Kā tētis jūtas mazuļa gaidīšanas laikā? Stāsta psihiatrs, ginekologs un paši tēti

Pārbaudījums attiecībām

“Posms, kad bērniņš tiek gaidīts, tētim var būt sarežģīts,” saka profesors Māris Taube. Vispirms jau tāpēc, ka neiroķīmisku procesu rezultātā izmainās sievietes uzvedība. Viņa var kļūt trauksmaināka, emocionālāka, vieglāk aizkaitināma. Partnerim tas mēdz radīt: 

• sajūtu, ka pēkšņi kļuvis slikts; 
• vēlmi vairāk būt ārpus mājām;
• ilgāk aizkavēties darbā.
   

Mainās arī topošās mammas prioritātes – lielākā uzmanība vairs nav pievērsta partnerim, kā agrāk, bet gaidāmajam mazulim un viņa veselībai. Vīrietim, kurš pieradis pie tā, ka līdz šim bijis svarīgākais sievietes dzīvē un varējis baudīt divvientulību, tas var radīt bažīgumu, nedrošību, neizpratni, jo šādas pieredzes vēl nav bijis. 

Bērna pieteikšanās sevišķi var sašūpot attiecības, kas nav oficiāli noformētas, jo vīrietim nav bijusi vēlme to darīt. 

“Visbiežāk tas notiek tāpēc, ka gribas saglabāt neatkarības sajūtu,” saka psihiatrs. “Bet radīt bērniņu – tas nozīmē palikt saistītam ar sievieti uz mūžu. Tas nozīmē arī nepārtrauktu atbildību un to, ka sievietei būs cita prioritāte. Diemžēl mēs psihiatrijā redzam, ka šis bieži vien ir tas trauslais brīdis, kad vīrietis “pazūd” no ģimenes, no attiecībām.”

Vēl attiecības var ietekmēt izmaiņas intīmajā dzīvē, sevišķi – ja grūtniecība norit ar sarežģījumiem vai trūkst informācijas, ko un kā drīkst darīt. Ja tās nav stabilas, bērns nav bijis plānots, partnere kļūst dusmīgāka, vieglāk aizkaitināma, intīmās attiecības izmainās, vīrietim var sākt likties, ka kļuvis lieks un būtu bijis laimīgāks, dzīvojot kā vientuļais vilks. Tā kā vajadzība pēc dzimumdzīves saglabājas, pastāv liels sānsoļu risks.

Svarīgi! 

Šobrīd daudz runā par perinatālo un pēcdzemdību depresiju sievietēm, bet tā var skart arī vīriešus.

Ko darīt, ja partnere raud vai dusmojas?

Pats svarīgākais – brīdī, kad sieviete bērna gaidīšanas laikā kļūst emocionāla, piemēram, raud vai uzkliedz, partnerim nevajadzētu sākt domāt, ka viņš pēkšņi kļuvis slikts, uzsver profesors. Jāsaprot, ka šādas uzvedības iemesls vienkārši ir neiroķīmija – hormonu svārstības. “Vīrieša loma šajā laikā ir stabilizējoša – svarīgi būt blakus sievietei, būt gatavam palīdzēt, palīdzēt tehniski,” viņš iesaka.

Situācijā, kad grūtnieces emocijas ir svārstīgas, visprātīgāk būtu izturēties pragmatiski un sniegt lietišķu palīdzību, piemēram, padot kabatlakatiņu, aizšņorēt apavus, iesaka speciālists. 

Vēlāk viņa to, iespējams, atcerēsies daudz vairāk nekā mierinājuma vārdus vai lišķību.  Tāpat nevajadzētu uzbāzties ar savu klātbūtni. Ja sieviete pauž vēlmi palikt viena, tas jārespektē. Tomēr ieteicams piebilst, ka būs tepat, blakusistabā, un atgādināt, ka var pasaukt, ja rodas vajadzība un vēlme.

Piezīme 

Reizēm situāciju palīdz risināt humors – gaumīgi joki var mazināt saspringumu. Taču to var darīt tikai tad, ja ģimenē tas ir pieņemts un abiem ir līdzīga humora izjūta. Pretējā gadījumā situācija var tikai pasliktināties.

Mazas viltībiņas sievietēm

Savukārt situācijās, kad vīrietis par sevi nejūtas drošs, jo sievietei vairs nav pats svarīgākais, topošajai mammai vajadzētu mēģināt mobilizēties un atrast veidus, kā partneri iesaistīt mazuļa gaidīšanas procesā. “Skaidrs, ka arī mammai nav viegli, tomēr jāmēģina ar tēti dalīties pēc iespējas vairāk savā priekā,” iesaka psihiatrs. “Tas tomēr ir abu kopējais darbiņš.”

Kā partneri iesaistīt mazuļa gaidīšanas procesā:

• veicināt piederības sajūtu, kaut vai pieliekot roku pie vēdera;
• pastāstīt, kā tieši vīrietis var palīdzēt;
• teikt, ka viņa palīdzība ir ļoti nozīmīga un būs nozīmīga arī pēc dzemdībām; 
• atgādināt, ka vīrietis joprojām ir ļoti svarīgs.
   

Vajadzētu no sirds izrunāties arī par intīmajām attiecībām, lai neveidotos situācijas, kad viens gaida, bet otrs nepasaka, un rezultātā notiek sānsolis, kas atstāj iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Sieviete var teikt, piemēram, šādi: “Tu man tāpat esi dārgs, viss būs kārtībā, bet šajā brīdī man ir bažas. Es saprotu, ka drīkst nodarboties ar seksu, bet jūtu diskomfortu. Tas ir tikai pagaidām un kopējas nākotnes vārdā.” 
 

Der zināt

Radi un draugi lielāko uzmanību mēdz pievērst sievietei un gaidāmajam mazulim, bet arī viņiem nevajadzētu aizmirst partneri. Ģimenes pieaugums ir gaidāms abiem, tāpēc viņus vajadzētu uztvert kā vienotu veselumu. Liela loma šajā ziņā ir vīrieša vecākiem, kas savu dēlu var, piemēram, uzslavēt, uzmundrināt.

Bet ja nu negribas?

Reizēm sieviete vēlas un cenšas, lai vīrietis iesaistās visos bērna gaidīšanos procesos – kopā nāk pie ārsta, piedalās sonogrāfijā, apmeklē vecāku kursus, pēc tam ir klāt dzemdībās –, bet viņam negribas. Vai drīkst tā justies? “Protams!” atbild psihiatrs un min vairākus piemērus cēloņiem. “Varbūt tas nāk no paša ģimenes – ir vecāki, kas ar bērniem runā par intīmām attiecībām, bet ir arī tādas ģimenes, kur tas nenotiek. Varbūt mamma bijusi strikta un viņš domās nekad nav pat pieļāvis, kā izskatījās brīdis, kad pats dzima. Līdz ar to vīrietim tas ir tabu. Varbūt viņam, redzot nepatīkamus skatus, kļūst slikti un nāk ģībonis.” 

Tāpēc sievietei nevajadzētu uzspiest savas vēlmes, jo, lūk, visām piedalās vīri, tāpēc arī viņa grib. Arī pašam nevajadzētu izlikties un darīt pret savu gribu, lai tikai partnere būtu laimīga. Katrai ģimenei savs ceļš ejams, tāpēc par šo tēmu bērna gaidīšanas laikā vajadzētu atklāti izrunāties. 

Īpaši psihiatrs aicina apdomāt vīrieša piedalīšanos dzemdībās: “Lai gan bieži vien notiek idealizēšana, patiesībā tas nav nekas ļoti skaists – tīri fizioloģisks process, kas iespiežas atmiņā. Rezultātā vīrietim var veidoties intīms diskomforts un ilgtermiņā attiecības tikai zaudēs.” Respektīvi – ja vīrietis par šo soli nav pilnībā pārliecināts, dzemdībās nevajag piedalīties. Var būt blakus pirms tam, pēc tam, bet ne tieši bērna dzimšanas brīdī. Savukārt, ja uzskati ir liberāli un vīrietis sievietei iepriekš palīdzējis arī, piemēram, smagas vīrusa saslimšanas laikā, kad viņa neizskatās skaista, un tas nav sagādājis diskomfortu, droši var gatavoties būt klāt arī dzemdību procesā. 

“Nevēlēšanos būt klāt bērna dzimšanas brīdī nevajag uztvert kā gļēvulību vai mazdūšību,” 

uzsver psihiatrs un atgādina: “Nav viena pareizā varianta, jo cilvēki ir dažādi. Neviens nav vainīgs, ka jūtas tā, kā jūtas. Tas ir jārespektē.”

Atceries – galvenais ir runāt!

Mēs katrs esam ar savu pieredzi – katram ir sava audzināšana, ģimenes tradīcijas, arī attiecībā uz kopdzīvi, laulībām, bērniem, mantu pirkšanu, gaidību ballītēm, līdz ar to var būt nianses, kas rada pārpratumus un vēlāk izaug par konfliktiem. Lai no tā izvairītos, visus šos jautājumus vajadzētu atklāti pārrunāt. Jo pāris vairāk zinās viens par otru, jo vairāk varēs saprast. Un, ja vēl mazliet pacentīsies pielāgoties viens otram, viss būs labi!

Komentē ginekologs Mārtiņš Levenšteins

“Tas ir tikai loģiski, ka grūtniecības laikā partnerim rodas pārdomas un jautājumi, uz kuriem gribas saņemt atbildes. Kur tās meklēt? Pirmkārt, var kopā doties pie ginekologa. Protams, jārēķinās, ka ne vienmēr visiem ārstiem būs laiks vai vēlme komunicēt. Otrkārt, var lasīt atbilstošu literatūru, meklēt informāciju internetā gan latviešu, gan citās valodās. Tam, kā ik nedēļu attīstās bērns, iespējams sekot viedtālruņa aplikācijā. Savukārt, lai saņemtu psihoemocionālo atbalstu, var apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. 

Man kā ārstam netraucē, ja grūtniece uz vizīti ierodas kopā ar partneri. Tieši otrādi – man tas patīk. Manuprāt, tā ir uzmanības izrādīšana grūtniecei. 

Ja līdzās ir gaidāmā bērna tētis, sieviete mēdz justies mierīgāk. Mani novērojumi rāda, ka visbiežāk partneri nāk līdzi gadījumos, kad grūtniecība iestājusies medicīniskās apaugļošanas rezultātā, nevis dabīgā ceļā. Tas ir saprotami, jo emocionāli ir bijis smagāks posms, kurā abi bijuši kopā. Lielākoties vīrieši piedalās sarunās, bet ne pašā apskatē. Tas ir līdzīgi kā dzemdībās, kur kāds paliek kopā līdz galam, kāds brīdī, kad notiek pašas dzemdības, pagaida ārā.
 

Tētu pieredze kaste

Andris, trīs bērnu tētis (dvīņiem 6 gadi, jaunākajam dēlam – gads):

“Es neteiktu, ka laiks, kad gaidījām mazos, man bija īpaši grūts. Izpildīju visas sievas vēlmes, kas nebija absurdas – un tādu viņai nemaz nebija. Bijām kopā, priecājāmies, uztraucāmies par gaidāmo bērnu. Neesmu emocionāls vīrietis, tāpēc neuzskatīju, ka šajā laikā kaut kādā veidā būtu “apdalīts”, tiktu atstumts. Par grūtniecību un bērna attīstību lasīju maz – tikai tik, cik pats gribēju. Arī pie ārsta gāju līdzi maz. Nekādu dižo jautājumu man nebija, sevišķi jau – gaidot jaunāko bērnu. Tad likās, ka visam jau ir iziets cauri un saprotam, kas notiek.”

Kaspars, trīs bērnu tētis (dēlam 7 gadi, meitām – pusotrs gads un 1 nedēļa): 

“Man apkārt ir ļoti daudz jauno tētu, kas izšķiras, jo, tā teikt, nepanes slodzi. Grūtniecība ir sarežģīts posms dzīvē, jo mēs, vīrieši, ļoti bieži nesaprotam sievietes grūtumu. 

Liekas, ka sieva nemīl un tā tālāk… Bet viņai vienkārši iekšā viss vārās! Protams, arī man bija brīži, kad jāsakož zobi un jāglauda pa spalviņai, lai viss būtu kārtībā.

 Atceros, kad gaidījām puiku un man uzradās grāmata “Kā audzināt bērnu”, sieva ieraugot uzreiz teica, lai metu ārā. Pēc tās mēs bērnu neaudzināsim! Gājām uz apmācībām, tur stāstīja, kā bērnu pareizi turēt, ģērbt, cilāt. Svarīgi to dzirdēt un redzēt, jo, nezinot, kas un kā būs, rodas satraukums. Arī bērniņš piedzimstot ir tik maziņš un trausls, ka nevar saprast, kā tieši paņemt rokās, ko drīkst, ko ne, kā ir pareizi, kā ne. Ar nākamajiem bērniem jau tas viss bija zināms, tāpēc mācības nebija vajadzīgas. Lai gan, ja godīgi, daudzas lietas gadu gaitā aizmirstas un vispār būtu bijis vērtīgi atkārtot.”

Ģirts, četru bērnu tētis (18, 15, 13 un 12 gadu vecas meitas):

“Atceros, kad sieva bija stāvoklī, reiz atnācu agrāk mājās no darba, gribēju uztaisīt pārsteiguma vakariņas. Pagatavoju vistiņu, rīsus, no zirnīšiem uztaisīju sejiņas. Kad sieva ienāca iekšā, uzreiz aizskrēja uz tualeti. Kāds no aromātiem viņai izraisīja sliktu dūšu. Tad nu varēju ēst lepnā vientulībā. Bet citādi nekādu kaprīžu viņai nebija. 

Neizjutu arī sevišķas emocionālās svārstības. Lai gan, protams, gaidot pirmo bērnu, bija liels satraukums. Nevar jau zināt, kas ir normāli, kas nav! 

Bet centāmies sadabūt pēc iespējas vairāk informācijas. Gājām uz jauno vecāku kursiem. Mani pašu interesēja. 

Vispār mēs jau no paša sākuma zinājām, ka gribam lielu ģimeni, ja vien veselība ļaus. Un veselība ļāva. Vecuma starpība bērniem ir maza, kas, protams, sievietei ir grūti. Bet šobrīd varu teikt, ka tas bija pareizs lēmums, jo bērniem kopā ir interesanti. Ja kaut ko spēlē, nav tā, ka vecuma dēļ kāds tiktu atstumts. Protams, ka brīdī, kad viņi visi ir mazi, bija nenormāli grūti un sarežģīti. 

Pats galvenais, ko es tagad jauniem tētiem gribētu pateikt, – nevajag baidīties, jo tas viss ir dikti forši! Protams, gaidot pirmo bērnu, viss ir jauns un jūties absolūtā neziņā. Ar katru nākamo jau paliek vieglāk. Ja ģimenē nav neviena bērna vai ir viens, tā ir milzīga atšķirība. Ja ir viens vai divi, arī tā ir atšķirība. Ja ir divi vai trīs, atšķirība jau ir pavisam maza. Bet ar katru nākamo bērnu tas mazinās.”

Kārlis, viena bērna tētis (gadu vecs dēls):

“Kad sieva palika stāvoklī, mūsu ikdiena turpināja ritēt, kā ierasts. Viņai nemainījās ne ikdienas ieradumi, ne uzturs. Nenovēroju arī emocionālas svārstības. Fakts, ka trīs nedēļas pirms dēla piedzimšanas apprecējāmies un kāzu plānošanas process noritēja bez stresa, labi saprototies un spējot kopā izdomāt labāko iespējamo scenāriju, apliecina, ka viss bija labi. 

Bērna gaidīšanas laikā pats ne no viena īpašu atbalstu negaidīju. Koncentrējos uz to, lai sieva justos labi, un izbaudīju apkārtējo prieku par gaidāmo notikumu. Manuprāt, ir pašsaprotami rūpēties par sievieti – topošo mammu. 

Vienlaikus priecājos, ka sieva ņēma vērā manu vajadzību pēc ierastajām sporta aktivitātēm, iespējas satikt draugus un nekādā veidā neierobežoja manu ikdienu. 

Mēs ikdienā vienmēr kopā esam jutušies labi, uzklausījuši viens otru, respektējuši. Iespējams, tā ir panākumu atslēga mierīgam bērna gaidīšanas laikam.  

Tā kā gaidījām pirmo bērnu, vēlējos būt informēts par grūtniecības laiku, dzemdībām, pēcdzemdību periodu un bērna pirmajiem dzīves gadiem. Kopīgi klausījāmies lekcijas, gāju līdzi pie ārsta. Sieva iegādājās grāmatas par bērna attīstību. Centāmies iemācīties pēc iespējas vairāk un sajust, ka visu darām kopā. Uzskatu, ka, labi sagatavojoties, var samazināt stresu, nonākot iepriekš nepiedzīvotās situācijās. Tā bija arī šoreiz, jo zināju, kā rīkoties un uzvesties brīdī, kad sākas dzemdības, un to laikā. Pats gribēju būt klātesošs šajā skaistajā dzīves notikumā.”