Tuvojās Ziemassvētki. Gaidot šo burvīgo vakaru, meklēju ierosmi un idejas, kā iepriecināt savus tuviniekus. Manu uzmanību piesaistīja grāmatu plauktā ilgi glabāts, 30. gados iespiests Ziemassvētku izdevums, kuru pirms svētkiem tāpat vien pāršķirstīju. Skaistajā grāmatā izlasīju kādu, manuprāt, vērtīgu domu un nolēmu to īstenot. Tur bija teikts, ka Ziemassvētkos otram varam dāvināt labas domas. Tā arī darīju: svētku vakarā pie eglītes ierasto pantiņu vietā palūdzu citam par citu pateikt kaut ko labu. Un tad patiesi biju pārsteigta par to apjukumu un neizpratni, ko pamanīju savu tuvinieku acīs. Šķita, ka tas ir pats grūtākais uzdevums, ko viņiem nācies veikt visa aizvadītā gada laikā. Nokaunējušies un samulsuši viņi pavilka mani uz zoba, ka to daru kā psihoterapeite, ierosināja atgriezties pie pārbaudītām vērtībām — Ziemassvētku pantiņiem. Ap eglīti bija sapulcējušies apmēram 16 cilvēki, un tikai viens no viņiem, astoņus gadus vecs puisēns, bez kādas piepūles spēja pateikt ko labu par katru no mums. Pēc tam jau ierunājās brālis un arī citi atbrīvojās no pirmā samulsuma un saprata, ka ģimenes lokā jau var…
Un tad patiesi biju pārsteigta par to apjukumu un neizpratni, ko pamanīju savu tuvinieku acīs.
Kad pirmais pārsteigums bija pārvarēts, aizdomājos, cik daudz mums, pieaugušiem, jāmācās no bērniem, kādu biezu ādu esam uzraudzējuši. Kāpēc mums tik grūti ir novērtēt bērna dabiskumu?! Katru dienu sevi mokām ar neskaitāmiem jautājumiem, meklējam uz tiem atbildes, bet neredzam bērnus, kuri mums līdzās visu dara tik brīvi, dabiski un apbrīnojami feini. Tāpēc gribas visiem novēlēt: mācieties no bērniem, esiet dabiski un nebaidieties otram teikt labus vārdus!
Autore Vita Kārkliņa, ģimenes psihoetarpeite
