Elīnas piedzimšana

 22. janvāris 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 8029

Noteiktais dzemdību datums bija 20. augusts. Nekas vēl nenotika, tikai asi durošas sāpes brīžiem tur, lejasdaļā, bet tā jau notika kādas trīs nedēļas.




Neko nejūti?

Tā kā mazulīte nedzima, 21. augustā bija jābrauc uz apskati. Nosvēra mani, pierakstīja tonīšus. Vecmāte teica, ka drīz jau dzims, jo dzemde smuki strādājot. Pirms laišanas mājās mana daktere izdomāja, ka viņa tomēr mani apskatīs uz krēsla. Kā izrādījās, bija jau 4,5 cm atvērums, un daktere man prasīja: „Tu tiešam neko nejūti?!” Atbildēju, ka ne, viss ir OK... Daktere vien noteica: "Laimīgs bērns, ka tik tālu ticis bez sāpēm! Nu ko, šodien būs jādzemdē!!!" Un sūtīja mani piereģistrēties.

 

Vēl smaidu

Godīgi sakot, biju nedaudz šokēta, rokas trīcēja, kājas arī, jo, tā kā sāpju nebija, pat nebiju morāli gatava dzemdēt! Tā uzreiz zaļajā dzemdību zālē mani Stradiņos ielika un pārdūra ūdeņus, lai es beidzot saprastu, ko tas nozīmē, ka sāp. Brīžiem nevarēju saprast, kad tā sāpe īsti sākas un kad beidzas. Pie manis ap plkst. 15.00 ienāca vecmāte un nodaļas vecākā vecmāte apskatīties, kā iet. Bija 5,5 cm atvērums, un jutu, ka nu jau sāp vairāk, bet vecmātes teica, ka man nekāda īsta dzemdību darbība nenotiekot, ja jau es vēl smaidu! Bet sāpes bija, bet ne tik trakas, lai es klaigātu. Viņas iedeva man paturēt aiz vaiga tabletīti, un TAD SĀKĀS!!!

Bija 5,5 cm atvērums, un jutu, ka nu jau sāp vairāk, bet vecmātes teica, ka man nekāda īsta dzemdību darbība nenotiekot, ja jau es vēl smaidu!

Uh, sāpes krustos ik pēc minūtes - elpoju, darīju visu, ko teica. Jāsaka gan, ka man bija jāmokās vienai, jo draugs tajā dienā strādāja un varēja tikt pie manis tikai ap astoņiem vakarā. Biju bēdīga, ka nav mīļuma līdzās un man vienai tagad jāmokās.

 

Sāpes pa īstam un meitiņa

Tad no plkst. 16.00 kā sākās tās īstās kontrakcijas, tā nemaz nepamanīju, ka pagāja jau trīsarpus stundas, kas man likās kā 20 minūtes. Gultā es pagulēt nevarēju, jo mugura tik nežēlīgi sāpēja, likās, ka pušu plēš. Iemesls, kāpēc atteicos no epidurālās anestēzijas, bija tas, ka negribēju, lai tur, kur man tik ļoti sāp, vēl durtu šprices! Teicu: „Nē, paldies, es pati!” Kad bija pilns atvērums, tas bija kā atvieglojums, jo sāpes pazuda, un tā pēc trim kārtīgiem spiedieniem mana peciņa Elīna plkst. 19.58 ieraudzīja dienas gaismu — 3350 g smaga un 52 cm gara! Es tā raudāju! Daktere prasīja, kas man sāp, teicu: „Nekas, tās ir prieka asaras!” Mans meituks gulēja man uz punča! Tiku cauri bez plīsumiem, bet beigās man placenta neatdalījās, bija pieaugusi. Daktere izsauca anesteziologus, un vispārējā narkozē man tur visu iztīrīja. Atmodos tikai pēc tā visa ap plkst. 21.30, bija tik auksts pēc anestēzijas, un mana peciņa gaidīja vairāk nekā stundu blakus dzemdību galdam zem siltās lampiņas, kad mammu sadakterēs un pamodinās.

 

Liels paldies vecmātei Ivetai Smilškalnai un dakterēm Natālijai Kalašņikovai un Ainai Vīgrantei! Viņas man tik ļoti palīdzēja un bija vienkārši super! :*

 

 

Iesūtījusi remux, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk