Atkarība un līdzatkarība

Jebkura atkarība ir jūtu slimība, kuras priekšnosacījumi izveidojas bērnībā. Lai bērns spētu psiholoģiski pieaugt, viņam ir nepieciešami stabili un nobrieduši vecāki, kuri parāda skaidrus vērtību orientierus un palīdz bērnam izprast viņa emocijas. Ja bērns aug ģimenē, kurā kādam no vecākiem ir atkarība, viņam jau sākotnēji trūkst pieaugušā, kas ir viņa drošais balsts.
  • Gunta Andžāne

    Gunta Andžāne

    Ārste psihoterapeite

  • Ilze Maksima

    Ilze Maksima

    narkoloģe

FOTO: Shutterstock.com

Savstarpēji atkarīgu attiecību sistēmā līdzatkarīgais ir tas, kurš uzņemas kontrolētāja funkciju: kur tu iesi, ko tu darīsi, cikos beigsi darbu, kad būsi mājās? Kad šī kontrole paliek par smagu un atkarīgais jūt, ka viņš nelemj savu dzīvi, viņš iekrīt savā atkarībā, lai no šīs izjūtas tiktu vaļā.

Novērtē sevi objektīvi!

Ja tavā ģimenē kādam no pieaugušajiem ir bijusi atkarība, ir jāapzinās, ka tev ir lielāks risks gluži neapzināti šādu attiecību modeli atkārtot. Tāpēc attiecību sākumā jo īpaši ir svarīga vērojoša un secinoša pieeja. Tāpēc nedod jāvārdu rozā briļļu periodā! Vērtīgi ir jau profilaktiski aiziet pie terapeita, lai izprastu grābekļus, uz kuriem tev var būt tendence kāpt.

 

Bērna 3 nelaimes, ja vecākiem ir atkarība un līdzatkarība

Atkarības un līdzatkarības īsā definīcija varētu būt: tā ir attiecību sistēma, kuru veido divi psiholoģiski nenobrieduši cilvēki. 

  1. Ne atkarīgais, ne līdzatkarīgais vecāks paši nespēj atpazīt un vadīt savas emocijas. Līdz ar to viņi nespēj to iemācīt arī bērnam. Atkarīgais no nepatīkamām emocijām bēg savā atkarībā, savukārt līdzatkarīgā emocijas ir atkarīgas no partnera rīcības.
  2. Kā atkarīgajam, tā līdzatkarīgajam trūkst veselīgas pašapziņas, tāpēc viņi nespēj stabilu sava vērtīguma apziņu iedot bērnam. Var sacīt, ka pieaugušie nepazīst sevi un šā iemesla dēļ nespēj palīdzēt arī bērnam sevi apzināties.
  3. Viens vecāks, grimdams atkarībā, bet otrs, viņu glābdams, nespēj pievērsties bērnam un pamanīt viņa vajadzības. Abi ir savu emociju un izjūtu pārņemti, bet tikmēr bērns var justies vientuļš, atraidīts, nevērtīgs.

Šo trīs punktu rezultātā izaug vēl viens cilvēks ar ievainotu pašvērtību. Secīgi turpmākajā dzīvē ievainojums prasa dziedināšanos: vieni to atrod alkoholā, citi azartspēlēs, vēl citi darbaholismā vai kaismīgā sportošanā. Savukārt līdzatkarīgais savu ievainojumu “ārstē” ar pārspīlētām rūpēm par otru – šādā rīcībā viņš redz savu vērtību. Abiem ir vienota problēma – atbildību par savu dzīvi viņi uzkrauj otram. Atkarīgais domā: kad citi pret mani beigs slikti izturēties, es pārstāšu dzert. Līdzatkarīgais turpretī ir pārliecināts, ka jūtas nelaimīgs tāpēc, ka partneris dzer, spēlē azartspēles, bez mitas strādā vai ir citādi atkarīgs. Kad partneris pārstās to darīt, tad gan varēs beidzot justies labi. 
Abiem ir vēl kas kopīgs. Tā kā bērnībā vecāki bērnam nav spējuši pievērsties, viņam ir trūcis drošās piesaistes objekta, kas ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks ar laiku spētu kļūt neatkarīgs. Pieaugušā vecumā šis iztrūkums izpaužas kā milzīgas bailes palikt vienam. Tāpēc ir vajadzīgs partneris – balsts. Intuitīvi tiek atrasts otrs tāds pats, ar kuru burtiski salīmēties kopā. Diemžēl šīs attiecības ir skaistas tikai to sākumā, jo dziļi sirdī abi nejūtas mīlestības vērti. Ar laiku attiecības kļūst par cīņas lauku: pāris nav komanda, bet cilvēki, kas viens otru kontrolē, mēģina labot un ietekmēt.

 

Mānīgā pārliecība par spēju sevi kontrolēt

Atkarīgs cilvēks mēdz teikt: “Es varu dzert un varu nedzert!”, “Es varu spēlēt azartspēles un varu nespēlēt!”. Cilvēki, kuri cieš no anoreksijas vai bulīmijas, apgalvo: “Es izlemju ēst vai neēst”. Tā ir mānīgā pārliecība par spēju sevi kontrolēt. 
Savstarpēji atkarīgu attiecību sistēmā līdzatkarīgais ir tas, kurš uzņemas kontrolētāja funkciju: kur tu iesi, ko tu darīsi, cikos beigsi darbu, kad būsi mājās? Kad šī kontrole paliek par smagu un atkarīgais jūt, ka viņš nelemj savu dzīvi, viņš iekrīt savā atkarībā, lai no šīs izjūtas tiktu vaļā. Piemēram, šādā situācijā darbaholiķis vēl vairāk pievēršas darbam, jo “šito zāģēšanu mājās taču nevar izturēt!”.
Atkarīgās attiecībās trūkst skaidru robežu, kur beidzos es un kur sākas otrs. Kur ir mana un kur otra cilvēka atbildība. Kad atkarīgais kļūst dusmīgs, līdzatkarīgais jūtas vainīgs, jo ir pārliecināts, ka ir atbildīgs par otra cilvēka emocijām un rīcību. Kopumā šajās attiecībās labi nejūtas neviens: jo vairāk viens kontrolē, jo naskāk otrs bēg atkarībās un jo vairāk savstarpēji nepatīkamu pārmetumu un kritikas izskan.

 

Līdzatkarīga pāra tipiskās pazīmes 

Līdzatkarīga pāra tipiska pazīme ir tā, ka viens no partneriem kaut ko pārspīlēti dara otra labā, kā arī kļūst emocionāli atkarīgs no otra uzvedības. Lai kāda būtu atkarība (vielas, procesi, darbs, sports), tā paģēr ārkārtīgi daudz laika, naudas un spēka. Atkarīgais fokusējas uz to, kas sniedz viņam labsajūtu, pārējo atstājot novārtā. Rezultātā partneris un apkārtējie no tā cieš. 


Atkarīga cilvēka uzvedības piemēri: 

  • Darbaholiķa ģimenei jārēķinās: tiklīdz darbaholiķim piedāvās kādu jaunu veicamo darbu, darbaholiķis mainīs savus brīvdienu plānus un dosies uz darbu.
  • Ja atkarīgais fanātiski sporto – tur aizies viss viņa brīvais laiks un resursi.
  • Ja labsajūtu nodrošina alkohols – nauda un laiks tiks veltīti tam.

 

Kas notiek ar apkārtējiem ģimenes locekļiem? Partneris un bērni jūt, ka viņiem tiek ierādītas otrā plāna lomas: viņu izjūtas, vēlmes un ieceres atkarīgo īpaši neinteresē. Turklāt arī dialogs neizvēršas, jo var tikt izvirzīti demagoģiski apgalvojumi: “Es daudz strādāju jūsu labklājības dēļ!”, “Es sportoju, lai būtu vesels. Tu negribi, lai man ir laba veselība?”, “Es dzeru, jo tavus pārmetumus nevaru izturēt, tu esi neciešama/ neciešams, un man nekas cits neatliek.”
Tā kā līdzatkarīgais nejūt robežu, ko otram nav tiesību pārkāpt, viņš bieži jūtas vainīgs. Starp citu, līdzatkarīgo sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas savu vērtību neredz ārpus rūpēm par otru. Taču, tiklīdz otra labklājība kļūst svarīgāka par savējo, partnerim parādās iespēja savu atkarību izvērst vēl vairāk.

Kad atkarīgais kļūst dusmīgs, līdzatkarīgais jūtas vainīgs, jo ir pārliecināts, ka ir atbildīgs par otra cilvēka emocijām un rīcību.

Reklāma
Reklāma


Kādā brīdī līdzatkarīgajiem parādās psihosomatiskas sūdzības: sirdsklauves, augsts asinsspiediens, roku trīcēšana. Šādi ķermenis un emocijas brīdina, ka ir pārkāpta robeža: tu atrodies svešā teritorijā, kamēr tevis paša ir aizaugusi. 
Starp citu, no šā izriet svarīgākais ieteikums jaunajiem pāriem: dibinot  ģimeni, vienojieties par līdzvērtīgumu dažādu pienākumu izpildē. Bīstami ir tie simptomi, kad viens no pāra regulāri uzņemas veikt dažādus darbus, kas ietilpa otra cilvēka pienākumos. Palīdzēšana ir apsveicama, kad otrs cilvēks nonāk grūtā brīdī, bet tie parasti ir akūti stāvokļi. Taču, ja runa ir par līdzatkarību, tur vienmēr ir stāsts par partneri, kurš ilgstoši ir akceptējis pārslodzi.

 

Bedres periods attiecībās 

Lai atbrīvotos no atkarības un pieredzētu citādas attiecības, nereti cilvēkam ir jāpiedzīvo bedres periods, kad viņš nonāk aci pret aci ar jautājumiem: vai tiešām mana atkarība ir svarīgāka par manu nākotni, par attiecībām ar mīļajiem cilvēkiem? Savukārt līdzatkarīgajam jānonāk līdz jautājumam: kāpēc otra cilvēka dzīves notikumi ir svarīgāki par mani un bērniem? Tikai tad, ja problēmu ierauga abi un abi ir gatavi līdzšinējo modeli mainīt, ir iespējams attiecības saglabāt un tās uz priekšu veidot citādas. Taču nereti var būt šāds nevēlamais scenārijs: atkarīgais savu bedres posmu ir piedzīvojis, vēlas dzīvi mainīt un tāpēc dodas terapijā. Taču līdzatkarīgais to nedara. Jo viņam šķiet, ka problēma ir tikai atkarīgajā partnerī. Viņš neierauga savu pienesumu attiecībās. Diemžēl līdzatkarīgie bieži vien jūtas kā menedžeri, kuri vienmēr zina, kas ir jādara pašam un otram, un tajā redz savu spēku un arī vērtību. Kad partneris ārstējas no atkarības, līdzatkarīgais jūtas apmulsis: ko man tagad darīt, kad neviens vairs nav jāglābj? Visbiežāk viņš to negrib atzīt, bet viņā ir milzīgs diskomforts. Un viņš atkarīgo sāk provocēt: “Nu, nu, paskatīsimies, cik ilgi tu izturēsi nedzēris!” vai “Tiešām šodien neesi dzēris, un tev tiešām negribas?”. Aiz neticības tam, ka otrs var atteikties no atkarības, bieži slēpjas izjūta: man pietrūkst manas lomas. Nereti līdzatkarīgais nav gatavs pielāgoties jaunajai situācijai, viņš vēlas arī turpmāk dzīvot ar izjūtu: ar mani viss ir kārtībā, tu esi ģimenes melnā avs, jo tu esi tas, kurš ir atkarīgs! Lai attiecības mainītos, līdzatkarīgajam jāmācās mazāk kontrolēt un vairāk uzticēties otram, kā arī beidzot pievērsties sev. 

 

 Diemžēl līdzatkarīgie bieži vien jūtas kā menedžeri, kuri vienmēr zina, kas ir jādara pašam un otram, un tajā redz savu spēku un arī vērtību.


Ja abi ir gatavi mainīties, pārmaiņu procesā savukārt ir svarīgi dzīvot šeit un tagad, negausties un nevainot sevi un otru par pagātni: tā ir pagājusi, un tajā neko mainīt nevar. Ja ir bailes un nedrošība par nākotni, jau sākotnēji vajadzētu vienoties: mēs negaidām perfektu rezultātu, šajā pārmaiņu ceļā mēs atļaujam sev un otram arī kļūdīties. Jo tas iedod spēku mēģināt vēlreiz un izvairīties no kauna un vainas izjūtas, kas nav labākie ceļabiedri pārmaiņām.

 

Vai pazīsti līdzatkarības veidus?

Mēs bieži domājam, ka līdzatkarīgas attiecības ir šādas: ģimenē viens regulāri piedzeras, bet otrs viņu glābj. Bet to modelis var būt arī citāds. Piemēram, pieaudzis vīrietis nevar aiziet no savas mātes. Arī šīs ir līdzatkarīgas attiecības, kurās vīrietis jūtas atbildīgs par savas mātes labsajūtu. Vai arī, piemēram, līdzatkarīgu attiecību modeli piedāvā vīrietis, kurš nedzer, nespēlē azartspēles, nav darbaholiķis, bet kurš savu mīļoto kontrolē. Ar laiku sieviete izjutīs, ka vīrietis viņas rokās ieliek atbildību par savu pašsajūtu. Sieviete ar stabilu pašvērtību to pietiekami ātri pamanīs un bēgs pa gabalu! Tāpat viņa muks no puiša, kurš būs ārkārtīgi iztapīgs, pieglaimīgs un mēģinās katru viņas vēlmi nolasīt no acīm: arī iztapīgums ir stāsts par otra kontroli, tikai nevis agresīvā, bet pieglaimīgā veidā. Tomēr, ja sieviete ir augusi līdzatkarīgā ģimenē, viņā var neieskanēties trauksmes signāls un pārmērīgo izdabāšanu viņa var saistīt ar spēcīgām mīlestības jūtām.

 

  • Uzmanību! No kaunināšanas līdz atkarībai

Atkarība nereti ir saistīta ar kauna izjūtu. Piemēram, bērns no vecāku puses ir kaunināts par to, ka neatbilst viņu gaidām. Izaugot bērns šo attiecību modeli var atkārtot: dzer, lai apkārtējie viņu kauninātu. Cilvēks neapzināti izprovocē situācijas, lai atgrieztos labi pazīstamajā stāstā. Turklāt kaunināšanu nav viegli izturēt, tāpēc nepieciešams kāds “mierinātājs” – alkohols, narkotikas, azartspēles. Un riņķa dancis turpinās.

 

Grāmatas, kas palīdzēs izprast atkarību un līdzatkarību

  • Ābrahams Dž. Tverskis. Atkarīgo domāšana. Zvaigzne ABC, 2018
  • Melodija Bītija. Pārtraukt līdz – atkarību. Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA, 2020
  • Robina Norvuda. Sievietes, kas mīl par daudz. Jumava, 1999
  • Viesturs Rudzītis. Bendesmeitiņa un viņas tēvs. VR grāmatu apgāds, 2013
  • K. Germers Kristofers. Nepārmet sev! Lietusdārzs, 2015