NBS dižkareivis Kaspars Polis – no misijas Kosovā līdz īpašam uzdevumam aprūpēt jaundzimušus dvīņus

Dvīņi nav tava pirmā pieredze ar bērniem. Kad tu apprecēji Ilzi, viņai jau biji divi mazi puikas. Vai tev viegli izdevās ar bērniem atrast kontaktu?

– Kad iepazinos ar Ilzi, man nebija absolūti nekādu aizspriedumu pret to, ka viņai jau ir divi bērni. Vienmēr esmu vēlējies lielu ģimeni un jo vairāk bērnu, jo labāk. Manuprāt, nekādu svešu bērnu vispār nav. Kad sākām satikties, puikas vēl bija diezgan mazi. Oskaram bija četri, bet Kārlim tikai viens gadiņš. Mēs ar puikām uzreiz sapratāmies un vēl joprojām saprotamies ļoti labi. Esmu viņus praktiski uzaudzinājis.

5 FOTO

Dižkareivja Kaspara Poļa ģimene

+ 1

Skatīt visus

Plānojot trešo bērniņu uzreiz jau runājāt  par to, ka bērna kopšanas atvaļinājumā dosies tieši tu?

– Jā, tas bija pilnīgi vienprātīgs mūsu abu lēmums. Manai sievai ir savs bizness skaistumkopšanas jomā un uz pusotru gadu to visu pamest būtu diezgan liels neprāts. Viņai tas ir ļoti svarīgi. Un man bija vēlme pavadīt laiku ar bērnu.

Tolaik tu vēl nenojauti, ka jums pieteikušies veseli divi mazuļi. Kādas bija sajūtas to uzzinot?

– Kaut kādas priekšnojautas man laikam bija gan. Atceros – bijām aizgājuši ar sievu uz pirmo vizīti pie ginekologa. Sieva iegāja iekšā, es paliku ārā. Pēc brīža sauc arī mani. Pirmā reakcija – tikai nesakiet, ka gaidāmi dvīņi! Bet tieši tā arī man tika pateikts. Nedaudz kā filmās jau bija.

Cik mazuļi bija veci, kad Ilze atgriezās darbā?

– Bērniem bija aptuveni mēnesis, kad sieva sāka pamazām atgriezties darbā. Protams, viņa mani nemitīgi instruēja pa telefonu un vakaros pēc darba ar pilnu jaudu pieslēdzās man palīgos.

Ko tu atceries kā sarežģītāko no bērnu kopšanas atvaļinājuma?

– Laikam jau to trako barošanu un atraudziņu gaidīšanu ik pēc trim stundām. Mēs visi bijām pilnīgi zombji. Bet tas viss tomēr bija tā vērts – pirmie bērnu smaidi, solīši, pirmais ‘’mama’’ un ‘’tete’’. Priekpilns laiks.

Ko radi un draugi teica par to, ka bērna kopšanas atvaļinājumā devies tieši tu, nevis sieva?

– Manuprāt, visi to uztvēra ļoti normāli. Man arī neliekas, ka mūsdienās tas vairs ir kas īpašs. Un vispār – tā ir tikai mūsu ģimenes darīšana, kā mēs plānojam savu dzīvi un laiku.

Kādas bija sajūtas, atgriežoties darbā? 

– Nevar noliegt, ka biju diezgan mājas ikdienas rutīnu nomainīt uz darba ikdienu. Tā saucamā ‘’mom brain’’ gan man nebija, bet nenoliedzami bija dīvaina sajūta – atstāt bērnus uz tik garām stundām.

Vai tu gribētu vēl kādu bērnu?

– Esmu diezgan pārliecināts, ka man pietiek. Man ir ļoti paveicies. Man ir forša sieva, trīs dēliņi un meita. Tagad tika jānostāda viņi visi uz kājām.