Skolu psihologs par tālmācību: nevar izmantot vienu mērauklu visiem bērniem

FOTO: Shutterstock.com
Nav iespējams izmantot vienu mērauklu visiem bērniem, nosakot vecuma slieksni – katrs bērns ir individuāls un katra situācija ir jāskata atsevišķi.
Kamēr deputāti sola vēl diskutēt, zināšanas, kas gūtas darbā ar bērniem un jauniešiem, kā arī kolēģu pieredze liecina, ka tālmācība var būt ļoti noderīga un nepieciešama. Turklāt, nav iespējams izmantot vienu mērauklu visiem bērniem, nosakot vecuma slieksni – katrs bērns ir individuāls un katra situācija ir jāskata atsevišķi. Viedokli sniedz sertificēts klīniskais un veselības, izglītības un skolu psihologs Rita Niedre.
.jpeg-w696.jpg)
Sertificēts klīniskais un veselības, izglītības un skolu psihologs Rita Niedre. Publicitātes foto.
Dzīves prasmju attīstības līmeņa nozīme
Tālmācības piemērotība, manuprāt, nav atkarīga no vecuma vai noteikta veselības stāvokļa, bet no dzīves prasmju attīstības līmeņa. Un šīs dzīves prasmes viena un tā paša vecuma bērniem var būt ļoti atšķirīgas. Protams, pirmās klases ieteicams labāk sākt ar mācībām klātienē, ja vien tas nav absolūti neiespējami, jo tā bērns iegūst darba organizēšanas pieredzi, apgūst, kā mācīties, sadarboties ar citiem skolēniem un pedagogu. Tas ir ļoti svarīgi, taču vecākajās klasēs viss atkarīgs no katra bērna individuālajām iespējām, vēlmēm un vajadzībām.
Mākslas skola vai interešu izglītības pulciņi
Lai gan skola nozīmē ne tikai akadēmisko zināšanu apgūšanu, bet arī komunikāciju un socializēšanos, svarīgi apzināties, ka skola arī nav vienīgā vieta, kur bērns var pilnveidot šīs prasmes. Ja ikdienā bērns mācās tālmācībā, iespējams, papildus noderēs mākslas vai mūzikas skola, interešu izglītības pulciņi u.tml. iespējas, kur reizēm grupās vai klasēs ir mazāks cilvēku skaits. Šajā kontekstā noteikti būtu jādomā par to, kā paplašināt interešu izglītības iespējas reģionos, jo Rīgā tās ir ļoti plašas, bet citviet Latvijā tomēr nepieciešams paplašināt pieejamību interešu izglītībai.
Pusaudžu vecuma izaicinājumi
Domājot par tālmācības kā izglītības ieguves formas piemērotību, jāņem vērā, ka daudziem jauniešiem tieši pusaudžu vecums ir ļoti smags un rada papildus grūtības. Ir gadījumi, kad tieši posmā no 7. līdz 9. klasei ir labāk mācīties tālmācībā, bet vidusskolā, kad beidzas pāreja no pusaudžu uz jauniešu vecumu un arī hormonālais disbalanss – mazinājies, daļa atkal spēj veiksmīgi iekļauties klātienes skolā.
Jāanalizē katra izglītības iestāde atsevišķi
Viens no aspektiem, kas tiek pārmests tālmācībai, ir zemie centralizēto eksāmenu rezultāti, taču šeit gribētos uzsvērt – tā vietā, lai aizliegtu visu mācību formu kā tādu, jāpēta mācību metodes, jāanalizē katra izglītības iestāde atsevišķi, noskaidrojot, kāpēc ir skolas, kurās ir labāki rezultāti, un kāpēc ir tādas, kurās ir sliktāki? Nevar atteikties no tālmācības tikai tāpēc, ka atsevišķās skolās ir slikti rezultāti. Zemajiem eksāmenu rezultātiem tālmācības skolās nereti ir arī objektīvs izskaidrojums, un eksāmenu rezultāti nav vienīgais skolas darbības kvalitātes rādītājs.
Kur novilksim robežu?
Diskutējot par tālmācības ierobežošanu, izskanējušas idejas arī noteikti konkrētos izņēmumus – kādos gadījumos atļaut šo mācību formu. Manuprāt, tas nebūtu labs risinājums, jo, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma gadījumā var būt ļoti atšķirīgi traucējumi, un rodas jautājums – kur novilksim robežu? Turklāt, stāsts ne vienmēr ir par diagnozi, bērnam var būt vienkārši tādas personības iezīmes, pie kurām kādu laiku labāk mācīties no mājām. Speciāli censties “iegūt diagnozi”, lai varētu mācīties sev piemērotā formā, noteikti nav neviena bērna interesēs. Turklāt, ir arī bērni ar dažādām diagnozēm, kuri spēj un vēlas mācīties klātienē, vai pēc kāda posma, kas aizvadīts tālmācībā, ir gatavi atkal mācīties tradicionālajā skolā.
Tā vietā, lai ierobežotu mācību formas un pieejas, mums jāvirzās uz izglītības sistēmu, kas respektē bērna individualitāti, attīstības tempu un dzīves apstākļus. Tālmācība nav panaceja, bet tā var būt glābiņš bērnam noteiktā dzīves posmā vai situācijā. Tā vietā, lai noteiktu ierobežojumus “no augša”, jāveido mehānismi, kas palīdz izvērtēt un atbalstīt katru bērnu, atbilstoši viņa vajadzībām. Jo izglītības sistēmas galvenais uzdevums nav kontrolēt – tai ir jāpalīdz augt.