Zaudētas cerības septītajā mēnesī. Grūtniecības stāsts

 26. marts 2009 13:00 Pieredze  skatījumi: 23871

Tālajā 1998 gadā biju spiesta zaudēt savu meitiņu septītajā grūtniecības mēnesī. Diemžēl grūtniecības laikā saslimu ar dzelteno kaiti un sonogrāfijā bērniņam uzrādīja iedzimtu pataloģiju. Ja neizlemtu par grūtniecības pārtraukšanu, varēju pati nomirt dzemdībās, kā arī bērniņš piedzimtu ar kroplībām bez jebkādām garantijām izdzīvot.



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Mājās mani gaidīja divas mazas meitiņas, bija jādomā, kas viņas izaudzinās ja ar mani kaut kas notiks, jo uz vīru paļauties nevarēju. Viņam prātā bija tikai balles un uzdzīve. Tā nu man Rīgā veica bērniņa ''nomirdināšanu'' (neatrodu citu vārdu šai operācijai) un pēc tam dzemdēju lielās sāpēs - vairāk gan garīgās kā fiziskās. Pārdzīvoju par savu nedzimušo meitiņu Ieviņu, kuru tajos gados neviens apglabāšanai nedeva. Mans bērniņš palika Rīgas dūmeņos. Vēl tagad nevaru bez raudāšanas visu to atcerēties. Tas sāp joprojām un domāju sāpēs visu mūžu.

 

Sāpes, protams, ar laiku rimstas, bet rēta paliek uz mūžu...


Aizgāju no vīra, jo līdz ar visu šo notikumu man nokrita rozā brilles. Tagad man ir vēl viena, divus gadus veca meitiņa. Esmu lepna trīs meitu mamma, kaut gan domās uzskatu, ka man ir četras meitiņas.Tā jau saka kas mūs nenogalina, padara stiprākas. Bet par kādu cenu!!? Vēl tagad man ir saglabājies vecais slimnīcas izraksts, nobružāts, izbalējis.  Retumis turot to rokā - liekas tas deg un svilina rokas. Sāpes, protams, ar laiku rimstas, bet rēta paliek uz mūžu...

 
 


0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk