Spriedze, dusmas, neapmierinātība... Psiholoģe skaidro, vai sabiedrība patiešām kļuvusi agresīvāka

Lāsmas Gaitnieces raksts izdevumam “Kas Jauns Avīze” 

Sarunas sākumā vēlējos noskaidrot par kognitīvi biheiviorālo terapiju un dialektisko biheiviorālo terapiju. Jūs savā darbā izmantojat abus šos virzienus. Kas tie ir un ar ko atšķiras?

– KBT jeb kognitīvi biheiviorālā terapija ir uz zinātni balstīta psihoterapijas metode, kas tiek plaši atzīta dažādu psihisko traucējumu regulēšanā. Savukārt DBT – dialektiskā biheiviorālā terapija – ir kā viena no KBT metodēm. Tā ir klīniskās psiholoģes M. Linehanas veidota terapija tieši personības traucējumiem, sākotnēji robežstāvokļu personības traucējumiem, bet šobrīd izmantojuma joma ir paplašinājusies un strādā ar emociju regulāciju, strappersonu attiecību veidošanu, distresa toleranci. Tātad DBT var uzskatīt par specifisku KBT virzienu, kas tiek izmantots personības traucējumu un ar tiem saistītu uzvedības grūtību risināšanā, tostarp gadījumos, kad cilvēkam novērojamas agresijas izpausmes. 

Vai var apgalvot, ka sabiedrībā gan pandēmijas, gan Ukrainas kara ietekmē ļaudis pastāvīgi saskaras ar stresu, kas viņos izraisa lielāku neiecietību, pat agresivitāti? 

– Uzskatu, ka šāda situācija rada lielāku fona spriedzi un satraukumu sabiedrībā, kuru izjūt daudzi. Tas var arī pastiprināt dzīves laikā iemācītās automātiskās izreaģēšanas reakcijas, kas palīdz atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Pandēmijas laikā bija lielāks pieprasījums pēc mentālās veselības atbalsta; to izjuta gan jaunieši, gan pieaugušie. No otras puses – šo fona spriedzi nevar tieši sasaistīt tikai ar agresīvu uzvedību, jo ne visi kļūst agresīvi. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, proti, kādā mērā tas saistīts ar viņa vērtībām un pasaules uztveri, temperamentu, emociju regulāciju. Kādu šāda situācija ļoti uztrauc, cits par to, piemēram, karu Ukrainā, varbūt pat neinteresējas. Tātad fons, protams, rodas, bet, vai tas vienmēr rezultējas agresijā – tā nevar apgalvot.

Vai var apgalvot, ka sabiedrība kopumā kļūst agresīvāka un nesavaldīgāka, vai tomēr šim novērojumam nav pamata?

– Viennozīmīgi apgalvot, ka sabiedrība kļūst aizvien agresīvāka, nevar! Ikdienā notiek arī pozitīvas lietas: vairāk darbojas labdarības kustības, kurās iesaistās cilvēki, palīdz citiem un veic labus darbus. Jā, ikdienā pastāv vairāk stresa avotu, piemēram, ļoti intensīva komunikācija, arī sociālie tīkli, kas mūsu dzīvi dara intensīvāku. Tomēr viennozīmīgi nevar teikt, ka agresīvā uzvedība palielinātos pilnīgi visiem, jo tas ir atkarīgs no daudz dažādiem faktoriem.

Vairāki negadījumi, kas beigušies traģiski, piemēram, incidents Priekulē un vasaras sākumā arī kautiņš Jomas ielā Jūrmalā, liek domāt, ka agresija cilvēkos uzkrājas ilgākā laikā un izlaužas pēkšņi, jo to kaut kas izprovocē.  

– Ir situācijas, kur agresīva uzvedība izskatās pēc ilgstoši uzkrātas spriedzes izlādes. Par konkrētām situācijām grūti spriest, jo mēs nezinām visus apstākļus – neesam bijuši klātesoši. 

Konflikti, kas pāraug vardarbībā, bieži vien rodas, ja cilvēks netiek galā ar uzkrāto spriedzi vai dusmām. 

Tomēr vienmēr pastāv vairāki ietekmējoši faktori. Vienam cilvēkam konflikts paiet nemanāmi un mierīgi, cits vēl ilgi to pārdzīvo vai arī kļūst agresīvs. Tas ir individuāli, un šādai uzvedībai noteikti nav tikai viens cēlonis.

Kādi ir galvenie faktori, kas ietekmē cilvēku spēju kontrolēt vai nekontrolēt savus impulsus konfliktsituācijās? 

– Ir vairāki faktori, kas ietekmē agresīvu vai impulsīvu reakciju. Pirmkārt – bioloģiskie jeb temperamenta faktori: cik impulsīvi cilvēks reaģē uz situācijām, vai iekšējais impulss uzreiz pāriet rīcībā. Otrkārt, arī vide, kurā cilvēks audzis, vērtības un uzvedības modeļi, ko apkārtējie demonstrē. Ja redzu, ka ar agresiju var panākt vajadzīgo, varu to pārņemt kā efektīvu uzvedību. Svarīgi ir arī tas, kā novērtēju situāciju – cik apdraudoša tā šķiet un kā izprotu otra cilvēka rīcību. Vēl ļoti būtiska ir emociju regulācija – cik labi māku tikt galā ar dusmām, spriedzi, vai spēju šīs emocijas modificēt konstruktīvākā veidā.

Kā konstruktīvā veidā izlādēt savas dusmas vai neapmierinātību? Ko praktiski darīt, lai pašam kļūtu vieglāk un neradītu kaitējumu ne citiem, ne sev?

– Vispirms ir svarīgi apzināties savas emocijas, jo bieži impulsīvā brīdī to pat pa īstam nepamanām. Tikai vēlāk saprotam, kas noticis. Ja situācijā, kad cilvēks jūt dusmas vai neapmierinātību, apzinās, ka tas var novest pie nevēlamām sekām, pirmais ieteikums būtu sastingt, neko nedarīt, lai situāciju nepadarītu vēl sliktāku. Ne velti ir ieteikums skaitīt līdz desmit vai īslaicīgi aiziet projām. Kad izjūtas norimstas, tad jau ar vēsāku prātu ir iespējams meklēt konstruktīvu risinājumu. Ir arī dažādi praktiski veidi, kā izlādēt spriedzi – saslapināt seju ar aukstu ūdeni, sportot, doties pastaigā, runāt ar kādu uzticamu cilvēku. Ir jāpanāk, lai mēs, būdami emociju varā, neradītu kaitējumu ne sev, ne citiem.

Vai mēdz būt situācijas vai konflikti, kurus nav iespējams atrisināt? Kā rīkoties, ja tādi ir izveidojušies? 

– Protams, ir konflikti un dzīves situācijas, ko nevar atrisināt, piemēram, atšķirīgu uzskatu vai vērtību sadursmes. Šādos gadījumos der izmantot dažādu mediatoru vai institūciju pakalpojumus, kas palīdzētu konfliktu risināt. Tomēr vissvarīgāk ir nepārkāpt otra cilvēka robežas un neuzkrāt agresiju vai sāpes, kas tiešām var pāriet vardarbībā. Ja turpina mocīt neatrisināts konflikts, ļoti svarīga ir spēja apzināties savas izjūtas un, ja nepieciešams, runāt par tām vai arī pieņemt, ka šī situācija paliks neatrisināta, taču nepieļaut, ka tā izraisa kaitējumu sev vai citiem. Citreiz arī ir radikāli jāpieņem, ka situācija ir tāda, kāda tā ir, un šobrīd e nevaru neko mainīt.

-Saistībā ar agresiju pieņemts runāt galvenokārt par vīriešiem, taču agresīvas var būt arī sievietes. Viņām, lai mazinātu satraukumu vai sāpes, iesaka izraudāties. No pašām dāmām ir dzirdēts, ka to varētu darīt, taču nav asaru. Nesanāk. 

– Tā var būt. Bieži vien ikdienā mēs emocionāli nocietināmies, jo ir daudz praktisku lietu, kas jādara, piemēram, jāaudzina bērni, daudz citu pienākumu. Rezultātā mēs mazāk pievēršamies savām emocijām, līdz ar to sāpes vai pārdzīvojumi tiek paslēpti dziļāk. Nav jau tā, ka vienkārši apsēdīsimies un sāksim raudāt – tas nemaz tik viegli nenāk. Dažkārt, lai emocionāli atslogotos, var palīdzēt kāda filma vai dziesma, kas iedod kontaktu ar emocijām. Svarīgi ir apzināties, ka tam nepieciešams laiks un mazliet vairāk jāpameklē kontakts ar savu emocionālo pusi, citādi emocijas var palikt neapzinātas.

Kā cilvēks pats var saprast, ka emocionālais stāvoklis vai uzkrātā spriedze ir sasniegusi līmeni, kad būtu vēlams vērsties pēc palīdzības pie psihologa?

– Vēlams, ja ikvienam cilvēkam būtu tuvumā kāda uzticības persona, ar kuru parunāt par to, kas satrauc vai sāp. Ja situācija tiek risināta, taču tā joprojām grauž un neatkāpjas, ja jūtu, ka mainās mana uzvedība, piemēram, ātri kļūstu aizkaitināms, biežāk ar neiecietību izturas pret mājiniekiem vai kolēģiem, vai šī iekšējā spriedze un domas nepāriet ilgāku laiku, tas ir brīdis, kad vērts meklēt profesionālu palīdzību. Tāpat, ja ir sajūta, ka vairs nespēju kaut uz brīdi distancēties no šīm rūpēm vai dusmām, un tās sāk bojāt ikdienu, tad noteikti jāapsver iespēja vērsties pie psihologa. Jāatceras, ka ir arī dažādas atbalsta tālruņu līnijas, piemēram, vardarbības veicējiem vai cietušajiem, kur var zvanīt un konsultēties ar speciālistiem.

Ja profesijas dēļ indivīdam tiek piešķirta lielāka vara, kā tas ir policistiem, vai šādas pilnvaras automātiski palielina risku, ka cilvēks rīkosies agresīvāk, vai tomēr nē? 

– Likumsakarīgi, ka šo profesiju pārstāvjiem ir dota lielāka vara un arī instrumenti, piemēram, ierocis. Pilnvaras tiek dotas, lai uzturētu kārtību, it sevišķi situācijās, kad nepieciešama īpaša rīcība. Protams, arī policistu personiskās dzīves pieredze, emocionālais stāvoklis var ietekmēt viņu uzvedību, tādēļ svarīgas ir atlases procedūras un psiholoģiskie novērtējumi, lai nodrošinātu, ka vara tiek izmantota atbilstoši un nekļūst par nekontrolētas agresijas avotu.

Ja cilvēks tiek psiholoģiski testēts, vai viņam pastāv iespēja noslēpt kādu savu nevēlamu īpašību, piemēram, uz to brīdi radīt iespaidu, ka esi daudz mierīgāks un nosvērtāks nekā realitātē? 

– Ja cilvēks ļoti vēlas kaut kur tikt, kāds var mēģināt psiholoģisko testu laikā par sevi radīt labāku iespaidu. Tas nav nekas neparasts. Tomēr daudzi psiholoģiskie testi tiek veidoti tā, lai šādu vēlmi vai centienus atpazītu. Uzskatu, ka noslēpt savu patieso impulsivitāti vai agresivitāti parasti gan nebūs viegli. Tātad – kaut ko notēlot var mēģināt, bet pilnībā apmānīt testus ir sarežģīti.

Sarunas noslēgumā lūgšu padomu, kas kādam lasītājam varētu noderēt. Ja krājas agresija, neapmierinātība vai kādas sāpes, ko darīt? Kāda šajos gadījumos būtu neatliekamā palīdzība? 

– Vispirms būtu vēlams pamanīt, ka emocijas kļūst pārāk intensīvas, kad to saprotat, būtu vēlams ļaut tām mazināties. Iespējams vērot, kā mēs šo emociju intensitāti izjūtam ķermenī. Neko nepiedomājot, vienkārši vērojot. Ja tajā brīdī ir palīdzoši, var pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu. Ir arī svarīgi pēc tam saprast, kādas emocijas un vajadzības slēpjas aiz šīs situācijas, ka es tik spēcīgi reaģēju. Tāpat – ja jūtat, ka kontrole pār rīcību vai savu emocionālo stāvokli kļūst trausla vai samazinās, ir lietderīgi meklēt profesionālu palīdzību.

Nebaidies vērsties pēc palīdzības: 

Valsts apmaksāts vienotais krīzes tālrunis darbojas visu diennakti: 116123

Citi krīzes tālruņi pieejami: https://www.skalbes.lv/sanem-palidzibu/

Vardarbības prevences tālrunis: 22045225

Tālruņa darba laiks:

Darba dienās no plkst. 06.00 līdz 12.00 un no plkst. 18.00 līdz 00.00

Brīvdienās un svētku dienās: visu diennakti.