"Tie ir īsti bērni, kuru iespējas iegūt izglītību var tikt neatgriezeniski sagrautas," – SOS Bērnu ciematu asociācija vērš uzmanību

Daudzi no šiem bērniem ir ilgstoši bijuši ārpus izglītības sistēmas, un tālmācība ir veids, kā viņi var atgriezties un iegūt vismaz pamatizglītību. Ja nebūs šādas iespējas, muļķīgi domāt, ka 15 un 16 gadus veci jaunieši, kuri savulaik pārtraukuši mācības, būs gatavi atgriezties skolā, piemēram, 6. klasē. Viedokli sniedz Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja un ģimeņu stiprināšanas jomas vadītāja Agnese Igaune.

Bērni, kuri ir izstumti no izglītības sistēmas 

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija sniedz vairākus pakalpojumus bērniem, par kuriem viņu īstie vecāki dažādu iemeslu dēļ nevar parūpēties, kā arī ģimenēm, kurās vecākiem nav pietiekamu prasmju, vai tās piedzīvojušas krīzes situācijas un tāpēc nepieciešams sociālā darbinieka un citu speciālistu atbalsts, lai bērni netiktu izņemti no ģimenēm. Kopumā tie ir vairāk nekā 600 bērni, no kuriem aptuveni 500 dzīvo audžuģimenēs vai pie aizbildņiem. 

Starp mūsu pakalpojumu saņēmējiem ir ļoti dažādi bērni, arī tādi, kuri ir izstumti no izglītības sistēmas, piemēram, bērni un jaunieši ar uzvedības traucējumiem, dažādām veselības problēmām, kā arī bērni, kuri skolā cietuši no mobinga. Daļa no šiem bērniem nav apmeklējuši skolu vairākus gadus un viņu izglītības līmenis neatbilst vecumposmam. Piemēram, ir bērni, kuriem teorētiski būtu jāmācās 8. vai 9. klasē, bet viņu zināšanas atbilst 3. vai 4. klases līmenim. Tālmācība ir viens no veidiem, kā šādi bērni var mēģināt atkal iekļauties izglītības sistēmā. Ja šādas iespējas nebūs – rezultāts būs analfabētisms. 

Tālmācība nav panaceja, bet noderīgs mehānisms 

Bērni – sociālo pakalpojumu saņēmēji – ir ļoti svarīga sabiedrības daļa, ko mēs nedrīkstam ignorēt. Un šajos gadījumos nav iespējams nodalīt pamatskolu vai vidusskolu. Tālmācība nav panaceja un ir klātienes skolas, kas izmanto tālmācību, lai tiktu vaļā no bērniem, kurus uzskata par neērtiem, taču kopumā šī mācību forma ir mehānisms, kā nodrošināt izglītību. 

Esam gandarīti, ka liela daļa sabiedrības saprot un novērtē šo iespēju, piemēram, pērn sadarbībā ar Rīgas domi kopīgiem spēkiem radītājām iespēju bērniem ar uzvedības problēmām - Rīgas Reinholda Šmēlinga vidusskola licencēja tālmācības programmu, sākot no 6. klases. Šī iespēja tiek nodrošināta bērniem, kuri saņem individualizētu sociālo pakalpojumu - apgūt pamatizglītību, un šo programmu izmanto arī daudz vecāki bērni. 

Iekļaujošā izglītība realitātē nav pieejama visiem 

Par piemērotāko izglītības formu būtu jādomā, nevis iedalot bērnus pēc vecuma, bet analizējot ikviena bērna kognitīvās spējas, attīstības pakāpi un iepriekšējo pieredzi ar izglītības sistēmu, ja tāda ir bijusi. Ir svarīgi, lai ikviens bērns var saņemt tieši sev piemērotāko izglītības pakalpojumu. Tālmācība šobrīd lielā mērā pilda iekļaujošās izglītības funkciju – lai gan ir daudz darīts, lai vispārizglītojošās klātienes skolas būtu pieejama atbalsta sistēma, realitātē ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldībām trūkst resursu, lai nodrošinātu šādas iespējas.

No vienas puses, mēs vēlamies, lai Latvijā ir tāpat kā attīstītajās valstīs, kur ir iekļaujošā izglītība, taču no otras puses – likvidējam tālmācību, kas šobrīd ir viens no instrumentiem, lai nodrošinātu iekļaujošu izglītību. Turklāt, darām to laikā, kad visiem skolēniem nav pieejama pilnvērtīga atbalsta sistēma skolās. 

No nelieliem mācīšanās traucējumiem samilzt lielas problēmas 

Ikdienas darbā nākas bieži sadarboties ar bērnu un jauniešu psihologiem, kas palīdz izprast arī grūtības, ar ko bērni un jaunieši mūsdienās saskaras skolās. Patiesība ir skarba – ja bērns atšķiras no vienaudžiem, piemēram, ar specifiskiem mācīšanās un/vai uzvedības traucējumiem, bieži vien ir grūti “noturēties” tradicionālajā skolā. Skolām trūkst resursu, lai risinātu šos izaicinājumus, no nelieliem mācīšanās traucējumiem reizēm samilzt lielas problēmas - bērni pamazām tiek izstumti no mācību vides, vecāki tiek atkārtoti saukti uz skolu līdz kādā brīdī izskan ierosinājums mainīt skolu. Un risinājums bieži vien ir mājmācība vai tālmācība.  

Aizliedzam, bet alternatīva risinājuma nav 

Raugoties uz plāniem ierobežot tālmācību, kārtējo reizi jāsecina, ka politikas veidotāji mūsu valstī ir meistari kaut ko aizliegt, pirms vēl rādīts kāds alternatīvs risinājums. Līdzīgi bija arī situācijā, kad tika aizliegta adopcija uz ārvalstīm. Esam vienisprātis, ka Latvijai pašai ir jārūpējas par visiem mūsu bērniem, bet līdz ar ārvalstu adopcijas aizliegšanu bija jāsakārto dažādu sociālo pakalpojumu pieejamība. 

To pirmo daļu mēs izdarījām un adopcija uz ārvalstīs vairs nenotiek, bet sociālo pakalpojumu nodrošinājums vēl klibo un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, diemžēl, netiek nodrošināts vienlīdzīgs un vajadzībās pamatots atbalsts. Vēl līdzīgs piemērs ir sociālās korekcijas izglītības iestādes “Naukšēni” likvidēšana – tā bija vienīgā šāda veida institūcija Latvijā, un paliek jautājums, kā šobrīd norit jauniešu ar smagiem uzvedības traucējumiem rehabilitācija un integrācija sabiedrībā, aizvien ir aktuāls. Būtu ļoti svarīgi neatkārtot šo kļūdu arī ar tālmācību. 

Sociālā riska ģimeņu bērni ir jānotur izglītības sistēmā 

Protams, ideālā pasaulē visi bērni ietu tradicionālā skolā, draudzētos un socializētos, bet tas var notikt tikai pie nosacījuma, ka ikviena skola, gan Rīgā, gan reģionos, spēj nodrošināt ikvienam bērnam nepieciešamo atbalstu un individuālu pieeju. Taču mēs nedzīvojam šādā pasaulē, un, lai sociālā riska ģimeņu bērni nebūtu zuduši izglītības sistēmai un arī sabiedrībai, ir svarīgi saglabāt dažādas mācību formas un iespējas. 

Ideja par tālmācības ierobežošanu ignorē realitāti un bērnu vajadzības. Tālmācība nav ideāls risinājums visiem, taču tā bieži vien ir vienīgā cerība tiem bērniem, kuriem tradicionālā skola nav pieejama vai piemērota. Pirms aizliegt, jāizvērtē, ko zaudēsim – un tie būs nevis skaitļi vai statistika, bet īsti bērni, kuru iespējas iegūt izglītību var tikt neatgriezeniski sagrautas.