīgas emocijas ir bailes. Par ko tik var baidīties vecāki! Par bērna veselību, drošību, pareizu audzināšanu, pareizajiem draugiem un sekmēm vai nesekmību. Pajautā sev, kas ir tas, no kā baidies tu. Kas ir sliktākais, kas var notikt, ja bērns rīkoties ne tā, kā saka vecāki - mamma vai tētis. 

 

Visbiežāk bailes ir iracionālas, neloģiskas. Ne velti ir teiciens "Bailēm lielas acis". Pat tad, ja tev pašam šķiet, ka saikne "Ja viņš nedarīs TO, tad notiks TAS" šķiet pašsaprotama, tomēr visbiežāk tas, ka mazulis, piemēra, atsakās ēst brokastu putru, viņam nebūs nāvējoši, tāpēc aurot par šo faktu tiešām nav jēgpilni. Arī nosalušas rokas nenozīmē saslimšanu ar kādu neārstējami kaiti, gluži tāpat kā istabā nesavākti kluči nebūs iemesls vietēja mēroga traģēdijai... 

Ir taču mammas, kas arī saviem 40 gadus vecajiem bērniem nenogurtoši atgādina, ka ejot ārā, jāuzliek galvā siltā cepure, citādi saslims... Nekas nemainās, bet atgādina un atgādina....Jo tā ir ierasts. 
 
Vienīgais veids, kā sākt kontrolēt emocijas, ir vispirms tās apzināties, nosaukt skaļi vismaz sev, un tad sākt ar tām strādāt. 
 

Reklāma
Reklāma


Saprast bērna uzvedības patieso motivāciju 

Jebkura cilvēka rīcību nosaka viņu  iekšējā motivācija. Bērniem visbiežāk tā ir dabiskā vēlme izpētīt, uzzināt, noskaidrot. Zinātkārs un kustīgs bērns ir normāls bērns!  Turklāt jāņem vērā arī vecumposmu attīstības īpatnības. Vecākiem iestājas šoka stāvoklis, kad trīsgadnieks sāk izrādīt vēlmi pēc patstāvības. Viņš grib visu darīt pats un tikai pats. Protams, ka sākumā, un vēl ilgi nekas nesanāk, bet, ja šajā posmā vecāki atņem iniciatīvu, dusmīgi norādot "Pasteidzamies! Dod man!", tad tas turpmāk dzīvē bērns pat nemēģināt izrādīt iniciatīvu. Atkal jau būs iemesls dusmoties (un kliegt?), kāpēc viņš tāds "ņuņņa". 

Vieglāk mazo būs saprast, noliekot sevi viņa vietā. Paskaties uz pasauli viņa acīm. Jā, jā, var pat nomesties četrāpus, lai ieraudzītu to, ko viņš redz un neredz, bet grib sasniegt vai ieraudzīt. 

Iespējams, izdosies atsaukt atmiņā par ko uz tevi dusmojās vecāki. Un paturēt prātā, ka mazulis vienmēr cenšās izdarīt to labāko, ko viņš tobrīd spēj. Labāk viņš neprot, bet ar laiku iemācīsies. 


Apzināties savas uzvedības stereotipus 

Raksturīgi, ka cilvēki noteiktās situācijās rīkojas stereotipiski, proti, tā, kā ierasts. Tas ir gandrīz automātiski. Uz noteiktām emocijām ir noteikta veida reakcija un rīcība. Ja iepriekš ļoti uzvilka noteikta bērna balss intonācija vai rīcība, piemēram, atteikšanās no ēdiena, tad jau pie pirmajām šādas uzvedības pazīmēm ir viegli "aiziet pa gaisu" un sākt kliegt.  Psiholoģe apgalvo, ka 98% gadījumu tā vairs nav reakcija uz konkrēto situāciju, bet gan pieaugušā ierastā tipiskā reakcija uz pazīstamu kairinājumu. 


Izveidot jaunu rīcības algoritmu un apzināti to izmantot

Izklausās vienkāršāk, nekā izdarāms, bet paveicams tas ir. 
Bērns izdara kaut ko, uz ko parasti reaģē ar kliegšanu - apzinies, ko tieši tu šobrīd jūti (bailes, dusmas, aizkaitinājumu) - padomā, kā vēl var reaģēt uz esošo situāciju bez kliegšanas - pieņem savādāku lēmumu un rīkojies ne tā, kā parasti. Proti, neliedzot.