Stāsts par ūsaini un seksuālo vardarbību. Psihologa komentārs

 02. novembris 2010 15:20 Speciālista viedoklis

Pirms neilga laika portālā mammam.lv/tetiem.lv publicējām stāstu par bērna seksuālo izmantošanu, kas izsauca lielu lasītāju reakciju ne tikai mūsu, bet arī citos portālos. Rakstā sieviete dalās bērnu dienu atmiņās, kā viņu seksuāli izmantojis kāds vīrietis. Komentāros ne viens vien lamājās par izdomājumu publicēšanu un ka pēc seksuālās izmantošanas neviens tā nejūtas. Vēlreiz apliecinām, ka raksts ir patiess un sievietes sajūtas nav sadzejotas. Lasi speciālistu viedokli.



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Raksts par seksuālo izmantošanu tika pārpublicēts arī portālā Apollo.lv, un viņu redakcija lūdza krīzes centram Skalbes profesionāļiem komentēt stāstu, ko mums uzdrošinājusies atklāt bērnībā seksuāli izmantotā sieviete.  

Nereti, kad cilvēks saskaras ar informāciju par seksuālu vardarbību, it īpaši tādu, kas vērsta pret bērnu, viņu var pārņemt riebuma izjūtas attiecībā pret šo situāciju, dusmas, bezspēcība un vēlēšanās aizmirst šo, nedomāt par to, izslēgt no redzesloka visu, ko viņš tikko ir uzzinājis. Jebkuras seksuāla rakstura darbības, kas vērstas pret bērnu, ir pretdabiskas, tāpēc nereti ir tik grūti aptvert, ka dzīvē tādas situācijas, diemžēl, notiek. Vieglāk būtu dzīvot, ja tam neticētu.
Mierīgāk būtu, ja pateiktu sev: "Bērni izdomā stāstiņus un melo par seksuālo vardarbību pret sevi". Tomēr šāds miers ir iluzors. No statistikas izriet, ka lielākoties ziņojumi par seksuālo vardarbību pret bērnu ir patiesi. Ir ļoti svarīgi pārvarēt savas tūlītējās automātiskās aizsardzības reakcijas un ieklausīties, ieskatīties stāstā, kuru cilvēks vai bērns uztic mums. Nozīmīgi ir nepalaist garām šo svarīgo informāciju, it īpaši, ja to mums stāsta bērns. Iespējams, mēs esam vienīgais cilvēks tajā brīdī, kas var palīdzēt.

Ir ļoti svarīgi pārvarēt savas tūlītējās automātiskās aizsardzības reakcijas un ieklausīties, ieskatīties stāstā, kuru cilvēks vai bērns uztic mums.

No cilvēkiem, kas pārcietuši seksuālu vardarbību, mēs nereti varam sadzirdēt: "..Tas nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami. Garlaicīgi būtu precīzāks vārds..." Mūsu sadzīviskais, ikdienišķais prāts var pateikt: "Es tev neticu! Kur ir bailes? Kur asaras, saucieni pēc palīdzības? Kur sāpes?" Noteikti, tas viss ir, bet ļoti dziļi apslēpts. Tik dziļi, ka pats cilvēks, kurš ir piedzīvojis vardarbību, šīs sāpes neapzinās. Tā mūs ir radījusi daba — viņa parūpējās, lai mums būtu aizsardzības mehānismi. Šajā gadījumā tā ir tā saucamā disociācija — jeb nespēja ar traumu saistītās domas, jūtas vai darbību sasaistīt ar sevi, ar savu pieredzi. Tas palīdz emocionāli atdalīties no sāpīgā, smagā pārdzīvojuma. No malas tas izskatās kā vienaldzība. Tomēr nevajadzētu ļaut sevi apmānīt — tā ir saistīta ar vardarbību — aizsardzība. Un nekādā veidā tas nenozīmē, ka cilvēkam nebija sāpīgi, ka viņš nebija nobiedēts. Pavisam kļūdaini domāt, ka viņam patika vardarbīgs akts.


Šāda disociatīva psiholoģiskā aizsardzība sākumā palīdz izdzīvot, nesabrukt. Tomēr ar laiku tā var pārstāt darboties tik labi. Un tad neskaidras atmiņas, jūtas vai domas var izlauzties uz āru, apziņā: "Tādas kā "lomkas" sākās vidusskolas laikā. Es par šo gadījumu domāju gandrīz visu laiku." Un cilvēks var sākt meklēt kaut kādus līdzīgus izdzīvotajai vardarbības situācijai apstākļus: "Kad gāju pa tumšākām, vientuļākām mazpilsētas ieliņām, katrā pretimnācējā saskatīju izvarotāju. Un… gandrīz vai ilgojos, lai kaut kas tāds notiktu atkal." Tas var likties jocīgi, ja nezināt par citu psiholoģisko mehānismu, kura mērķis ir tikt galā ar traumu. Šāds mehānisms izpaužas, liekot cilvēkam meklēt līdzīgas situācijas un mēģināt it kā restaurēt pagātnes sāpīgos notikumus. Neapzināts mērķis šīm darbībām ir restaurēto situāciju atrisināt savādāk, atrast spēkus, lai kontrolētu notiekošo un šajā gadījumā — iegūt uzvaru pār varmāku un pār savu traumu. Protams, šādi rīkojoties, cilvēks neapzināti pakļauj sevi atkārtotam riskam ciest no vardarbības. Tomēr mērķis viņam ir pavisam cits, respektīvi, pārvarēt vardarbību un gūt tādu pieredzi, kur viņš vairs nav bezspēcīgs upuris.


Šeit tika aprakstītas tikai dažas pārciestas vardarbības pazīmes — disociācija un pagātnes situācijas restaurācija. Pastāv vēl virkne dažādu seku. Bet jau šie divi mehānismi liek saprast, cik nopietnas pēdas atstāj seksuāla vardarbība uz jebkuru cilvēku, kas ir to pārdzīvojis. Tomēr ir kļūdaini domāt, ka vardarbību pārcietis cilvēks ir traumēts uz visu mūžu. Daudzi cilvēki, saņemot viņiem nepieciešamo palīdzību, izdziedina traumas atstātās sekas un dzīvo normālu dzīvi. Šādā situācija ļoti svarīgi, ja ir iespēja saņemt emocionālu atbalstu no tuvinieka, drauga vai radinieka. Meklējiet tādu cilvēku, kuram jūs uzticaties un kurš patiešām spēj būt iejūtīgs pret jums.
Ko darīt, ja jūs esiet saskārušies ar situāciju, kad bērns vai pieaugušais stāsta par piedzīvoto vardarbību? Saglabājiet mieru un spēju uzmanīgi klausīties! Paturiet savus komentārus un šoku pie sevis — cilvēkam tāpat ir sāpīgi, nepalieliniet viņa emocionālās sāpes ar savu nepārdomāto reakciju. Esiet iejūtīgi un atbalstiet cilvēku, iedrošiniet viņu ar savu klātbūtni. Neizsakiet nekādus vērtējumus, jo tie šajā situācijā ir neatbilstoši. Ja par vardarbības situāciju jums stāsta bērns, nekavējoties paziņojiet policijai vai bāriņtiesai par notikušo. Un, protams, vienmēr ir lietderīgi meklēt psihologu atbalstu un profesionālu psiholoģisku palīdzību.


Organizācijas, kas cīnās ar vardarbību:
• Valsts policija – 112
• Bāriņtiesa www.tiesas.lv
• Krīzes centrs Skalbes – 67222922, 27722292 www.skalbes.lv
• Centrs Dadredze, www.centrsdardedze.lv
www.drossinternets.lv
• un citas
 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas