Bērna 3 nelaimes, ja vecākiem ir atkarība un līdzatkarība

Lai bērns spētu psiholoģiski pieaugt, viņam ir nepieciešami stabili un nobrieduši vecāki, kuri parāda skaidrus vērtību orientierus un palīdz bērnam izprast viņa emocijas. Ja bērns aug ģimenē, kurā kādam no vecākiem ir atkarība, viņam jau sākotnēji trūkst pieaugušā, kas ir viņa drošais balsts.

FOTO: Shutterstock.com

Tā kā bērnībā vecāki bērnam nav spējuši pievērsties, viņam ir trūcis drošās piesaistes objekta, kas ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks ar laiku spētu kļūt neatkarīgs.

Stāsta Gunta Andžāne, ārste psihoterapeite un Ilze Maksima, narkoloģe.

 

Atkarības un līdzatkarības īsā definīcija varētu būt: tā ir attiecību sistēma, kuru veido divi psiholoģiski nenobrieduši cilvēki. 

 

Bērna 3 nelaimes, ja vecākiem ir atkarība un līdzatkarība

  1. Ne atkarīgais, ne līdzatkarīgais vecāks paši nespēj atpazīt un vadīt savas emocijas. Līdz ar to viņi nespēj to iemācīt arī bērnam. Atkarīgais no nepatīkamām emocijām bēg savā atkarībā, savukārt līdzatkarīgā emocijas ir atkarīgas no partnera rīcības.
  2. Kā atkarīgajam, tā līdzatkarīgajam trūkst veselīgas pašapziņas, tāpēc viņi nespēj stabilu sava vērtīguma apziņu iedot bērnam. Var sacīt, ka pieaugušie nepazīst sevi un šā iemesla dēļ nespēj palīdzēt arī bērnam sevi apzināties.
  3. Viens vecāks, grimdams atkarībā, bet otrs, viņu glābdams, nespēj pievērsties bērnam un pamanīt viņa vajadzības. Abi ir savu emociju un izjūtu pārņemti, bet tikmēr bērns var justies vientuļš, atraidīts, nevērtīgs.

 

Kāda iezīmējas bērna nākotne?

Šo trīs punktu rezultātā izaug vēl viens cilvēks ar ievainotu pašvērtību. Secīgi turpmākajā dzīvē ievainojums prasa dziedināšanos: vieni to atrod alkoholā, citi azartspēlēs, vēl citi darbaholismā vai kaismīgā sportošanā. Savukārt līdzatkarīgais savu ievainojumu “ārstē” ar pārspīlētām rūpēm par otru – šādā rīcībā viņš redz savu vērtību. Abiem ir vienota problēma – atbildību par savu dzīvi viņi uzkrauj otram. Atkarīgais domā: kad citi pret mani beigs slikti izturēties, es pārstāšu dzert. Līdzatkarīgais turpretī ir pārliecināts, ka jūtas nelaimīgs tāpēc, ka partneris dzer, spēlē azartspēles, bez mitas strādā vai ir citādi atkarīgs. Kad partneris pārstās to darīt, tad gan varēs beidzot justies labi. 

 

Reklāma
Reklāma

Abiem ir vēl kas kopīgs. Tā kā bērnībā vecāki bērnam nav spējuši pievērsties, viņam ir trūcis drošās piesaistes objekta, kas ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks ar laiku spētu kļūt neatkarīgs. Pieaugušā vecumā šis iztrūkums izpaužas kā milzīgas bailes palikt vienam. Tāpēc ir vajadzīgs partneris – balsts. Intuitīvi tiek atrasts otrs tāds pats, ar kuru burtiski salīmēties kopā. Diemžēl šīs attiecības ir skaistas tikai to sākumā, jo dziļi sirdī abi nejūtas mīlestības vērti. Ar laiku attiecības kļūst par cīņas lauku: pāris nav komanda, bet cilvēki, kas viens otru kontrolē, mēģina labot un ietekmēt.

 

  • Svarīgi!

Ja tavā ģimenē kādam no pieaugušajiem ir bijusi atkarība, ir jāapzinās, ka tev ir lielāks risks gluži neapzināti šādu attiecību modeli atkārtot. Tāpēc attiecību sākumā jo īpaši ir svarīga vērojoša un secinoša pieeja. Tāpēc nedod jāvārdu rozā briļļu periodā! Vērtīgi ir jau profilaktiski aiziet pie terapeita, lai izprastu grābekļus, uz kuriem tev var būt tendence kāpt.

 

Vairāk par to, kāds ir atkarības un līdzatkarības posts un kā to pārlauzt, lasi grāmatas “Gribam būt ģimene” rakstā “Atkarība un līdzatkarība”.