Kā dāvana viņam likvidēja rutīnu mūsu attiecībās

Viss....kaut kas jādara lietas labā.

Es sēžu pie atvērta istabas loga, velkot kārtējo neveselīgo gaisa malku savām plaušām. Liekas, ka cigarete nodeg daudz ātrāk kā citas reizes. Nejūtos gana nomierinājusies, vai sakopojusi visas domas, kas darījās manā galvā, bet pēc otras nesniedzos.

Mūsu dzīvē ir iestājusies rutīna, lai gan neesam kopā ilgi. Satikāmies un momentāli viens otrā iemīlējāmies. Tā nebija mešanās nezināmajā, mēs labi sapratām uz ko ejam un ko gribam. Ir pagājis gads, dzīvojam kopā jau pusgadu, mīlu viņu neprātīgi, bet nepamet sajūta, ka nekas jauns un aizraujošs vairs mūsu kopdzīvē nenotiek. Mēs esam jauni, man 23, viņam 24, bet dzīvojam jau četrdesmitgadnieku ''laulības dzīvi''. Strādājam uz maiņām, man pārsvarā jāstrādā visas nedēļas nogales, bet viņam visas darba dienas. Kopā esam reti visu dienu, biežāk jau pa vakariem. Tāpēc nekādas lielās izklaides nesanāk. Kā parasti, viens vai otrs uztaisa vakariņas, paēdam, parunājam un labākajā gadījumā vēl izejam ārā pastaigā, paelpot gaisu, jo abiem darbs slēgtās telpās.

Kopā esam laimīgi, bet pat sekss vairs nav tik kaislīgs kā agrāk. Kad iepazināmies, tad bijām kā traki viens pēc otra, varējām to darīt visur un jebkurā laikā. Izmēģinājām visu, lai varētu sniegt baudu viens otram. Jau iedomājoties vien viņu bez drēbēm, man pār ķermeni pāriet saltas trīsas, matiņi uz rokām saceļas stāvus, sirds paātrtina ātrumu līdz maksimālajam, mutē sariešas siekalas un liekas esmu kā narkomāns, kas sniedzas pēc kārtējās devas. ES TO REDZU UN MAN TO VAJAG.

Bet kaut kas neliek mums vairs mesties trakajās avantūrās. Esam palikuši kā neaktīvi vulkāni. Ir sekss, jā viņš ir,un ir labs, nenoliegšu. Bet nav vairs tā adrenalīna, ja visi akti notiek gultā un zem segas.

Nemanot esmu sākusi jau mocīt otru cigareti. Domas raisas, raisas....IR! Viņam tuvojas dzimšanas diena. Pietiks ar salkanajām dāvanām, ko novietot piemiņas plauktā pie sienas. Laiks uzdāvināt dāvanu, kas mums sniegs baudu, mums abiem.

Parakņājos internetā, tur visādas idejas, ko smelties. Paiet stunda, pusotra, un īstā ideja ir rokā. Esmu kā mazs bērns. Paķeru somu, apauju apavus un skrienu uz tuvāko saimniecības preču veikalu.

Tā....vajadzēs krāsaino kartonu, līmi, šķēres, baltās lapas, marķierus , lineālu un sarkanu atlasa lenti. Ātri norēķinos par visu un skrienu mājās. Tiešām skrienu, jo šī ideja ir mani tik ļoti aizrāvusi, ka es nevaru apklusināt sevī iekšā valdošo satraukumu. Divas stundas es zīmēju, mēru un griežu. Līmēju un atkal griežu. Tā, vēl pēdējais....un gatavs. Dāvana ir gatava, bet līdz dāvināšanai vēl nedēļa. Laiks velkas, manī valda sajūsma, smaids nenoiet no sejas, draugs uz mani skatās un nebeidz brīnīties, no kurienes man tāds labs noskaņojums ?

Paiet nedēļa, no rīta esmu augšā jau pirms vajadzīgā laika. Uztaisu brokastis, ar karstu, kūpošu kafiju pieceļu savu dusošo princi. Un satraukumā skūpstu visās vietās. ''Mīļum, esmu tev sagatavojusi dāvanu. Bet šī nebūs parasta dāvana. Tā ir mums abiem. Lai gan esam kopā tikai vairāk kā gadu, es jau zinu, ka vēlos ar tevi pavadīt kopā visu mūžu.

Mums kopā ir labi un radi jau sāk ieskandināt kāzu zvanus, šajā brīdī es nejauši iesmejos, jo zinu cik ļoti mūsu radiem patīk runas par precībām, tātad, tu esi viss, ko esmu jelkad klusībā vēlējusies...mēs beidzot dzīvojam kopā un dzīve šķiet ļoti cerīga, bet es jau jūtu, kā darbs paņem no mums visus spēkus un mēs vairs neveltam viens otram tik daudz uzmanības kā agrāk. Es apsolu, ka šī dāvana tev patiks. Un apsolu arī, ka nekad neļaušu rutīnai nostāties starp mums. Es klusi paslidinu viņam baltu aploksni. Izbrīns viņa sejā ir manāms, var redzēt, kā viņš uztaisa savu samulsušo skatienu, un es jau zinu kas sekos tālāk. Viņš pieliecas pie manis, noglauda manu vaigu ar savu maigo roku, un saldi mani noskūpsta....mani ceļi saļimst...pamats zem kājām pazūd un liekas, ka mirkli lidinos kādus 10 cm virs zemes... Viņš:"Es tevi mīlu tik ļoti, tu to zini. Bet, nu, tu tāpat norausies ......'' viņš vienmēr man tā saka, jo kopš iepazināmies, tas, kā viņš to man pasaka.....tas liek manai sirdij apmest kūleņus, tas liekas tik seksīgi un vīrišķīgi....un tas smaids viņa sejā.....

"Ver vaļā, ātrāk, esmu gaidījusi nedēļu, lai tev to iedotu"'. Dāvana tiek atvērta.....klusums..... neviltots smaids parādās viņa sejā.....un liekas, ka domās saka:"Nu, tu norausies."

Gribat zināt, kas ir dāvanā ? Dāvanu kartes, bet ne jau parastas dāvanu kartes, kas domātas tirdzniecības centrā , bet gan tādas, kas domātas man. Šīs privilēģiju kartes liek viņam sajusties kā mājas saimniekam, bet man kā vājai sievietei, kam jāpilda visas viņa iegribas.... Uz katras kartes ir rakstīts tās izmantošanas mērķis, pārsvarā visi ir mazliet piedauzīgi un neķītri, jo vēlējos tieši mūsu gultas dzīvi padarīt asāku, kāda tā bija agrāk. Kad viņš man pasniegs vienu no kartēm, man bez vārda ierunas būs jādara tas, kas tur ir rakstīts, jo tā ir dāvanu karte, kas dod viņam iespējas to iztērēt jebkurā laikā un jebkurā vietā.... turklāt to dāvināju es, un man nav tādu tiesību atteikt.

Par dāvanu viņš ir sajūsmā, pavadam mīļu rītu un atkal dodamies savās ikdienas gaitās. Paiet nedēļa....neviena dāvanu karte nav izlietota..... protams, viņš ir palicis daudz mīļāks un sekss arī ir uzlabojies, bet tāpat gultā....un tāpat zem segas...... Liekas, ka būšu nošāvusi greizi. Beidzot mums ir kopīga nedēļas nogale brīva un aizbraucam pie maniem radiem. Viņš visu ceļu ir tāds dīvains, neko īsti nerunā, domā, sāku uztraukties. Tik ik pa laikam uzliek savu smīnu uz lūpām un noglāsta man seju. Visu dienu strādājam ārā pie mājas un pēkšņi ne par ko sastrīdamies. Vienkārši, tāpat no zila gaisa.....Abi divi ieturam pauzi viens no otra, vairs nesēžam savijušies kā divi koka zari. Pienāk vakars, dodamies gulēt.

Pēkšņi jau taisos iemigt, kad viņš pieceļas un aiziet uz virtuvi. Pēc laiciņa atnāk sms: "Es jūtu tikai tevi, tavas lūpas, tavu smaidu, tavus pieskārienus maigos, saldi teiktos vārdus. Tu esi mana dzīve,manas cerība, manas jūtas. Es ilgojos pēc tevis, kā izbadējies vilks, kas grib nenormāli ēst. Es ilgojos pēc tavām acīm, taviem smaidiem, taviem apskāvieniem jaukajiem un maigajiem skūpstiem. Esmu sailgojies pēc tā, kā tu smaržo....Saulīt, es gaidu tevi virtuvē.....".

Lasot šermuļi atkal pārskrien pāri ķermenim, sirds dauzās, smaids no sejas nepazūd. Kaut ir mazliet dusmas, bet tas mani uzbudina..... Lavos uz virtuvi garām mammas gultai... Šķiet viņa ir iemigusi, kaut tas miegs var reizēm viņai cik ātri atnākt, tik ātri arī aiziet. Ieeju virtuvē, bet tur sēž viņš, uz mūsu lielā, brūnā, koka virtuves pusdienu galda. Rokā viņam kāds papīrs, pienākot tuvāk es saprotu, ka nu tik sāksies. Viņš man pasniedz dāvanu karti uz kuras ar manu roku rakstīts "Šī karte Tev dod iespēju nodarboties ar seksu tavā sen lolotā vietā. Galvenais, ievērot klusumu."

Viņš pieliecas pie manis un iečukst ausī: Mazā, nu tu man norausies !

No istabas dzirdams skaļais televizora sižets, kamēr mēs virtuvē taisām paši savējo.

Viņš lēnām un maigi nobrauc ar rokām pa manu ķermeni, man ir nedaudz vēsi, jo stāvu vienā apakšveļā, lauku mājā, kur apkure nav no tām labākajām. Es jūtu kā trīc viņa rokas. Trīc no tā, cik ļoti viņš mani grib.....mūsu ķermeņi savijas......neviena vārda.....tā bija teikts uz kartes, es saprotu, ka gribu, ka tiešām to gribu un esmu gatava darīt to turpat uz virtuves galda, kaut tas ir pret morālēm un mamma var ienākt jebkurā brīdī un redzēt mana ideālā vīrieša pliko dibenu, bet tas ir tā vērts, varbūtība ir 50/50.

Viņš mani paņem ar savu lielo roku, mazliet pagrūž pret galdu, liekot manīt, ka šoreiz viņš būs situācijas noteicējs un riskēs, ka mamma ienākot redzēs viņu pirmo, nevis mani - savu meitu, pliku uz ēdamgalda. Es apgulstos uz aukstās virsmas, mans iekarsušais ķermenis pilnīgi pieplok pie tās. Viņš lēnām man novelk apakšveļu un sāk prasmīgi skūpstīt ikkatru ķermeņa daļu...sirds trīs....adrenalīns kāpj....skatiens visu laiku ir pievērsts durvīm uz mammas istabu.... esam klusi....bet šīs emocijas, kas valda iekšā, tā kaisle....to nevar apklusināt....reizēm griba skaļi iekliegties.....un ar nagiem iekrampēties viņa tvirtajā pēcpusē.. koka galds sāk arvien vairāk un vairāk skanēt....bet mums ir vienalga.....beidzot, beidzot mēs esam ārā no ierūsējušās ikdienas, no gultas ar četrām kājām...esam spontāni, uzbudināti un kaisle dzirksteļo starp mums.

Šai mēbelei vēl nekad nav bijis tik labs pielietojums. Griežas, viss griežas, galvā doma meklē domu, bet neko nevar saprast, skatiens jau sen vairs nav pievērsts durvīm, bet gan viņam. Arvien klusāk, un klusāk...līdz viss norimst.....labsajūta, laime, perfekti izlietota dāvanu karte. Klusām aizlavamies uz istabu un aizmiegam viens otra apskāvienos.

Nākamajā dienā sēžu pie tā paša brokastu galda, viņš vēl pa gultu vāļājas. Pēkšņi atnāk sms: Es JAU sailgojos, pēc tā, kā tu skaaties uz mani, es ilgojos pāc tā, kā tu saki..rrrrrr...pēc tā, kā tu staigā, kā tu grozies pa nakti, es gribu tevi apskaut, tagad, tad, kad guļam kopā, kad guļam kaili, kad mīlējamies mašīnā, esmu tevī iemīlējies, no kāju pirkstu galiem....UN LĪDZ PAŠAI AUGŠAI , TUR.........KUR NEVAR AIZSNIEGT, ES TEVI ĻOTI MīLU...........MīLU.

Smaids, tāda laime, ka atkal esam traki un neprātīgi iemīlējušies.

Atnāk otra sms: Tava mamma šorīt ļoti labā garastāvoklī. Domāju, ka viņa smaidot nesēdētu pie tā galda un nedzertu kafiju, ja zinātu, ko mēs vakar uz tā darījām.