Reāls stāsts: Esmu ārzemju vīra verdzene...

 02. aprīlis 2009 22:00 Pieredze  skatījumi: 22910

Ne vienmēr, apprecot aizjūras princi, dzīve turpinās kā skaistā pasakā. Reizēm tikai pēc kāzām atklājas vīra īstā daba... Savu bēdīgo stāstu mums uzticēja latviešu meitene, kura saprotamu iemeslu dēļ savu vārdu nevēlējās atklāt.



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Uzreiz pēc augstskolas beigšanas dabūju labi atalgotu darbu ārzemēs, uz ko pati mērķtiecīgi gāju, — strādāju Vācijā par stjuarti. Pieradu braukāt apkārt pa pasauli, pastrādāju arī Anglijā, bet nu esmu apmetusies Īrijā un precējusies ar pakistānieti. Mans vīrs ir musulmanis, kas zina no galvas svēto Korānu, skaita lūgšanas piecreiz dienā, nelieto ne lāsītes alkohola, neēd cūkas gaļu un tamlīdzīgi. Mūs iepazīstināja draudzene, teikdama, ka esot jauks un brīvs vīrietis, un es piekritu, jo arī meklēju savu otru pusi. Gribēju precēties, jo pašai gadu jau diezgan...

Dikti gribēju būt precēta
No vecāku puses vīrs izjuta lielu spiedienu precēties — dabūja meklēt sievu, lai vecāki liktu viņu mierā. Viņuprāt, tas ir norakstīts cilvēks, kas nav precējies un nedomā par savas cilts turpināšanu. Vecāki ļoti uztraucās — kas tas par vīrieti, kam nav ģimenes, ir taču laikus jādomā par savām vecumdienām, un bērnu arī vajag pēc iespējas vairāk...

Rīts sākas ar jautājumu, kas būs brokastīs. Ja atbilde neseko, viņš vienkārši pavēl, lai eju taisīt brokastis, bet pats vārtās pa gultu.


Arī es dikti gribēju būt precēta. Domāju par savu nākotni, sapņoju par ģimeni, kas, salīdzinot ar karjeru, man ir pirmajā vietā. Viņš šķita nopietns cilvēks ar nopietnu attieksmi un tieši tādiem pašiem mērķiem kā man. Precības notika zibens ātrumā, bijām pazīstami labi ja mēnesi, padzīvojām mazliet kopā, un viņš jau teica: jāprecas! Pat īsti apjēgt nepaspēju, kur skrienam. Viņš izlēma, ka vajag, un viss. Kāzas bija ļoti vienkāršas un jaukas. Gribējām tās nosvinēt tikai pašu tuvāko draugu lokā.

Īstā daba atklājās pēc kāzām
Līdz kāzām vīrs man dancoja riņķī kā nu mācēdams: ko tev nopirkt, ko pagatavot utt. Tas bija tik dabiski, ka es viņam noticēju — tāds gādīgs, rūpīgs... Taču pēc kāzām parādījās viņa otra puse. Rīts sākas ar jautājumu, kas būs brokastīs. Ja atbilde neseko, viņš vienkārši pavēl, lai eju taisīt brokastis, bet pats vārtās pa gultu. Par saimniecību, pārtiku, mājai nepieciešamām lietām neliekas ne zinis. Tas neesot viņa pienākums. Ja arī kādreiz pavaicā, vai ko nevajag nopirkt, saņēmis manu atbildi, vienmēr apšauba, kam man to vajag. Ir absolūti bezjēdzīgi lūgt viņa palīdzību. Esmu šokēta un nezinu, ko darīt. Jūtos pilnīgi piekrāpta. Tad jau labāk strādāt par kalponi! Es uzskatu, ka sieva ir cilvēks, otra pusīte, ko ciena, nevis izkalpina savām vajadzībām. Pamēģini tikai nedarīt, ko lielskungs vēlas! Uzreiz spuras gaisā: ko tu no sevis esi iedomājusies, atradusies karaliene. Kad saņemu kārtējo šoka devu, rakstu dienasgrāmatu, lai nolaistu tvaiku.

 

Pamēģini tikai nedarīt, ko lielskungs vēlas! Uzreiz spuras gaisā: ko tu no sevis esi iedomājusies, atradusies karaliene.



Gribētu viņam nogriezt mēli
Esmu nonākusi psiholoģiskā verdzībā. Esmu bezspēcīga pret viņa attieksmi, argumentiem un visu mūsu attiecību būšanu kopumā. Man riebjas, ja kāds man pavēl, bet cita varianta man nav — viņa pavēles ir jāizpilda! Manam viedoklim un jūtām tāpat nav nekādas nozīmes... Ja es pasaku, ka neuzskatu to un to par pareizu, seko ironiska atbilde: „Nu jā, tikai tev jau vienmēr visur taisnība.” Man pat runāt ar viņu vairs negribas, taču, kad klusēju, viņš tirda, kas man atkal uznācis, un liek smaidīt. Kaut tu labāk aizvērtos, muļķi tāds, domāju, bet viņš tikai smejas... Kad vīrs teic, ka viņam īstenībā viss ir dziļi vienalga, es zemtekstā jūtu, ka viņam vienaldzīga esmu arī es. Kad viņš saka, ka nezina, kāpēc es viņam tik ļoti patīku, dzirdu zemtekstu: varbūt es izdarīju kļūdu, precēdams tevi. Kad viņš man tieši pavaicā, vai esmu viņā vīlusies un gribu citu, man pat runāt negribas. Gribas vienkārši ņemt un viņam mēli nogriezt!!!

Izvēlos klusēšanu
Nevaru iedomāties, kas mani sagaida nākotnē: cik ilgi, kāpēc, ko darīt... Tie ir jautājumi, kas mani moka. Reizēm sastingstu, viņam parādoties vien. Bet tagad zinu, ka labāk ir klusēt.

 

Izrādās, esmu precējusies ar idiotu!!! Nezinu, ko man darīt, kā rīkoties...


Un es klusēju. Stingri klusēju. Jo zinu — ja kaut vārdiņu papīkstēšu, atkal sāksies lielā mācīšana. Nesen man izdevās kaut kā distancēties emocionāli, biju pielaidusi viņu pārāk tuvu savai dvēselei... Esmu nolikusi viņu tālākā plauktiņā un ir simtreiz vieglāk. Pašlaik saprotu, ka vienkārši esmu VĪLUSIES. Es uzskatu, ka vīram sieva ir JĀCIENA (vismaz tā bija manu vecāku starpā...).

Seksā problēmu nav
Sekss? Problēmu šajā jomā vismaz pagaidām mums nav, jo fiziski man viņš patīk. Pāri nedara. Viņš apgalvo, ka grib daudz bērnu. Ja netiekam galā viens ar otru un elementāriem saimniecības jautājumiem, par ko viņš domā? Izrādās, esmu precējusies ar idiotu!!! Nezinu, ko man darīt, kā rīkoties... Tomēr šķiršanās ir zem jautājuma zīmes, jo īstenībā ne viņš, ne es neuzskatām, ka tas ir nopietni — apprecēties un tad šķirties. Pastāv taču Dieva likumi, kurus labāk ievērot...

Krīzes centru adreses
Pie psihologa vēl neesmu bijusi — palīdzību un padomus meklēju internetā. Ja psihologs būtu par brīvu, noteikti aizietu. Studēju materiālus par psiholoģisko teroru un varu, kas vairāk ir mans gadījums. Nav neviena pazīstama ar līdzīgu stāstu, manu draudzeņu vīri pārsvarā ir no Eiropas — Vācijas, Itālijas... Taču dažādi krīzes centru numuri man jau ir. Drošībai.

Rakstu iesūtījusi Pieviltā

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk