Ūsainis vilka mani pie locekļa. Bērna seksuālās vardarbības stāsts 39

 26. oktobris 2010 15:00 Pieredze

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

„Tad viņš apsēdās uz savas jakas un vilka manu galvu pie sava locekļa. Tas bija piebriedis un sāļš,” bērnu dienās piedzīvoto mammam.lv/tetiem.lv uztic kāda portāla lasītāja, kas nu pati ir māmiņa.




Nekur neesmu lasījusi, kādas sekas uz tālāko nākotni var atstāt bērnībā piedzīvota seksuāla vardarbība. Nezinu, kāda es būtu, ja tas nebūtu noticis. Nemāku teikt, vai tas ir atstājis ietekmi uz manu dzīvi. Gribas apgalvot, ka šīs bērnības atmiņas šobrīd ir tādas pašas kā par nobrāztu celi, kautiņu ar brāli un nedarbu. Tās ir, bet netraucē.

Stāsts no paša sākuma
Dažreiz prātā mēdzu pārcilāt, kad tas īsti noticis — pēdējā skolas dienā pirms Lieldienām vai tieši pirms vasaras brīvdienām. Lai nu kā, devos mājās no skolas, izkāpu no autobusa. No pieturas līdz mājām ejamas vien desmit minūtes. Ap pieturu daudzdzīvokļu mājas, aiz līkuma jau var redzēt mūsu sētu. Garām brauca mašīna. Nepievērsu īpašu uzmanību, jo tās tur nebija retums. Pārsteidza vienīgi tas, ka mašīna apstājās. Ūsains vīrietis aicināja iekāpt, aizvedīšot uz mājām. Es atteicos divu iemeslu dēļ — pirmkārt, atlika pāriet vien pārsimts metrus pār lauka taciņu, lai būtu mājās, otrkārt, mamma bija aizliegusi kāpt svešās mašīnās. Vīrietis aizbrauca. Savukārt es aizkavējos šajā ceļa līkumā, jo pār grāvi bija pārlikta dēļu laipa, lai vieglāk tikt uz lauka taciņas. Uz laipas bija brīnišķīgi šūpoties. Lēkāju, lēkāju, līdz no meža izlīda jau iepriekš redzētais vīrietis. „Kur tavas mājas?” nez kāpēc viņš man prasīja. Parādīju. Tad, ne vārda nesakot, viņš aizlika savu roku priekšā manai mutei, mani pacēla un sāka nest uz meža pusi. Viņa roka smirdēja pēc benzīna. Es nenobijos, bet vienalga sāku saukt mammu. Tajā brīdī man likās — tāpēc, ka tā ir jādara.

Pēc tam, kad vīrietis piecēlās un atļāva ģērbties, nepatīkamākā bija starp kājām esošā dzeltenīgā ķēpa, ko noslaucīju ar roku, bet roku — savā jaciņā.

Mežā un mājās
Mežā, kas, starp citu, piederēja maniem vecākiem, viņš mani nolika zemē, novilka savu jaku, noklāja, tad novilka man zeķubikses un biksītes, novilka bikses sev. Tad viņš apsēdās uz savas jakas un vilka manu galvu pie sava locekļa. Tas bija piebriedis un sāļš. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, kad viņš atlaida manu galvu, pats piecēlās un uz jakas noguldīja mani. Tad jautāja, vai zinu, ko mamma un tētis dara. Teicu, ka nē, lai gan pavisam labi zināju, jo seksa tēmas mājās nebija aizliegtas. Viņš solīja parādīt un uzgūlās man virsū. Tas nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami. Garlaicīgi būtu precīzāks vārds. Pēc tam, kad vīrietis piecēlās un atļāva ģērbties, nepatīkamākā bija starp kājām esošā dzeltenīgā ķēpa, ko noslaucīju ar roku, bet roku — savā jaciņā. Un tad — visu gaišu, meitenīt, tikai nevienam nestāsti. Viņš iešļūca dziļāk mežā, es — lēnām devos uz mājām. Mājās mēģināju mammai stāstīt, bet mazliet kautrējos. Izstāstīju vien to, ka kāda mašīna apstājās, un tās vadītājs solīja aizvest uz mājām. Par spīti tam, ka it kā nekas nebija noticis, mamma zvanīja policijai. Vēl šodien nesaprotu, kāpēc. Varbūt ko nojauta?

Dzīve pēc tam
Pēc tam es ik pa laikam prātā pārcilāju notikumu. Tā vienkārši atcerējos. Bez emocijām. Bez domām. Bez secinājumiem. Faktu līmenī un viss. Tādas kā „lomkas” sākās vidusskolas laikā. Es par šo gadījumu domāju gandrīz visu laiku. Kad gāju pa tumšākām, vientuļākām mazpilsētas ieliņām, katrā pretimnācējā saskatīju izvarotāju. Un… gandrīz vai ilgojos, lai kaut kas tāds notiktu atkal. Pati sev likos nedaudz sajukusi. Katru vakaru aizmigu ar domām par izvarotājiem. Un pa starpu iedomājos arī par labajiem puišiem, kas varētu mani izglābt. Nemitīgi gribējās to visu kādam izstāstīt. Nevis kādam, bet visiem! Laikam gribējās līdzjūtību un žēlošanu. Kādā vakarā, kad ar draudzeni staigājām pa pilsētu, izstāstīju viņai, bet… biju vīlusies. Tas nedeva gaidīto atvieglojumu. Atmiņas un fantāzijas turpināja vilkties līdzi kā ēna.

Atceros kādu gadījumu — pavadot laisku vakaru gultā ar vīru, kādā brīdī viņš man rotaļīgi sasēja rokas. Es ļoti pārbijos un sāku raudāt.

Augstskolas laiks
Pēc vidusskolas nonācu Rīgā. Domāju, ka vides maiņa, jauni draugi, jauni piedzīvojumi liks man aizmirsties. Bet — nekā. No kopmītnēm netālu esošais parks radīja manī jaunu fantāziju vilni. Tas mani pievilka ar teju vai maģisku spēku. Es varēju pa parku klaiņot stundām. Uz istabas biedreņu ieteikumiem tā nedarīt, vieglprātīgi atbildēju, ka šis parks ir tik vientuļš, ka diezin vai laupītāji sēž krūmos un gaida retos gājējus. Tomēr arī staigāšana pa parku ilgoto mieru nedeva. Dažādās sarunās ar jauniegūtajiem draugiem devu dažādus mājienus, kas ar mani noticis pirms daudziem gadiem, bet mājieni laikam bija pārāk niecīgi. Un dūšas pateikt — ziniet, pirms vairāk nekā desmit gadiem… — man nebija. Viss mainījās, kad iepazinos ar savu nu jau vīru.

Laikam jau bruņinieks
Šīs attiecības iesākās ļoti skaisti — bijām pazīstami jau vairākus gadus. Bet nebijām pat runājuši. Man viņš ļoti patika jau kopš pirmās dienas, bet likās, ka es viņam gan ne. Tad kādā pasākumā sākām runāties. Sarunājām tikties. Tad vēl. Un vēl. Un vēl. Kopā pavadītais laiks bija fantastisks. Par seksu gan es nebiju pārliecināta. Jutos sakautrējusies, sakaunējusies, sasaistīta, sabijusies no pat pavisam nelieliem eksperimentiem. Pašai likās, ka tas bērnības piedzīvojuma dēļ. Atceros kādu gadījumu — pavadot laisku vakaru gultā, kādā brīdī viņš man rotaļīgi sasēja rokas. Es ļoti pārbijos un sāku raudāt. Jutos patiešām nelāgi un pat vainīga par šādu histēriju. Viņš sāka taujāt, kāpēc tā reaģēju. Lai gan saistību neredzēju,  izstāstīju par ūsaino vīrieti, nedomājot, kā tas varētu ietekmēt tikko iesākušās attiecības. Tomēr mans stāsts tās ietekmēja — uz labo pusi. Es saņēmu ilgi kāroto mierinājumu un žēlošanu un milzīgu devu iejūtības. Drīz pēc tam mani pārstāja vajāt fantāzijas un vēlme nokļūt līdzīgā situācijā. Manī radās miers. Un seksuālajā dzīvē pamazām kļuvu atraisīta un pat kāra uz eksperimentiem. Jā, nezinu, kāda es būtu, ja tas nebūtu noticis. Nezinu, kāda es būtu, ja nebūtu iepazinusies ar visbrīnišķīgāko vīrieti pasaulē. Gribas apgalvot, ka nu šīs bērnības atmiņas ir tādas pašas kā par nobrāztu celi, kautiņu ar brāli un nedarbu. Tās ir, bet vairs tiešām netraucē.

 

IZLASI ARĪ speciālista komentāru par seksuālo vardarbību.

Iesūtījusi Laine (vārds mainīts), mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā lietotāja




39 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas