Tā arī darīju: svētku vakarā pie eglītes ierasto pantiņu vietā palūdzu citam par citu pateikt kaut ko labu. Un tad patiesi biju pārsteigta par to apjukumu un neizpratni, ko pamanīju savu tuvinieku acīs. Šķita, ka tas ir pats grūtākais uzdevums, ko viņiem nācies veikt visa aizvadītā gada laikā. Nokaunējušies un samulsuši viņi pavilka mani uz zoba, ka to daru kā psihoterapeite, ierosināja atgriezties pie pārbaudītām vērtībām — Ziemassvētku pantiņiem. Ap eglīti bija sapulcējušies apmēram 16 cilvēki, un tikai viens no viņiem, astoņus gadus vecs puisēns, bez kādas piepūles spēja pateikt ko labu par katru no mums. Pēc tam jau ierunājās brālis un arī citi atbrīvojās no pirmā samulsuma un saprata, ka ģimenes lokā jau var…
Kad pirmais pārsteigums bija pārvarēts, aizdomājos, cik daudz mums, pieaugušiem, jāmācās no bērniem, kādu biezu ādu esam uzraudzējuši. Kāpēc mums tik grūti ir novērtēt bērna dabiskumu?! Katru dienu sevi mokām ar neskaitāmiem jautājumiem, meklējam uz tiem atbildes, bet neredzam bērnus, kuri mums līdzās visu dara tik brīvi, dabiski un apbrīnojami feini. Tāpēc gribas visiem novēlēt: mācieties no bērniem, esiet dabiski un nebaidieties otram teikt labus vārdus!
Autore Vita Kārkliņa, ģimenes psihoetarpeite