Populārs mūsdienu mīts - visu var izrunāt. Nē, nevar!

Mūsu laikmeta mītu un kāpēc tas patiesībā nestrādā skaidro psihoterapeits Valdis Briedis.

FOTO: Unsplash.com

Vārds ir burtu kopums, kurā katrs pēc savas samaitātības pakāpes ieliek savu saturu.

Visu var izrunāt – vajag tikai runāt...

Patiesībā pēdējos divdesmit gados kultivētais sauklis, ka visu var izrunāt – tikai jārunā, neiztur kritiku. Diemžēl nereti gadās gluži otrādi, kad – ak tu brīnums! – runāšanās tikai padziļina konfliktu. Tā sacīt, jo vairāk runā, jo sliktāk kļūst. Ķersimies uzreiz pie piemēriem.

 

Aija jau sen sapratusi, ka labāk ar vīru pat nemēģināt neko izrunāt. Par to, cik dažādi viņi vienu un to pašu uztver un interpretē, viņa pārliecinās atkal un atkal, kad mēģina paskaidrot, ko domājusi patiesībā. Turklāt katru reizi kā pirmo reizi brīnīdamās, ko viņas teiktajā pamanījies sadzirdēt vīrs. Bet... jo vairāk viņa skaidro, jo sliktāk kļūst. Vīrs visu noklausās, taču turpina tā, it kā neko nebūtu ne dzirdējis, ne sapratis. Aijai allaž nākas atsaukties uz zināmo frāzi: “Es varu atbildēt par to, ko pateicu, nevis par to, ko tu sadzirdēji.” Jo vīrs visā saklausa tikai sev veltītu kritiku un momentā sāk pretuzbrukumu.
 

Pat ja sieva konstatē, ka ārā līst, viņš to uztver kā pārmetumu sev, ka nav spējis nodrošināt saulainu laiku. Beigu beigās arvien iznāk, ka atšķiras pats sarunas priekšmets, respektīvi, viņi strīdas katrs par savu. Rezultāts ir nejēdzīga vārdu apmaiņa un sabojāts garastāvoklis. Vēl jāpieliek klāt, ka mans zils atšķiras no tava zilā, tāpēc pat tad, ja runa ir par kaut ko zilu, tas vēl nenozīmē, ka mēs runājam par vienu un to pašu.

“Tas jau vēl ir smuki!” smejas Valdis Briedis. “Vārds ir burtu kopums, kurā katrs pēc savas samaitātības pakāpes ieliek savu saturu. Iedomājies, kas tur var notikt! Vēl jāņem vērā, ka pēc desmit minūšu sarunas tu jau pēc pusstundas spēj atcerēties tikai aptuveni pusi no dzirdētā. Pēc divām dienām pazūd vēl puse. Iznāk, ka pēc dažām dienām mūsu atmiņā ir tikai aptuveni ceturtā daļa no desmit minūšu sarunas. Pirmajā brīdī tas šķiet diezgan produktīvi, bet ziepes ir tādas, ka sarunā piedalās arī ķermenis un visas maņas, ar kurām mēs fiksējam sarunu. Ja to sastrukturē, komunikācijai ir divas puses – viens cilvēks un otrs cilvēks. Viens grib kaut ko pateikt, bet otrs ir kā kinokamera.

Otrs, nenoklausījies ne līdz pusei, pieņem, ka jau ir sapratis, ko tu gribi pateikt, un uzsāk atbildes tirādi, balstoties savā pieņēmumā, kam nav nekāda sakara ar to, ko tu tiešām centies pateikt. 

Es filmēju, uzreiz nāk arī audioieraksts, taču – pirmā vienmēr ir bilde! Tagad iedomājies: es ieraugu sarunu biedru, un dažās sekundes daļās manā galvā tā bilde sāk dzīvot savu dzīvi – uznirst atmiņas un dzimst asociācijas ar kādu reakciju; par sevi atgādina kāda veca pieredze, un, protams, iztēle uzbur kādu priekšstatu. Un, pirms viņš vispār ir sācis runāt, man jau ir manas iztēles produkts! Tad sāk skanēt kaut kādi vārdi, kuros ir ne tikai saturs, bet arī intonācija, turklāt tu fiksē sarunas biedra ķermeņa reakciju sarunas laikā – acu kustības, smaržas. Un visa šī putra uzbūvē fantāzijas par to, kāds tad nu bijis tas saturs... Ļoti bieži pēc šī sākuma līdz saturam nemaz nenonāk.”

Psihoterapeits Valdis Briedis. (Foto: Rojs Maizītis)
 

Ko tad iesākt ar ārkārtīgi kaitinošo parādību, ja otrs dzird nevis to, ko tu saki, bet to, ko izvēlas dzirdēt? “Tas ir tas pats, ko tikko teicu – sāk darboties iztēle un fantāzija, un tavi vārdi jau tiek interpretēti, vadoties pēc tā, ko es esmu izfantazējis,” atkārto Valdis Briedis.
 

Labi. Bet ir vēl kāda tikpat kaitinoša parādība, kas neļauj īstenot sapni visu var izrunāt. Otrs, nenoklausījies ne līdz pusei, pieņem, ka jau ir sapratis, ko tu gribi pateikt, un uzsāk atbildes tirādi, balstoties savā pieņēmumā, kam nav nekāda sakara ar to, ko tu tiešām centies pateikt. Paiet savas trīs minūtes, kamēr tu viņu pārtrauc, izlūdzies atļauju pabeigt sakāmo un izklāsti, ko domāji patiesībā...

 

Reklāma
Reklāma

“Tu tikko ilustrēji visai izplatītu parādību, tikai izlaidi vissvarīgāko. Ķerties pie sarunāšanās var tikai tie cilvēki, kuri prot klausīties,” Strikti nosaka Valdis, uzsverot: “Ja cilvēks neprot klausīties, viņam nav pamata uzskatīt, ka viņš ar sarunāšanos kaut ko atrisinās. Un kurš no mums prot klausīties? Bērni bieži vien vēl neprot, bet pieaugušajiem tā kā būtu jāprot. Cik cilvēku, kuri prot klausīties, tu pazīsti? Nu, lūk... Tie, kuri prot – bet viņu ir ļoti maz –, ir pieauguši cilvēki. Pārējos var apsaukāt dažādi – infantili, bērna prātā, neieguvuši attiecīgu pieredzi, nenobriedušas personības. Nav nozīmes, cik viņam gadu. Cerēt, ka sarunāšanās ar tādiem cilvēkiem kaut ko var atrisināt... Nē, pilnīgi neko! Pamatu pamats sarunai ir klausīšanās. Turklāt tā nav vienkārši vārdu klausīšanās, bet klausīšanās ar acīm, ar seju, ar visu klātesamību.”

Vēl kāda izplatīta aina. Sieva kaut ko stāsta. Vīrs, nelikdamies traucēties, lasa avīzi, skatās televizoru, vai, vēl sliktāk – sieva runādama tek vīram pakaļ kā sunītis, kamēr viņš mērķtiecīgi turpina staigāt pa dzīvokli un nav nosakāms, vai kaut ko no stāstītā uztver. Kad sieva aizrāda, vīrs atburkšķ, ka visu taču dzird un saprot, ko piesējās (sazin kāpēc, ja saskaitāmos maina vietām, rezultāts mainās).

 

Ja cilvēks neprot klausīties, viņam nav pamata uzskatīt, ka viņš ar sarunāšanos kaut ko atrisinās. Un kurš no mums prot klausīties?  

“Tā ir nopietna problēma, jo adekvāta klausīšanās (un sarunāšanās) starp vīrieti un sievieti ir vēl sarežģītāka. Kāpēc? Jo vajadzība pēc tā, ko sauc par sarunāšanos, lielākajai daļai vīriešu un sieviešu – nevar apgalvot, ka visiem 100 % – nopietni atšķiras. Ja sievietei svarīgākais ir runāt un daudz izrunāt, justies saprastai un zināt, ka viņā klausās, tad vīrietim savukārt ir cita vajadzība – ja ir saruna, tātad jārisina problēma. Sievietes vajadzība izrunāties ir ierindojama tikpat svarīgu bioloģisku (!) vajadzību kategorijā kā ēšana un gulēšana, tātad – pie pamatvajadzībām. Pēc novērojumiem, ja sieviete divas trīs dienas nedabū izrunāties tā, lai justos saprasta, viņā sāk krāties neapmierinātība. Turklāt visbiežāk viņai nav vajadzības pēc problēmas risinājuma – viņai vajag izrunāties.”
 

Skandāls uz līdzenas vietas jeb pārpratumu atslēga

 Izskatīsim nenozīmīga (bet ļoti tipiska) ķīviņa anatomiju. Vīrs jau vairākas dienas palīdz ģimenes draugam Andrejam labot mašīnu, bet, lai gan izmēģināti vairāki urbji, kādu kaprīzu detaļu nekādi neizdodas ieurbt vajadzīgajā vietā. Vīrs vakarā atgriežas mājās, abi ar sievu aiziet līdz veikalam un pa ceļam pavisam citā kontekstā piemin paviršu paziņu Pētersonu, kuru savstarpējās sarunās vienmēr dēvē tikai uzvārdā (tāpēc sieva pat nezina viņa vārdu). Atgriezies mājās, vīrs sāk labot urbi. Sieva, to redzot, jautā: “Vai tu arī rīt brauksi palīgā Andrejam?” – “Kādam Andrejam?” sievasprāt, pilnīgi stulbi pārjautā vīrs. “Tiešām – kādam? Tu to nopietni jautā?” nespēj noticēt sieva. “Nē, vai zin’, es te speciāli ākstos,” vīrs nikni attrauc. “Nu, tā gandrīz šķiet! Cik mums ir Andreju?” sarkastiski vaicā sieva.

 

“Pēdējais Andrejs, kuru pieminējām, ir Pētersons,” vīrs atbild, “un loģiski, ka man prātā ienāca viņš.” – “Protams, un Pētersonam tu katru dienu palīdzi urbt, vai ne?” – “Nē, bet tad vajag pateikt, ka tu domā Bērziņu!” – “Tas taču ir pašsaprotami, ka runa ir par Bērziņu! Ja tev rokā ir urbis un tu visu nedēļu ik dienu pie Andreja urb, urb un urb, kuru vēl es, diez, varētu domāt? Tu esi stulbs vai izliecies?” sieva uzsprāgst. “Turklāt es pat lāgā nezinu, ka arī Pētersons ir Andrejs...” – “Kad tu apjēgsi – ja reiz es pārjautāju, tātad tiešām nesaprotu, nevis speciāli tevi kaitinu!” nu jau bļauj arī vīrs. “Vienkārši pasaki – Bērziņam Andrejam!”  

“Loģiski,” pasmaida psihoterapeits, “es saprotu vīru, jo viņa uztveres laukā pēdējais ir Pētersons. Tā ir lieliska ilustrācija tam, kā, saņemot signālus, mēs sākam iztēloties un fantazēt. Skan gari, bet tas notiek ļoti ātri. Rodas priekšstats par detaļu, kas ir katalizators manai iztēlei. Vīram ar Andreju asociējas pēdējais uzvārds, sievai – urbis... Un viss!

 

Patiesībā šis piemērs ir visaptverošs – uz tā bāzes var ilustrēt gandrīz visu, jo tas izskaidro, kā notiek komunikācija, kuras gaitā rodas priekšstati, pieņēmumi, pārpratumi un kašķi. Viens domā par māti, otrs – par meitu, un nesaprasti jūtas abi. Tas ilustrē vēl kaut ko – ja es protu klausīties, tad jau sākumā precizēšu, par kuru Andreju ir runa. Ko vīrs arī dara, bet sievu tas sanikno, jo viņai šķiet, ka vīrs tīšuprāt kaitējas, jo tik dumjš tak nevar būt; ir pašsaprotami, ka runa ir par Bērziņu.
 

Viena no tīri tehniskām lietām, ja grib saprasties, ir uzreiz precizēt, par ko ir runa. Otram savukārt jāpriecājas, ja partneris vēlas precizēt detaļas, un viņš šajos sapratnes centienos jāatbalsta. Tad pakāpeniski, soli pa solim.... Sarežģītākos jautājumos var pat uz vairākām dienām paņemt pauzi, lai dotu sev iespēju visu apdomāt un salikt pa plauktiņiem. Un tad es eju un tev izstāstu, kā esmu uztvēris un sapratis to, ko tu man stāsti par Andrejiem, un tu to apstiprini, noliedz vai papildini. Tad var apdomāties vēl, lai visbeidzot vienotos un kaut ko saprastu.”