Dzīvojam no medusmēneša - ellē un otrādi... Patiess stāsts

"...bijām neizsakāmi laimīgi, staigājām roku rokā un mīlējām viens otru, sākām jau spriest par kāzām, visas problēmas risinājām kopīgi. Taču mūsu idille neturpinājās ilgi, to izjauca alkohols un narkotikas. Es negribu, lai kaut kāds alkohols vai narkotikas izjauktu mūsu attiecības, vismaz es no savas puses vēlos būt stiprāka par to. Alkoholisms ir slimība, bet tad jau jebkuru, kas būtu slims, būtu jāpamet kādā sētmalē, lai nomirst, bet nevis jāpalīdz un jāārstē," portālam uzticējusies kāda sieviete. Situāciju komentē narkoloģe un psihoterapeite Ināra Vārpa.

FOTO: Agnis Šmits

Atkarība un līdzatkarība ir slimības, kas katra dziedināma. Bez tā nav iedomājama vesela partnerība. Nevar ārstēties otra vietā, tikai vien savējā, norāda narkoloģe.

 

Sievietes stāsts:

"Pavasarī netīšām uz ielas satiku savu bērnības draugu, papļāpājām, pastaigājāmies, un viņš uzaicināja satikties vēlreiz. Pēc vairākām tādām tikšanās reizēm uzliesmoja jūtas vienam pret otru un kādā romantiskā vakarā pieņēmām lēmumu dzīvot kopā. Divus mēnešus bijām neizsakāmi laimīgi, staigājām roku rokā un mīlējām viens otru, sākām jau spriest par kāzām, visas problēmas risinājām kopīgi.Taču mūsu idille neturpinājās ilgi, iznāca tā, ka draugam vajadzēja braukt strādāt uz citu Latvijas pilsētu uz vienu dienu, bet vakarā viņš neatgriezās mājās, neatbildēja ne uz telefona zvaniem, ne īsziņām.

Viņš bija tik mīļš, maigs un tik izmisis... Domāju, ka varbūt cilvēks tiešām "norāvies", kļūdījies, piedevu viņam visu.

Biju izmisumā, ar draudzeni pat aizbraucām uz to pilsētu, kur viņam bija jāstrādā, bet viņu neatradām, kaut gan vietu zinājām, taču tur viņš nebija pat redzēts. Iesniedzu pat policijā iesniegumu par viņa pazušanu, līdz beidzot ar kāda drauga palīdzību atradu viņu. Biju šokā, kad ieraudzīju viņu piedzērušos, tādu pašu dzērāju kompānijā. 

Aizvedu uz mājām, palīdzēju atiet no alkohola, viņš solījās, ka tā bijusi lielākā kļūda kādu vien varējis pieļaut un ka nekad vairs tā nedarīšot. Viņš bija tik mīļš, maigs un tik izmisis... Domāju, ka varbūt cilvēks tiešām "norāvies", kļūdījies, piedevu viņam visu, kaut gan pa tām dienām, kad viņš nebija, biju ne vienu vien mutautiņu pieraudājusi.

Saprotu, ka esmu līdzatkarīgā, esmu sākusi melot apkārtējiem, slēpt viņa gājienus, uz zvaniem atbildēt, ka viņš guļ vai ir izbraucis.

Taču pagāja kāds laiks un atkal viss atkārtojās, tad vēl un vēl. Pēdējā reizē uzzināju, ka viņš lietojis ne tikai alkoholu, bet arī narkotikas - amfetamīnu, no kura jau "atiet" bija daudz grūtāk. Viņš cieta sāpes, mocījās, es turēju viņu savos apskāvienos un man asaras bira kā pupas. Taču, turot viņa karsto, trīsošo augumu savās rokās un caur asarām skatoties bālajā sejā, sapratu, ka mīlu viņu tik ļoti, ka citādi nespēju. Kad viņš bija kārtējā "klaiņojumā", mēģināju pamest viņu, pat aizsūtīju īsziņu, ka nevēlos viņu vairs redzēt, bet vienalga piedevu un atļāvu atgriezties mājās.

Saprotu, ka esmu līdzatkarīgā, esmu sākusi melot apkārtējiem, slēpt viņa gājienus, uz zvaniem atbildēt, ka viņš guļ vai ir izbraucis. Dēļ visa šī viņš jau ir zaudējis vairākus darbus, un arī pašlaik ir bez darba, esam kredītos, kurus nespējam nomaksāt un brīžiem tādā trūkumā, ka nezinu, kā lai izvelku visu līdz nākamajai algai. Es vienkārši vairs nezinu, kā, lai dzīvo tālāk, viņu pamest es nespēju - mīlu vairāk par visu, kas man jebkad ir bijis, taču, kā viņam palīdzēt, nezinu.

Zinu, ka abi grimstam aizvien dziļāk šai purvā, bet, kā tikt ārā, nezinu. Pamest viņu, tā būtu nodevība.

Naudas, lai ietu pie narkologiem vai vēl kaut kur (es pat īsti nezinu kur) mums nav, taču vienkārši noskatīties, kā mans mīļotais cilvēks nobeidz sevi un lēni mirst, es arī nespēju. Esmu izlasījusi neskaitāmus rakstus internetā par alkoholismu un narkotikām, taču atbildi uz jautājumu, kā lai palīdzu savam vistuvākajam cilvēkam un līdz ar to arī sev, tā arī neesmu atradusi.

Reklāma
Reklāma

Zinu, ka abi grimstam aizvien dziļāk šai purvā, bet, kā tikt ārā, nezinu. Ja es pamestu viņu, zinu, ka man varbūt būtu labāk, taču tas būtu vieglākais ceļš, bet ne labākais un pareizākais un šādu ceļu es nevēlos, tā būtu nodevība pret manu mīļoto un pēc tam man nāktos ar to sadzīvot visu atlikušo mūžu. Par alkoholiķi un atkarīgo viņš sevi neatzīst, saka, ka nedzerot un nelietojot taču visu laiku, un tad, kad neko nelieto, viņš ir pats iejūtīgākais, uzmanīgākais, mīļākais un labākais vīrietis pasaulē. Zinu, ka tā varbūt ir daļēji arī vainas apziņa, kas liek viņam šādi izturēties, bet par šādiem mirkļiem kopā ar viņu varētu pat dzīvību atdot. Es negribu, lai kaut kāds tur alkohols vai narkotikas izjauktu mūsu attiecības, vismaz es no savas puses vēlos būt stiprāka par to.

Alkoholisms ir slimība, bet tad jau jebkuru, kas būtu slims, būtu jāpamet kādā sētmalē, lai nomirst, bet nevis jāpalīdz un jāārstē. Ticu, ka tam visam ir izeja, bet vienkārši neprotu, nevaru to ieraudzīt... Mīlestība ir pats dārgākais, kas mums šai dzīvē ir dots, es vēlos nenolaist rokas un cīnīties par savu mīlestību līdz galam, tikai kā?".

Ko par līdzatkarību un iespējām palīdzēt saka narkoloģe, ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa? 

"Atkarība un līdzatkarība ir slimības, kas katra dziedināma. Bez tā nav iedomājama vesela partnerība. Nevar ārstēties otra vietā, tikai vien savējā. Līdzatkarīga cilvēka būtība jau arī ir - būt derīgai, vajadzīgai otram - tas dod to mānīgo vērtības sajūtu, ka mani mīl un ciena par to, ko daru. Bez manis viss sagrūtu!

 

Tam ir sakars ar pašas piedzīvoto vecāku ģimenē, kur, visticamāk, tēvs arī bija problēmu cilvēks, un meita no mātes iemācījās mūžīgās ciešanas, dusmas, žēlumu, kontroli pār visu un "gatavību palīdzēt". Arī attiecību modelis - cīnīties un bēgt, kā arī dzīvot periodos - medusmēnesis - elle, bieži nāk no vecāku attiecību modeļa, ko šādi bērni, kas to pieredzējuši, pārņem kā normu un savā dzīvē arī ienes. 

 

Bailes gan no palikšanas kopā, ko saprot kā neiespējamu un bailes ko mainīt, jo tas nav droši, rada trauksmi, kas pieaug, vēl lielāku vērtības kritumu un arī pašas alkoholizāciju, tablešu lietošanu vai slimības. Šobrīd jau arī bērni tālāk pārņem šo modeli kā normu.

 

Risinājums būtu pašai ar sevi vaļsirdīgi izrunāties, vai šī dzīve ir laimīga kopumā un ja nē, uz ko vairāk neesi ar mieru, kam jāmainās, kā to sasniegt. Kā ārstēsies pati un kādu ārstēšanos prasīsi no partnera. Kādai jāizskatās dzīvei un attiecībām, lai visi justos labi.

 

Speciālisti ir pieejami un palīdzība ir iespējama, ja to lūdz. Taču problēmas pašas neizgaist bez risinājuma un slimība neizbeidzas bez ārstēšanas. Neko nedarot, viss tikai kļūst grūtāk un sāpīgāk. Pašiem jānolemj, vai to vēlas turpmāk".