6 jautājumi rakstniecei Zanei Zustai. Vaicājām, kāds tarakāns piemīt populārās grāmatas “Tarakāni manā galvā” autorei?

Zane Zusta ir latviešu rakstniece un viņa jau izdevusi 11 grāmatu – sešas no tām ir bērnu, bet piecas – pieaugušajiem. Viņa ir arī līdzautore sabiedrībā iecienītajām grāmatām par tarakāniem: “Tarakāni manā galvā” un “Tarakāni tavā galvā”. Tikko klajā nākusi Zanes Zustas jaunākā grāmata – bērniem veltītais stāsts par sunīti Toto. Rakstniece ir arī mamma diviem dēliem – Gustavam ir 15 gadu, bet Patrikam tūlīt paliks 11.

Kā Tu izdomā tēlus savām grāmatām, īpaši bērnu grāmatām? 

Pūcīte Ucipuci vizuāli piedzima mana vīra prātā - pirms vēl grāmata tika uzrakstīta, viņš uzzīmēja pūci, kurai pierakstīja klāt - UCIPUCI. Pēc tam mans dēls ceļojumā pazaudēja rotaļlietu, bet es sāku rakstīt grāmatu, izmantojot vīra radīto pūcīti. Kad grāmatai meklēju ilustratori un laimīgā kārtā sastapos ar Eviju Timmu-Noviku, pūcīte sākumā bija pavisam savādāka, bet tomēr es biju pieķērusies vīra radītajai un drīzumā ar Eviju atradām vizuālo kopsaucēju un Ucipuci kļuva tāda, kādu to pazīstam tagad. Sunītis Toto ir Lindas Valeres redzējums un mani uzreiz tas ļoti uzrunāja, bet suņuka šķirnei mani iedvesmojas citas ilustratores suns, kurš apveltīts ar īpašu, smaidu raisošu raksturu, un noteikti bija mans iedvesmas avots. Grāmatai "Es esmu Boss" kopā ar ilustratori Kristu Bitmeti kādu brīdi palauzījām galvu par to, kādam jāizskatās Dumelim, līdz radās melnais matainis. Man ļoti patīk darbs ar ilustratoru - patīk vērot, kā mākslinieks izdzīvo to pašu stāstu, bet caur savu prizmu - ilustrāciju.

15 FOTO

Zanes Zustas grāmatas "Toto atkož noslēpumu" atvēršanas svētki

+ 11

Skatīt visus

Kurš tēls no Tavām grāmatām vislabāk patīk Taviem bērniem?

Patrikam vislabāk patīkot circenis Ozijs no grāmatas "Ucipuci meklē mājas." Starp citu, circenis pie sava vārda ir ticis par godu manas draudzenes brālim Rūdolfam, kuram iesauka ir "Ozijs" un šādu slēpto kodu manās grāmatās ir vairāki.

Kura ir Tava pašas mīļākā grāmata no bērnības?

Es biju liels grāmatu tārps - laikam vismīļākā bija "Alfons Trīcvaidziņš."

Kāds ir Tavā galvā pašlaik mītošais tarakāns? 

Ar saviem tarakāniem diezgan labi esmu tikusi galā. Droši vien manī dzīvo jūtīguma tarakāns, kurš ik pa laikam liek uz kādu mazliet apvainoties, bet varbūt man ir noderīga šāda dramaturģija, jo mīlu drāmu. Es to neitralizēju, izvēloties tomēr neapvainoties un dzīvot tālāk. 

Nepiešķirot kaut kam nozīmi, tas noplok un tiek aizmirsts, jo nebarojas no manām emocijām. 

Cik daudz autobiogrāfijas ir Tavos darbos? 

Lai par kaut ko rakstītu, tas ir diezgan labi jāpārzina, tāpēc pat cenšos izmantot lietas, kuras esmu piedzīvojusi. Tomēr jāsaprot, ka literatūrā piedzīvotais tik apaudzēts ar fantāziju un "autobiogrāfiskums" pazūd, jo it kā kaut kā tā līdzīgi bija, bet tomēr nebija tā. Tāpēc jau rakstnieki to visu izmanto, turklāt, ja to piedzīvojis rakstnieks, tad to noteikti piedzīvojis arī vēl kāds un tūlīt pat varēsim ar to identificēties un līdzpārdzīvot.

Pastāsti par savu rakstīšanas rutīnu – vai raksti katru dienu?

Ja strādāju pie kāda darba, tad noteikti rakstu katru dienu, jo man pašai ir tik interesanti, ka gribas turpināt. Rakstīšana liek man justies pacilātai, tāda kā iemīlēšanās sajūta. Tikko visi devušies savās gaitās - uz darbu un skolu, es sāku rakstīt. Rakstot man nepieciešams pilnīgs klusums un varu to darīt tikai mājās, savukārt mūzika var pozitīvi noskaņot pirms tam, kā arī citu autoru darbu lasīšana, kuri iedvesmo un palīdz noskaņoties un vajadzīgās literārās skanējuma nots. 

Par Zanes Zustas jaunāko grāmatu

Jaunā grāmata stāsta par mazu suņuku Toto, kurš nonācis bēdīgā, bet visai sadzīviskā situācijā, kurā bērni varēs atpazīt paši sevi, "atkož" jeb atklāj kādu noslēpumu. "Toto tiešām ir ļoti emocionāls kucēns, turklāt ļoti apmulsis. (..) Kucēns mācās, ka, pirmkārt, papīra saēšanās spiedīs punci, bet, otrkārt - mīlestība un draudzība sev līdzi nes arī ilgas, kuru klātesamība nebūt nenozīmē, ko sliktu, drīzāk liecina, ka esam sastapuši kādu mums īpašu cilvēku." Tā par grāmatu izsakās grāmatu apskatniece Ulrika Ūpe. 

Rakstniece nupat saņēmusi arī Autortiesību bezgalības balvu par savu debiju bērnu literatūrā "Ucipuci meklē mājas", ko pasniedz par visdaudzveidīgāk izmantotajiem darbiem. Autortiesību bezgalības balva, kas dibināta 1999.gadā, atgādina, ka radošs darbs dzīvo patstāvīgu dzīvi un nereti atdzimst jaunā vidē un citā formā, jo ar laiku rodas arvien jaunas darbu izmantojuma iespējas. Grāmata "Ucipuci meklē mājas" izdota Lietuvā, Ķīnā, Maķedonijā un Igaunijā, bet citās formās sastop lasītāju caur Liepājas leļļu teātra izrādi "Ucipuci meklē mājas" režisora Ģirta Šoļa režijā, žurnālu UCIPUCI, mini raidlugu, ko ierunājušas radio leģendas Sandra Glāzupa un Gunārs Jākobsons, kā arī televīzijas bērnu izglītojošām sērijām ar tādu pašu nosaukumu.